Pieder zelta lauki un piena upes

2015. gada 20. marts 00:00

5049

Mārtiņš Augstkalnietis: “Par apbalvojumu – cepuri nost darbinieku priekšā!”

Mālupes pagasta zemnieku saimniecības “Kadiķi M.A.” īpašnieks Mārtiņš Augstkalnietis ir zemnieks jau daudzus gadus, divus gadus – arī Alūksnes novada domes deputāts. Viņš atzīst, ka vienmēr cenšas strādāt tā, lai paaugstinātu apkārtējo cilvēku dzīves līmeni un sakārtotu vidi.
Kad likvidēja kolhozus, M.Augstkalnietis Mālupē uzsāka saimniekot patstāvīgi ar 2 govīm un 5 hektāriem zemes. Pēc dažiem gadiem bija jau 5 govis un 50 hektāri zemes, šobrīd – 200 lopu un 1300 hektāri zemes. Pirms dažiem gadiem par izaugsmi un apjoma palielināšanu saimniecībā saņemts apbalvojums, bet pirms dažām nedēļām “Food Union”, kas ir lielākais pārtikas ražotājs Latvijā un apvieno sevī arī akciju sabiedrību “Valmieras piens”, kur „Kadiķi M.A.” nodod pienu, sumināja saimniecību par kvalitatīvākā svaigpiena ražošanu.
“Šāda apbalvojuma saņemšana mums bija patīkams pārsteigums. Darām savu ikdienas darbu, nevis tiecamies pēc apbalvojumiem. Šajā gadījumā liels paldies lopu kopējiem un slaucējām, kas vajadzības gadījumā filtrus slaukšanas aparātam nomaina vairākas reizes. Par apbalvojumu – cepuri nost darbinieku priekšā! Es pats tikai baroju lopus – tas man prasa stundu rītā un stundu vakarā, un atbildu par tehniskām lietām saimniecībā. Slaukšana ir Mārītes ziņā, teliņu barošana – Helēnas, ciltsdarbs – sievas Līgas ziņā,” saka M.Augstkalnietis.
Viņš atzīst, ka saražotā piena apjoms saimniecībā varētu būt vēl lielāks, bet piena kvotas jau ir izpildītas par 120 procentiem, tādēļ šobrīd pienu ražo ar bažām par iespējamām soda naudām. “Mūsu saimniecībai nav kredītsaistību, bet tiem, kuriem ir, pie šābrīža piena iepirkuma cenas ir ļoti traģiska situācija. Pagājušā pusgada laikā piena iepirkuma cena nokritās no 34 uz 20 centiem par litru. Es visu saprastu, ja veikalā pārdotajam pienam būtu tāds pats cenas samazinājums, bet tā nav. Piemēram, Vācijā piena ražotājs saņem 43 centus par litru, bet veikalā piena litrs maksā 59 centus. Latvijā nopelna piena tirgotājs un pārstrādātājs, bet mēs tikai ražojam „pa lēto”. Manuprāt, šajā gadījumā visas likstas šobrīd nevar „norakstīt” uz Krievijas rēķina – noteikti kāds uz esošās situācijas iedzīvojas,” domā M.Augstkalnietis.

- Kāds saimniecībā bijis iepriekšējais gads?
- Piekrītu “Food Union” padomes priekšsēdētāja vietniekam Harija Pankes teiktajam, ka piensaimniecībā tas bijis „raibs kā Holšteinas melnraibā govs!”. Ļoti sāpīgs visiem piensaimniekiem ir piena iepirkuma cenas samazinājums. Katru gadu saimniecības strādniekiem paaugstinu darba samaksu – šogad, lai kā gribētu, nevaru to atļauties. Graudu raža pērn bija laba, bet iepirkuma cena – par 30 procentiem zemāka. Vēl šobrīd neesam kviešus pārdevuši – gaidām lielāku cenu biržā. Bet ļoti ilgi gaidīt vairs nevar, jo pavasaris tuvojas, jāpērk rezerves daļas, mēslojums, degviela, tādēļ biržā jāspiež poga un jāņem tā nauda, cik ir. Visādi citādi gads ir bijis labs.
- Pērn piedalījāties žurnāla “Saimnieks” konkursā “Zelta lauks” un kļuvāt par uzvarētāju!
- Jā, tas arī bija patīkams mūsu darba kvalitātes novērtējums, turklāt objektīvs un no neatkarīgiem ekspertiem - Vidzemē biju labākais, bet Latvijā ieguvu 2.vietu. Konkursā piedalījās saimniecības no visas Latvijas trīs grupās: ziemas rapša audzēšana, ziemas kviešu un pupu audzēšana. Bija jāpiesakās obligāti divās nominācijās – izvēlējos rapsi un kviešus. Trīs reizes sezonā liela komisija brauca vērtēt laukus, analizējot izmantoto tehnoloģiju, mēslošanu, potenciālo un iegūto ražu. Šajā konkursā piedalījos jau pirms trim gadiem, toreiz ieguvu 3.vietu. Laikam vēl vajag trešo reizi un tad varbūt būšu Latvijas uzvarētājs (smejas)! Bet tas nav mans mērķis.
- Valda uzskats, ka vietējie savu produkciju izaudzē bez ķimikālijām. Tā ir?
- Cenšos strādāt ar mazākajām ķimikāliju devām, jo tad ir mazāk piesārņojuma un tas izmaksā lētāk. Ķimikālijas vajag pielietot laikus, bet mazās devās, tad zemniekam makā paliek vairāk naudas. Nereti cilvēkiem šķiet, ja Mārtiņš ir uz lauka ar miglotāju, atkal miglo uz nebēdu – tā nav. Tagad tehnoloģijas ir tā attīstījušās, ka visi mikroelementi un piebarošana notiek caur lapām, tādēļ ar miglotāju tiek izsmidzinātas arī barības vielas, mikroelementi. Ķimikālijas lietoju tikai vienu divas reizes sezonā, ar herbicīdu iznīcinot nezāles, pēc tam vajadzības gadījumā – kaitēkļus vai slimības. Atbilstoši augsnes analīzēm, viss pārējais tiek dots caur lapām.
- Kādas ieceres ir šim gadam graudkopībā?
- Ziemāji būs pārziemojuši labi, ja neuznāks vēl kailsals. Kā katru gadu sējumu platības nedaudz palielināsies, jo gan īpašumā, gan nomā nāk klāt jaunas zemes platības. Lielāko sējumu platību aizņems kvieši, tad ziemas un vasaras rapsis, nedaudz mieži – tie gan tiek pārdoti vietējā tirgū, būs arī pupas, zirņi, kartupeļi.
- Ar ko zemniekam vienmēr jārēķinās?
- Pagājušajā gadā tie izteikti bija dažādi ārējie faktori. Ja iegūtajai ražai būtu bijusi laba cena, tad gads būtu viens no labākajiem. Liels zemnieka ienaidnieks ir meža cūkas, kas izrok iesētās platības. Kādreiz teica, ka Mārkalnē neesot meža cūku – atlika man iesēt graudus, kā viņas bija klāt! Ir sāpīgi, ka no sešu hektāru lauka kuļami ir tikai divi, jo četrus izpostījušas meža cūkas. Kad ir sējas un ražas laiks, zemnieks dzīvo kā autopilotā: diennaktī guli tikai dažas stundas. Bet – nenožēloju to, ka esmu zemnieks. Agrāk gan domāju: kam man to vajag? Tiesa, neko nevari paredzēt, esi atkarīgs no laika apstākļiem – neparedzams bizness, atliek uzņemties lielu risku vai iesist vienos vārtos un esi mīnusos.
- Jūsu saimniecība ir īstenojusi projektus, piesaistot Eiropas fondu līdzekļus.
- Jā, apguvu visu summu, kas uz saimniecību bija paredzēta ar 40 procentu Eiropas atbalstu, izbūvējot kaltes, iegādājoties tehniku. Šobrīd esmu iesniedzis projektu kalšu paplašināšanai – drīzumā zināšu, vai Lauku atbalsta dienestā tas guvis atbalstu.
- Ja šodien kāds laukos gribētu kļūt par zemnieku, vai būtu brīva zeme?
- Mālupē un Malienā noteikti nebūtu – tur plūcas par katru hektāru. Piemēram, Liepnā, Pededzē, Jaunalūksnē, Mārkalnē aizaugušu platību ir ļoti daudz. Tās zemes platības, kas man pēdējos gados nāk klāt, cilvēki ir piedāvājuši paši. Viņi redz, kā strādāju un apsaimniekoju zemi. Reizēm līdz ar zemi dāvinājumā ir māja – to pieremontēju un laižu cilvēkus, lai dzīvo. Labāk lai dzīvo cilvēki, nevis izlaupa pamestu māju.
- Kā ir ar darbaspēku?
- Man ir stabils strādnieku loks. Agrāk daļu strādnieku ziemā atbrīvoju no darba, bet tad secināju, ka pavasarī ir grūti dabūt atpakaļ, tādēļ tagad nodarbinu visu gadu. Bet ir viens otrs no jaunajiem, kurš atnāk un neprot pat maisu aizsiet! Par dažiem pieņemtajiem strādniekiem man ir teikuši: ko tu ņem viņu darbā?! Bet es labāk iedodu viņam darbu, pamācu, nevis viņš nāk pie manis zagt! Un ir viens otrs, kurš līdz ar šādu iespēju no norakstīta cilvēka ir izaudzis un šobrīd ir viens no maniem labākajiem strādniekiem, lai arī piecas reizes izbraukājis Straupi, nokodējies, vai es viņu turp esmu aizvedis. Galvenais, ka ir rezultāts.
- Kāpēc kandidējāt uz Alūksnes novada domi un tieši no partijas “Mūsu zeme”?
- Ar Ainaru Melderu esam pazīstami jau ilgāk nekā 20 gadus. Kad 2012.gadā viņš mani uzrunāja veidot savu partiju – piekritu. Mans uzstādījums nebija iekļūt domē. Vienu brīdi pat domāju atteikties par labu kādam citam sarakstā aizņemtības dēļ saimniecībā, tomēr sapratu, ka nevaru pievilt iedzīvotāju uzticību.
- Savulaik bijāt Mālupes pagasta padomes deputāts, tagad – Alūksnes novada domes. Kādas ir atšķirības deputāta darbā toreiz un tagad?
- Ļoti lielas. Mālupes pagastā deputāti izskatīja visus jautājumus un lēmumus pieņēma, par prioritāti izvirzot iedzīvotāju labklājību. Visi lēmumi bija cilvēcīgi un dzidrāki. Tagad novada domē tā nenotiek – dažs lēmums ir dubļos tīts. Jācer, ka ar laiku viņi paši tomēr sapratīs, ka tā strādāt nevar – par centu strīdas, bet par tūkstošiem strīdu nav. Šobrīd daudzas lietas grib risināt tikai Alūksnē, bet pagastos? Mums ir grūti kaut ko ietekmēt, jo esam opozīcijā. Uzskatu, ka nebija pareizs iepriekšējā novada domes sasaukuma lēmums uz vairākām pagastu pārvaldēm iecelt vienu vadītāju. Arī daudzi citi uzskata, ka tas nav pareizi. Katrā pagastā ir jābūt vismaz vienam cilvēkam, pie kura iedzīvotājs var aiziet tad, kad viņš vēlas, nevis tad, kad vadītājs pieņem viņa pagastā. Tam jābūt cilvēkam, kurš aizstāv sava pagasta intereses. Šobrīd vadītājs pats īsti nesaprot, kura pagasta intereses aizstāvēt! Šie vadītāji vairāk laika pavada, braukājot ceļā, nevis darot savu reālo darbu. Uzskatu, ka centralizācija novadā daudzās jomās sevi nav attaisnojusi. Piemēram, dzīvojamā fonda apsaimniekošanu arī pagastos pārņēma SIA “Alūksnes nami”, bet nekādi uzlabojumi nav redzami – kādas daudzdzīvokļu mājas bija, tādas ir joprojām.
- Pašvaldībā esat kultūras, izglītības un sociālajā komitejā. Kā raksturotu situāciju novadā šajās nozarēs?
- Mazāk problēmu ir kultūrā – tur cilvēki strādā esošā finansējuma robežās, notiek dažādi pasākumi. Sociālie un skolas – tie ir sāpīgi jautājumi. Sociālo pakalpojumu novadam kļūst arvien vairāk, jo palielinās sociāli mazaizsargāto personu loks un to, kuriem nepieciešams pansionāts, kuriem ir dažādas saslimšanas un nepieciešama uzraudzība, aprūpe.
- Šobrīd top novada stratēģija izglītības jomā turpmākajiem pieciem gadiem. Kāds ir jūsu redzējums?
- Agrāk vai vēlāk nonāksim pie kādas skolas likvidācijas, jo valsts neļaus tērēt finansējumu skolās, kur ir niecīgs skolēnu skaits – 20 līdz 40. Valsts izdomās pedagogu darba samaksas modeli, kā pašvaldībām likvidēt mazās skolas. Un tad pateikt, kuru skolu likvidēt un kuru ne, pilnīgi neņemos – noteikti ir jāizvērtē visi kritēriji. Tie būs ļoti sāpīgi lēmumi vietējiem iedzīvotājiem. Lielākā problēma ir mazais skolēnu skaits. Tiesa, lielai daļai uz ārzemēm izbraukušajiem gados jaunajiem mālupiešiem vecumā no 20 līdz 30 gadiem, kuriem būtu jābūt bērniem, viņu vēl nav arī svešumā.
- Kad visi darbi padarīti, kā atpūšaties?
- Ziemā tā ir kalnu slēpošana ārvalstīs, īpaši Itālijā, Livigno. Esmu slēpojis arī Austrijā, Šveicē, Čehijā, Slovākijā, Somijā. Janvārī biju nopelnītā divu nedēļu atvaļinājumā Šrilankā, kuru sadarbības partneriem - lielākajiem un labākajiem zemniekiem uzsauca uzņēmums “Bayer”. Izbraukājām visu Šrilanku, iepazīstot, kā audzē, vāc, miglo, mēslo rīsus, kā audzē un novāc tēju, pēdējās četras dienas bija atpūta pie Indijas okeāna. Šrilanka nav zeme, kur es vēlētos dzīvot ikdienā. Tur visu laiku ir vasara, saule lec, riet ātri un noteiktā laikā. Latvijā ir skaistāka daba, mainās četri gadalaiki, nav dabas katastrofu. Mana aizraušanās ir arī dīķsaimniecība, šobrīd ir trīs dīķi Mālupē, viens Jaunalūksnē. Audzēju foreles, karpas un citas zivis.

Vizītkarte

◆ Nosaukums: Mālupes pagasta zemnieku saimniecība „Kadiķi M.A.”.
◆ Īpašnieki: Mārtiņš un Līga Augstkalnieši.
◆ Dibināta: 2007.gada februārī; pirms tam, kopš deviņdesmito gadu sākuma, saimniekoja savā piemājas saimniecībā.
◆ Nozares: graudkopība, piena lopkopība, tehnikas un darbaspēka pakalpojumi mežizstrādē.
◆ Nodarbina: pastāvīgi 27 strādniekus, bet sezonā – vēl vairāk.
◆ Darbības apjoms: aptuveni 200 lopu, starp tiem 83 slaucamas govis; 1300 hektāri zemes Mālupes, Malienas, Jaunalūksnes, Mārkalnes un Liepnas pagastos.
◆ Moto: “Strādāt tā, lai paaugstinātu dzīves līmeni, vairotu labklājību un sakārtotu apkārtējo vidi: lai pašam ir labi un strādniekiem labi!”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pieder zelta lauki un piena upes

Kategorijas