Cik pārliecinošs ir tavs «nē!»

2015. gada 27. februāris 00:00

«Saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kur, piemēram, minēts, ka «visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās, viņiem ir saprāts un sirdsapziņa un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā», var pārliecinoši apgalvot, ka personības robežas ir neaizskaramas,» atsaucoties uz 1948. gadā pieņemto Apvienoto Nāciju Organizācijas dokumentu, robežjautājumu tēmu piesaka psiholoģe Inese Kapustjanska. Viņa atzīst – lai gan uz papīra viss pateikts skaidri un saprotami, savstarpējā saskarsmē novilkt un noturēt «sarkanās līnijas» nav vienkārši.

Īpašums ir neaizskarams
«Personība ir vieta, kur mīt mans es, kas tiek pasargāts no citiem ar robežjoslu,» psiholoģe ieskicē «teritoriju», kas pakļauta dažādiem apzinātiem vai neapzinātiem uzbrukumiem un pārkāpumiem. Pirmais par to parasti signalizē ķermenis, sajūtot diskomfortu, ja kāds pienācis par tuvu vai netīkami pieskāries. Taču šī distances izjūta katram var būt atšķirīga. «Piemēram, vizuālists vēlas, lai uz viņu skatās, bet negrib otru just, tāpēc distance būs lielāka. Savukārt jūtu cilvēks stāsies otram tuvāk,» min Inese, piebilstot, ka attāluma izjūtu ietekmē arī mentalitāte, kultūrvide un citi faktori un katrs pats regulē, cik tuvu ļaus otram pienākt.
Ķermeņa robežpārkāpumi, kas galējā variantā izpaužas kā fiziska vardarbība, ir arī visātrāk atpazīstami. Tomēr uzbrukumiem pakļautas arī daudzas «nemateriālās» jomas. «Lietojot juridiskus terminus – kas man pieder, ir mans īpašums. Ne tikai ķermenis un dažādas lietas, bet arī domas, jūtas, reakcijas, spējas, prasmes, vajadzības,» psiholoģe min suverēnās un sargājamās teritorijas.
Par to robežu pārkāpumu signalizē elementāra sajūta – lielāks vai mazāks diskomforts saziņas laikā. Taču daudzi to ignorē un iesaistās neveselīgās, pat traumējošās attiecībās. «Bieži vien jaunas meitenes un sievietes šo diskomforta sajūtu jauc ar tādu kā uzbudinājumu, satraukumu, iemīlēšanās izpausmi. Taču robežas sen tiek pārkāptas, un nekas labs no tā nevar iznākt,» brīdina I.Kapustjanska.

Cilvēks kā lieta
Līdzīgi kā ķermeniskais attālums arī izpratne par robežām un to izjūta katram ir individuāla. Piemēram, vācu sabiedriskā darbiniece Nina Brauna, kas pievērsusies vardarbības un robežpārkāpumu jautājumiem, definējusi, ka tās var būt gan maigas jeb mīkstas, plūstošas, šķīstošas, līdzīgas sūklim, kad savas nepārliecinātības dēļ cilvēks uzņemas par daudz, gan stingras un veselīgi stabilas, gan pārakmeņojušās. «Ar šādiem cilvēkiem arī nav viegli, jo parasti viņi kontrolē, uzbāžas ar padomiem vai jūt apdraudējumu, kaut tam nav īsta pamata. Kā liels rāmis ar mazu bildīti,» salīdzina psiholoģe.
Personības robežu pārkāpums var izpausties teju visur, kur mijiedarbojas divi vai vairāk cilvēku. Piemēram, ģimenē, kad vecāki un bērni nepieklauvējot nāk iekšā guļamistabā, lien cits cita mobilajos telefonos, atvilktnēs un somās, bez atļaujas spēlējas ar otra mantām, nemaz nerunājot par emocionāliem pāridarījumiem.
«Izteikts robežu pārkāpums ir, kad izturos pret otru kā pret lietu, nevis līdzvērtīgu cilvēku. Dažreiz tas notiek steigā un pat it kā labu nodomu vadītiem. Reiz uz ielas man pienāca klāt nepazīstams vīrietis un aicināja iet kopā dzert alu – nu, kas jums grūti sastādīt man kompāniju?! Pasēdēsim kā cilvēki! Viņu pilnīgi neinteresēja, ka man ir citi plāni un vai man vispār alus garšo. Šis vīrietis bija izlēmis par mums abiem. Sākumā šādi robežu pārkāpumi sievietēm var pat patikt, taču tā ir vardarbīga cilvēka uzvedība,» ilustrē I.Kapustjanska. Viņa piebilst, ka robežas tāpat tiek pārkāptas, ignorējot otra atbildes reakciju vai pieprasot tūlītēju lēmumu. Turklāt pārkāpējs bieži vien cenšas savu nodarījumu racionalizēt – es uz tevi kliedzu, jo rūpējos un gribu iestāstīt, ka tev tā nevajadzētu darīt!

Bailes pazaudēt pozitīvu
attieksmi
«Ir cilvēki, kuri sākotnēji no bērnības nespēj nospraust un noturēt robežas. Viņiem it kā nav tiesību. Bieži vien iemesls ir tajā, ka cilvēks baidās pazaudēt otra pozitīvu attieksmi un mīlestību. Līdz ar to viņš pret sevi pieļauj tādu attieksmi, ko dziļākā būtībā neatļautu. Kad tas noticis, viņš dusmojas gan uz sevi, gan to otru,» raksturo psiholoģe. Viņa norāda, ka sekas, ļaujot pārkāpt savas robežas, parasti ir smagas: «Vienmēr paliec muļķos, apsoli vairāk, nekā spēj izpildīt, atļauj pret sevi izturēšanos, kāda pašam riebjas, dusmojies. Ar šādu cilvēku ir ļoti grūti būt attiecībās, jo nekad nevar zināt, vai viņa «jā!» ir «jā!». Varbūt arī nekas tāds netiek darīts, bet šis cilvēks jūtas apdraudēts. Partnerim nemitīgi jāuztraucas, vai viņš nav pateicis par daudz, par asu vai tiešu. Līdz ar to viņš šajās attiecībās nevar būt pats.»

Vai ļauju darīt pāri
citam?
«Par savām robežām jeb, ko atļauju vai nepieļauju pret sevi (arī anekdotes, jokus, lamuvārdus), esmu atbildīgs es pats, un, ja ar tām viss ir kārtībā, sevī jūtos labi,» psiholoģe vēlreiz atgādina par zvaniņu, kas liecina, vai ar robežjautājumu viss ir kārtībā. Par to tāpat var pārliecināties, ievērojot principu – mana brīvība beidzas, kur sākas tavējā. Tomēr bieži vien, lai šo jautājumu noregulētu, jāņem talkā saruna. Ne tikai skaļš un skaidrs «nē!», kad kāds pārlieku «gāžas virsū», bet arī draudzīgs paskaidrojums, kāpēc konkrētā rīcība personīgi nav pieņemama. Tāpat nekaitētu lieku reizi pajautāt otram, vai, piemēram, drīkstu pataustīt, no kāda auduma šūta tava jaunā kleita.
«Vēl viens būtisks jautājums – vai atļauju, ka manā klātbūtnē, kādam tiek izrādīta necieņa un darīts pāri. Vai arī izliekos to neredzam, jo pāridarītājs ir mans priekšnieks vai draudzene, ar kuru negribu sabojāt attiecības,» retoriski jautā Inese, tāpat aicinot aizdomāties, cik ļoti sev patīku, kliedzot, brēcot vai nesmuki lamājoties, pārkāpjot otra robežas. Pēc tam slikti ir gan viņam, gan pašam. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Cik pārliecinošs ir tavs «nē!»

Kategorijas