Ceļotāja gars atved uz mājām

2015. gada 13. marts 00:00

3870

29 gadus vecais Raimonds Lapacinskis pērn Alūksnes novada pašvaldības rīkotajā konkursā “Jauniešu biznesa ideju konkursa” guva finansiālu atbalstu, lai attīstītu savu ideju par koka dizaina priekšmetu izgatavošanu. Raimonda sirdī ir ceļotāja gars, bet viņš atzīst, ka nekur nav tik labi kā mājās. Viņa mājas ir divās Latvijas vietās – Siguldā un Alsviķu pagasta Tūjā.
- Tu nāc no Siguldas. Kā tu nokļuvi Alūksnes pusē?
- Tas ir garš stāsts. 2006.gadā pametu augstskolu “Turība”, jo šķita, ka tas nav mans lauciņš. Protams, nemudinu to nevienam darīt - jo vairāk zināšanu, jo vairāk iespēju, bet vajag izvēlēties studēt to, kas no sirds patīk, citādāk nav jēgas. Mācījos uzņēmējdarbības vadību. Arī mans stāsts saistās ar to, ka izglītības sistēma mums nav atklājusi mūsu talantus un ievedusi tur, kur cilvēkam vajadzētu būt, jo katrā no mums slēpjas kāds talants, tikai to vajag atklāt. Katrs mēs esam ar kaut ko īpaši, ar ko atšķiramies cits no cita. Tāpat kā daudzi citi es pēdējā brīdi kaut ko sagrābu, mācījos, mācījos un vienā dienā piecēlos lekcijā un visiem pateicu, ka braukšu prom. Tajā dienā atbraucu uz Siguldu un teicu draugam: “Dodamies Eirotripā (ceļojumā pa Eiropu)!” Viņš paskatījās uz mani, piecas sekundes padomāja un teica: “Jā, Raimi, kāpēc ne?”
Tā nu pēc mēneša mēs jau trijatā devāmies ceļā uz Šveici. Internetā atradām tādu organizāciju kā “Wwoof.org”. Tā ir iespēja doties uz kādu no fermām vai bioloģiskajām saimniecībām un tur strādāt, pilnveidojot sevi lauku dzīvē, par to tev ir iespēja dzīvot bez maksas. Daži saimnieki arī maksāja par darbu. Atradām fermu Austrijā, kur mēnesi ar draugu strādājām. Atbraucu pēc laika uz Latviju un padzīvoju gadu Siguldā, bet strādāju Rīgā. Pēc gada devāmies uz Spāniju, tur padzīvojām kādu laiku, un pēc tam radās doma doties uz Austriju. Portālā “draugiem.lv” uzrakstīju, kas es esmu, ko māku un ka meklēju Austrijā darbu. Man atrakstīja darba devēji no latviešu viesnīcas Austrijā un jautāja, vai es māku asināt un vaskot slēpes un dēļus. Biju to kādreiz darījis, un tā nu es devos turp viens, jo draugs atgriezās Latvijā. Varu teikt, ka te darbojās domu spēks, jo, kamēr strādāju Spānijā, domāju, cik ļoti man gribētos pavadīt Ziemassvētkus kalnos, nevis karstajā Spānijā - pēc divām nedēļām jau biju kalnos. Nostrādāju tur piecus mēnešus. Tad devos uz kādu fermu Austrijā, kur saimnieki gan nevēlējās papildus maksāt par darbu, jo tāda ir “Wwoof” nostāja, taču uznāca milzīga krusa, kuras laikā mazākais krusas grauds bija golfa bumbiņas lielumā. Tā tika sabojāti dakstiņu jumti, un man bija jāpaliek un tie jāsalabo. Saimnieki par to bija gatavi maksāt un vēlāk mani pat negribēja laist prom.
Kādā Austrijas fermā iepazinos ar meiteni fotogrāfi, un, kad viņa devās atpakaļ uz Beļģiju, arī es turp devos. Beļģijā pavadīju mēnesi, un ar šīs meitenes palīdzību dabūju darbu Francijas kalnos. Vēlāk ar kādu draugu aizbraucām vēl uz kādu fermu Francijā, kura piederēja amerikāņu ģimenei. Mans draugs tur palika strādāt, bet es 2010.gadā, pēc 2 gadu ceļošanas pa Eiropu, izlēmu atgriezties, jo biju satraumējis celi. Tad es nolēmu, ka pagaidām būs pietiekami redzēts un jābrauc uz mājām. Atbraucu uz Siguldu un uzreiz devos apciemot omi Tūjā. Dzīve vecvecāku laukos man iepatikās, tāpēc arī pārvācos. Man gribējās iepazīt labāk omi, dzirdēt Sibīrijas stāstus - “stāstus iz dzīves”, lai būtu ko nodot tālāk. Tagad viņai ir 88 gadi, viņa vēl joprojām ir pozitīva un smaidīga, uzdzied arī, kad ir luste. Buča omei!
- Vai tagad arī vēl ir vilinājums kaut kur aizdoties?
- Īsti nē, ja nu vienīgi uz kalniem kādreiz. Varētu nobraukt arī pa kādu kalnu upi ar laivām vai redzēt lielākos dabas brīnumus, bet man patīk dzīvot šeit. Ja Alūksnes pusē būtu vēl kāds kalns, augstāks par 900 metriem, tad mēs vispār dzīvotu ideālākajā vietā pasaulē! Esmu pabijis citur un pastaigājis pa akmeņaino zemi, lai saprastu, ka Latvija ir ļoti auglīgas zemes, kā arī skaistu ezeru un upju īpašniece. Latvijas daba, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, manās acīs ir pāris latiņas augstāk.
- Kāpēc tu sāki veidot tieši koka drēbju pakaramos?
- Ja nebūtu atbraucis uz Alūksni, man nebūtu radusies ideja sākt veidot ko no koka. Mājās vajadzēja drēbju pakaramo, un, staigājot pa mežu, ieraudzīju koku, kuram vienā līmenī izauguši pieci zari. Nodomāju, ka tas ir ļoti interesants un pakaramais jau ir gatavs. Nozāģēju, gadu tas žuva, un nolēmu tam visam pieķerties nopietnāk. Reiz man zvanīja draugs Armands Pilds no Alūksnes un jautāja, ko es domāju dzīvē tālāk darīt, un es teicu, ka sākšu taisīt drēbju pakaramos. Tas bija aizpagājušajā gadā. Draugs jautāja: “Kādus pakaramos?” Uzaicināju un parādīju. Izgājām cauri mežam, lai atrastu interesantus kokus. Skraidījām pa mežu Igaunijā, līdz apmaldījāmies. Kādā no attīrītām pļavām ieraudzījām kokus, izrautus ar visām saknēm. Sazāģējām visādus interesantus kokus, un tad dzima ideja aizbraukt arī līdz upei un salasīt kokus, kuri ir upē. Likām kopā upē izskalotos kokus ar mežā izkaltētajiem. Katrs savās mājās uztaisījām mazu darbnīcu un brīvajā laikā darbojāmies. Uztaisījām daudz dažādu darbu un sapratām, ka mums ir vajadzīgi lielāki darbgaldi, arī nopietnāka ēvele un zāģis, lai varētu uztaisīt iespaidīgākus darbus.
- Vai tā dzima ideja pieteikties jauniešu ideju konkursam?
- Interesantākais bija tas, ka pats par šādu konkursu nebiju dzirdējis. Mums par to pastāstīja draugs no Gulbenes. Tikai tā uzzinājām, ka mums Alūksnē ir šāda iespēja. Uzrakstījām projektu un pērn guvām atbalstu no Alūksnes novada pašvaldības 2300 eiro apmērā. Iegādājāmies par to ēveli, zāģi un citus instrumentus. Idejas dzimst pašas no sevis, un gribam taisīt ne tikai pakaramos, bet arī apgaismes objektus un svečturus. Veidojam arī sienu gleznas un citus iekšējā interjera dizaina praktiskos mākslas darbus. Pagaidām gan savu produkciju piedāvājam tikai interneta veikalā.
- Ko tu ieteiktu tiem, kuri arī vēlētos uzsākt kaut ko savu, bet baidās?
- Mazāk vajadzētu klausīties skeptiskos cilvēkos. Arī man tādi cilvēki bija, viņi ir un būs, bet mēs vienu dienu vairs nebūsim, tāpēc mazāk vajag klausīties viņos. Vajag saņemties, saprast, ko no sirds vēlies, tad ņemt un darīt. Ja nav motivācijas, lietas ir jāatliek un jāturpina, kad ir motivācija. Iespējams, nesanāks ar pirmo reizi, iespējams, arī ar otro reizi, bet, kad sanāk un tas tev liek pasmaidīt, tad saproti, ka esi uz pareizā ceļa. Vienmēr jau būs kāds, kurš teiks, ka nesanāks, bet visiem iesaku būt pozitīvākiem. Manuprāt, ļoti svarīgi ir darīt no sirds, nodarboties ar to, kas tev pašam sagādā neviltotu prieku. Tad esi priecīgs pats un visi apkārt smaida. Pozitīva vibrācija aiziet tālāk.
- Tu jau diezgan ilgi nodarbojies arī ar snovbordu.
- Jau kopš 2003.gada. Sāku trenēties Siguldas snovborda klubā. Agrāk piedalījos dažādās sacensībās, biju arī Latvijas Ziemas olimpiādes uzvarētājs borderkrosā. Frīstailā arī bija godalgotas vietas. Tas viss gan ātri beidzās, jo guvu vairākas traumas - sākumā nebija ieviestas ķiveres un piedalījāmies bez tām. Pirmajā Ziemas jaunatnes olimpiādē es atrāvos un braucu pa priekšu visiem favorītiem, sapriecājos par ātru, līdz es aizķēros aiz mietiņa un nokritu desmit metrus pirms finiša. Biju bezsamaņā, kad attapos, visi man kliedza, lai ātrāk rāpoju uz finišu. Kopš tā laika sacensībās ķiveres ieviesa kā obligātas, jo pirms tam bija pieļaujams braukt arī ar cepurēm. Vislielāko punktu pielika apakšdelma lūzums - nu vairs sacensībās nepiedalos, braucu prieka pēc. Palīdzu organizēt arī snovborda šovu Alūksnē.
- Alūksnieši ir ievērojuši tavas sniega skulptūras.
- Pirmās sniega skulptūras uzcēlu Austrijā pie viesnīcas ieejas - lielu krokodilu un bruņrupuci. Es tos uztaisīju pa nakti, nevienam neredzot. Pārsteidzu viesnīcas īpašniekus, un tas pavērsa man ilgākas darba iespējas. Aizpagājušajā gadā Alūksnē, netālu no autoostas, ar draugu Armandu uzcēlām lielu pudeli, bet netālu no spēļu zāles - krokodilu, lai pabiedētu visus, kas dodas uz negatīvām iestādēm. Pa vienu nakti uztaisījām, un prieks, ka skulptūras nejauca nost un tās ilgi nostāvēja. Alūksnē vajadzētu atkal uzrīkot sniega skulptūru festivālu. Skulptūru parkā varētu būt sniega bārs, kur cilvēki varētu nākt atpūsties, karstvīns pieaugušajiem, karsts šokolādes dzēriens bērniem, skaistas izgaismotas skulptūras, gāzes laternas, mūzika un varētu griezt dejas ziemas dienā. Domāju, ka ar šādām idejām jāiet pie domes un varētu izveidot ko skaistu. Es uzskatu, ka galvenais ir atrast vēl kādu domubiedru un vienam otru motivēt labām idejām. Tad viss notiek ātrāk, jo nereti, vienam pašam darbojoties, nav atbalsta un ideja noplok. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Raimonds Lapacinskis.
Dzimšanas gads, vieta: 1986.gada 28.janvāris, Cēsis.
Izglītība: nepabeigta augstākā uzņēmējdarbības vadībā.
Ģimenes stāvoklis: ir draudzene.
Hobiji: snovbords, biljards, bokss, peldēšana, un sniega skulptūru veidošana, pasākumu vadīšana.
Dzīves moto: “Mana omīte Annēlija vienmēr teikusi: “Ar skaidru galvu un gaišām acīm dzīves ceļš tevi aizvedīs tur, kur tev vajag būt.””

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ceļotāja gars atved uz mājām

Kategorijas