Kad skata vien “pēc cepures”

2015. gada 6. marts 00:00

Iepazīstoties ar svešiniekiem, cilvēki tiecas noteikt otra sociālo piederību noteiktai grupai. Viedokli par sarunas biedra “statusu” visbiežāk iegūst, jautājot: “Kur tu strādā? Kur esi mācījies?” Materiālajā pasaulē, kur dažādu iemeslu dēļ bieži cilvēki tiek skatīti vien “pēc cepures” jeb ārējām pazīmēm un ranga, radies jauns termins “rankisms”.

Sabiedrībā, kas dala cilvēkus “tajos, kas kaut ko ir sasnieguši” un “mazajos cilvēkos”, izveidojies jauns termins “rankisms”, kam pamatā ir vārds “rangs”. Svešvārdu vārdnīca vārdu “rangs” skaidro kā dienesta pakāpi, titulu vai kategoriju kādas sabiedrības sociālajā hierarhijā. Savukārt jaunais termins “rankisms” apzīmē aizskarošu, diskriminējošu vai ekspluatējošu izturēšanos pret cilvēkiem, kuri nav konkrētā hierarhijā vai rangā. “Ja personu vērtē tikai pēc sociālā stāvokļa vai amata darbavietā, izzūd jebkāda cilvēciskā vērtība. Iekšējai pasaulei nav nekādas nozīmes, vērtēta tiek vienīgi ārējā fasāde,” šādas uztveres ēnas pusi atklāj psihoterapeite Ilze Lāce.
Rankisms ir pārākuma sajūtas veids, kas parasti izpaužas kā citu noniecināšana un pazemošana. Bieži šāda pārākuma sajūta tiek materializēta un ir iemesls ciešanām, ko cilvēki viens otram nodara. Rankisms ir pamatā diskriminācijai, rasismam, antisemītismam, izsmieklam skolās vai darbavietās un līdzīgām, šķietama pārākuma pār citiem, izpausmēm. Pāridarījums var izpausties arī kā emocionāla vardarbība, piemēram, iebiedēšana, rasisms, pazemošana, vecāku cilvēku diskriminācija, seksisms un homofobija. Rankisms ir iespējams jebkurā sfērā, kur ir novērojama sociālā hierarhija – no biznesa, darba kolektīva līdz pat ģimenei.

Vilku bara kultūra
“Manuprāt, ļaužu vēlme sabiedrību iedalīt kārtās un ierindot hierarhiski sakņojas dzīvnieku dabas novērojumos. Piemēram, stingra hierarhija vilku barā nosaka kārtību un darbojas labi, tomēr cilvēku vidū šāds vērtējums norāda uz primitīvu, neattīstītu sabiedrību,” pauž I. Lāce. Neiecietīga izturēšanās pret “zemāk stāvošu” personu visdrīzāk maskē dziļas un nopietnas personības problēmas, uzsver speciāliste. Noteikts rangs var būt acīm redzams, par to var signalizēt smalks vai – tieši pretēji – noskrandis apģērbs, automašīna vai mājoklis, tomēr, lai ieraudzītu cilvēcīgas vērtības un kvalitātes, ir jāpiepūlas un cilvēks jāiepazīst tuvāk. Tā kā rankisms mēdz izpausties darbavietās, psiholoģe uzsver, ka nobriedušu personību kolektīvos tas būs novērojams krietni retāk. “Protams, tikai spēcīga personība var mierīgi izturēt, piemēram, amatā zemāka kolēģa aizrādījumus vai vērtējumus. Briedums nosaka to, ka nauda, vara vai muskuļi nespēlē noteicošo lomu vērtējumam par cilvēku, nemaz nerunājot par to, ka tādā sabiedrībā neizpaudīsies neiecietība.” Šādas problēmas signalizē par inteliģences un pārliecības trūkumu. Tūkstoš gadu senā pagātnē tik vienkāršots dalījums kārtās bija pieņemams, bet ne mūsdienu sabiedrībā, teic I. Lāce un vērš uzmanību uz to, ka neiecietība un rupjība aizsākas un attīstās grupās – viens pats indivīds visdrīzāk neizradīs spēcīgas rankisma pazīmes, ja neradīs atbalstu savai uzvedībai.

Cēlonis jāmeklē sevī
Ja cilvēkam ik dienas jāsaskaras ar nievājošu kolēģu attieksmi darbavietā, būtiski cietīs darba kvalitāte. “Ja neiecietība amata dēļ jūtama darbā, cilvēks var sabrukt gan fiziski, gan emocionāli. Uzskatu, ka veselīga personība to nepaciestu un no darba aizietu,” vērtē psihoterapeite. Šādam viedoklim piekrīt arī psihoterapeite Ērika Rutkovska: “Cilvēku ar labu pašvērtējumu aizskaroša attieksme neskar, jo viņš pats apzinās savu vērtību. Ja arī attiecības darbā sāk traucēt, spēcīgs cilvēks to nepaciestu un no konkrētās darbavietas aizietu.”
Recepti vai padomus, kā cīnīties ar aizskarošu attieksmi, speciālistes nedod, jo viss sākas cilvēkā pašā – sākumā jāapzinās “sava cena”. “Citreiz ir arī gadījumi, kad ļoti zema pašvērtējuma dēļ cilvēkam šķiet, ka pret viņu tiek vērsta negatīva attieksme, kaut tā nemaz nav – tā saucamā projektīvā identitāte.” Attiecību problēmas kolektīvā var būt norāde sarežģījumiem ģimenē – gan no dominējošā pārspēka, gan cietēja puses. Persona, kura sevi apzinās, apkārtējās negācijas sev nelaiž klāt, rezumē Ē. Rutkovska. ◆

Mazi sunīši rej no bailēm
MĀRIS SILINIEKS,
“WORKINGDAY LATVIA” MĀRKETINGA DIREKTORS

Cilvēkam savas hierarhiskās vietas apzināšanās sabiedrībā ir ieprogrammēta jau senču gēnos. Pat bērnudārza vecumā bērns mēģina apzināties un arī paaugstināt savu statusu sabiedrībā – ne tikai starp vienaudžiem, bet arī attiecībās ar vecākiem.
Protams, ka arī darba kolektīvā darbinieki dažādi cenšas izrādīt savu statusu, veidot karjeru, ieņemt neformālā līdera lomu. Arī viss informācijas lauks ap cilvēku nemitīgi atgādina – tev jābūt labākam, jāsasniedz vairāk, jāpelna vairāk, jāizskatās labāk. Pēdējā laikā arvien populārāki kļūst raksti par 10 soļiem, kā izmainīt savu dzīvi un sasniegt vairāk. Lai apzinātos savu stāvokli sabiedrībā, ir nemitīgi jāsalīdzina sava karogkāta garums ar citiem, un tas ir tikai apsveicami – cilvēkam sevi ir jāmīl un jātiecas pēc pilnveidošanās, citādi zudīs eksistences jēga. Nepatikšanas sākas tad, kad cilvēks ir apzinājies savu augsto statusu un sāk nicinoši attiekties pret tiem, kurus uzskata par zemākas līgas spēlētājiem.
Darba vidē, kā jau jebkurā sociālajā grupā, šī problēma var aktualizēties un, ja to laikus neatklāj un nenovērš, tā var kļūt par jaudīgu darbinieku motivācijas un kolektīva mikroklimata iznīcinātāju. Rankisms dažkārt var būt novērojams no jaunu un nepieredzējušu vadītāju puses, bet tā ir pavisam dabīga aizsargreakcija, kad pieredzes trūkums tiek slēpts, akcentējot savu statusu un pilnvaras, ko piešķir amats, uzbrūkot saviem padotajiem. Mazi sunīši biežāk rej no bailēm nekā no dusmām.
Izrādīt savu pārākumu pār kolēģiem jebkādā formā skaitās biznesa etiķetes sliktais tonis. Piemēram, gudrs vadītājs centīsies braukt uz darbu ar līdzīgu auto kā padotie vai pat ar sabiedrisko transportu. ◆

Slimības dēļ nepieņem darbā
Darba intervijā veikalā “Maxima” saskāros ar diskriminējošu attieksmi. Uzņēmuma atbildīgā persona, kura mani pieņēma, atļāvās izteikt diskriminējošas piezīmes, kā, piemēram: “Es jau pēc balss sapratu, ka tu šim amatam nederi, bet tu taču pati to saproti, vai ne?” Kad jautāju, kāpēc tad to nepasacīja pirms nākšanas, atbildēja: “Es nezināju, ar ko man būs darīšana. Ja būtu zinājusi, uzreiz pateiktu.” Manas darba prasmes netika pārbaudītas. Esmu invalīde, un man tas bija ļoti aizskaroši, jo piezīmes bija par manu izskatu, saistītas ar manu slimību. Uzskatu, ka veikala darbiniece ir pārkāpusi likumu. Šādu attieksmi neviens nav pelnījis. Turklāt darba sludinājumā nebija rakstīts, ka nepieņem cilvēkus ar invaliditāti. ◆
No www.sudzibas.lv

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kad skata vien “pēc cepures”

Kategorijas