Sibīrija paņēma 5 bērnības gadus

2015. gada 20. marts 00:00

659

Biruta Smekalova: “Ja blakus nebūtu upes ar zivīm, nezinu, kā mēs būtu izdzīvojuši.”

“Tas paliek prātā līdz mūža galam – viss ir tepat, acu priekšā,” par piedzīvoto Sibīrijā piecos izsūtījuma gados saka alūksniete Biruta Smekalova. Viņu paņēma 2.klasē no Malienas skolas sola, brāli Hariju – no 1.klases, vecmammu no mājām “Sebežnieki” Malienā, bet mamma pati nokļuva līdz izvešanas vietai Ērmaņos, uzzinot, ka ģimeni izsūtīs.
“Diemžēl paši latvieši sastādīja izvedamo personu sarakstus – Malienas pusē parakstus uz sarakstiem bija likuši Malienas vietējie Berķis, Dukansons. Ko nu vairs par to...” viņa saka. Šobrīd viņa ilgāk nekā 20 gadus ir Alūksnes un Apes novadu apvienības “Sarma” valdē, arī valdes priekšsēdētājas vietniece, un visi kopā gādā par to, lai šie dzīvesstāsti tiktu saglabāti nākamajām paaudzēm.

Par “gardiem ēdieniem”
B.Smekalova dzimusi Malienas pagasta “Sebežniekos”. Tur pavadīti pirmie bērnības gadi līdz laikam, kad viņu 1949.gada martā kā Malienas skolas 2.klases skolnieci izsūtīja uz Sibīriju. Brālis Harijs tika paņemts no skolas sola 1.klasē. “Tēti 1941.gadā pie Mālupes noslepkavoja... Viņš negribēja iet krievu armijā un kopā ar domubiedriem kļuva par mežabrāli. Bet pie viņiem bija ielavījusies tāda Indra Brilte, izlikās par labu, bet patiesībā pateica krieviem, kur mežabrāļi atrodas, viņus ielenca un visus nogalināja. Par ko mūsu ģimeni izsūtīja? Varbūt par šo atgadījumu ar tēvu, varbūt par to, ka mums bija paliela saimniecība – 10 govis. Bet vēl šodien man ausīs skan vārdi, kad mūs aizveda uz Sibīriju: “Jūs šeit esat par gardiem ēdieniem un saldiem dzērieniem.” To laikam var saprast kā – jums Latvijā bija pārāk laba dzīve,” saka B.Smekalova.
Viņa atzīst – lai arī izsūtīšanas laikā bija bērns, toreiz piedzīvoto nekad neaizmirsīs. “Dienu pirms izsūtīšanas karavīri staigāja pa skolas pagalmu, mēs, meitenes, sēdējām pie loga, skatījāmies, un pašas par sevi acīs sariesās asaras, bija nospiedoša sajūta... Otras dienas rītā klasē ienāca direktore Apine, nosauca manu un vēl dažu bērnu uzvārdus, teica, lai paņemam somas un nākam līdzi – vairāk neko neteica. Atceros, kā klases audzinātāja Kļaviņa man vēl iedeva savu jaku...”

Jālien zem vagoniem
Bērnus sasēdināja zirgu pajūgā un veda uz Ērmaņiem. Tur jau priekšā bija vecmamma – viņai toreiz bija 85 gadi. Karavīri bija cilvēcīgi, vecmammai bija ļāvuši paņemt līdzi daudz iedzīves un palīdzēja, teikdami, ka tur viss noderēs.
“Mammas todien nebija mājās – bija aizbraukusi saimniecības darīšanās, tādēļ nebija atvesta kopā ar vecmammu uz Ērmaņiem. Piebrauca mašīna, kas mūs veda tālāk uz Gulbenes staciju, sakāpām, un, kad mašīna sāka jau braukt, mamma mūs pārtvēra, un sākās mūsu tālais ceļš. Gulbenes stacijā mūs iesēdināja 36. lopu vagonā ar mazu logu – nezinājām, kur mūs vedīs. Mēs kā bērni to tik ļoti nepārdzīvojām atšķirībā no pieaugušajiem. Vagonā bija arī cilvēki, kuriem pie izvešanas bija teikts, ka neko nevajag ņemt līdzi – tur viss būšot. Dalījāmies ar viņiem pārtikā. Ik pa laikam apturēja vilcienu, lai varam iet nokārtot dabiskās vajadzības, bet to nedrīkstēja darīt krūmos. Vagonu apsargāja karavīri ar automātiem, un nokārtoties mums bija jālien zem vagoniem uz vilciena sliedēm,” atceras B.Smekalova.

Apjozti dzeloņdrātīm
Pirmā pietura uz dažām nedēļām bija Tomskā, jo Sibīrijā upes vēl bija aizsalušas, bet ceļu turpināt vajadzēja pa ūdeni. “Tomskā dzīvojām barakās, kas apjoztas ar dzeloņdrātīm un elektrību – it kā mēs, sievietes ar bērniem, būtu šausmīgākie noziedznieki. Daļa izsūtīto nomira jau Tomskā. Mēs, bērni, staigājām pa teritoriju – tur bija šķūnis, kur novietoti mirušie, satīti baltos palagos, vēl šodien šis skats ir acu priekšā. Kad upēs ledus izgāja, no sādžām ieradās priekšnieki un sadalīja izsūtītos – darbaspēku. Mēs ar kuterīti pa Parabeļas upi braucām uz sādžu Tarska. Mammai bija jāstrādā cūku fermā, jāgana cūkas ganībās, kuras bija tik kaulainas... Cūkām deva vājpienu – vienreiz mamma to ielēja krūzē un teica, lai es aiznesu uz mājām, ko pašiem lietot. Nesu, bet pretī nāca brigadieris – sastingu, viņš sabāra, bet nesodīja, ļāva aiznest mājās. Kopš tā laika neko fermā no mammas neņēmu mājās nest. Bet vecmamma dzīvoja pa māju, ar laiku izveidojām sev nelielu saimniecību – bija govs, cūka, truši, vistas,” atceras B.Smekalova.
Pirmos četrus gadus viņa mācījās skolā Tarskā, pēc tam ar brāli un vēl citiem sādžas bērniem gāja kājām uz 12 kilometrus attālo skolu Novikovā, kur mācījās līdz 7.klasei – nedēļu dzīvoja skolas internātā, tad gāja mājās, tad atkal uz skolu. Nepilngadīgos vasarās brigadieris darbā nevarēja piespiest iet, tāpēc bērni gāja mežā lasīt ogas.

Izglābj zivis un ogas
Biruta uzsver, ka Parabeļas upe bija ļoti bagāta ar zivīm, tā vijās gar Tarskas sādžu, tādēļ tur bieži devās zvejot. “Mēs ar brāli no upes nesām mājās lielus asarus. Vecmamma jau beigās teica, ka vairs nejaudā tos tīrīt. Ja blakus nebūtu upes ar zivīm, nezinu, kā mēs būtu izdzīvojuši. Mēs uzturā bieži lietojām zivis, kas ir bagātas vitamīniem, kam ir liela uzturvērtība. Tiesa, šobrīd zivju nealkstu.” Arī meži tur bijuši bagāti ogām. “Kādas brūklenes, mellenes - klājiens no vienas vietas! Un ogas tik lielas, sulīgas! Ogas lasot, divreiz lāci pa gabalu dzirdējām – nobijāmies pamatīgi! Ogas žāvējām, nodevām veikalā, iemainot pret miltiem vai citu pārtiku. Lielās platībās auga mežrozītes, lasījām to augļus, izkaltējām, samalām miltos un vārījām tik gardu ievārījumu – kā želeju! Sibīrijā auga lielas ievas, kam bija ļoti garšīgas ogas – kāpu ievās un lasīju ogas. Lasījām ciedru riekstus, kas arī ir bagātīgs vitamīnu avots. Tā kā zobus nebija ar ko tīrīt, izmantojām ciedru sveķus – tos izkausējām un košļājām kā košļeni,” stāsta B.Smekalova.

Uz Latviju - kopā ar cietumniekiem
Skolā Biruta bija liela sportiste, diska mešanā pat izcīnīja 2.vietu rajonā, arī brālim sports padevās. Abiem ar brāli un vēl citiem bērniem no skolas 1954.gadā bija jābrauc uz lielām sporta sacensībām Parabeļā. Birutai ar brāli šis brauciens izvērtās liktenīgs, jo pēc sacensībām viņi aizbrauca citā virzienā – atpakaļ uz Latviju.
“Mēs ar brāli bijām nepilngadīgi un izdomājām, ka varam tikt atpakaļ uz Latviju, Rīgā dzīvoja tēva brālis ar sievu, un pēc Staļina nāves sākās amnestijas. Ar radiem jau iepriekš sarakstījāmies, viņi piekrita mūs pieņemt. Mammu un vecmammu toreiz vēl nelaida, bet bērni varēja brīvāk nokļūt atpakaļ Latvijā. Mums bija neliela kastīte, tajā salikām žāvētu gaļu ceļam, pufaikā iešuvām naudu. Nevienam par savu nodomu neteicām, tikai mamma un vecmamma zināja. Nostartējām sacensībās Parabeļā, lūdzu klases audzinātājai, lai uz lapas uzraksta, kur mēs ar brāli esam mācījušies – tad arī viņa uzzināja par mūsu nodomu. Bijām kopā ar vēl diviem zēniem – Čuda Jāni un vienu zēnu no Rīgas. Ar J.Čudu līdz šim uzturu kontaktus. Braucām uz Maskavu ar lielu kuģi bomžu klasē, tad pārsēdāmies vilcienā un bijām kopā ar bijušajiem cietumniekiem no Sahalīnas. Viņi dzēra, uzdzīvoja, viens sāka man uzmākties, bet viss beidzās labi,” atceras B.Smekalova.

Atgriežas savos “Sebežniekos”
Vienu gadu Biruta ar brāli nodzīvoja pie radiniekiem Rīgā, līdz Latvijā varēja atgriezties arī mamma un vecmamma, izprasot atļauju Maskavai. Tad ģimene atgriezās savās dzimtajās mājās Malienas “Sebežniekos”. “Mājai bija noplēsti ķieģeļi, citādi nebija nopostīta. Vecmamma izturēja izsūtījumu, vēl tika Latvijā padzīvot un aizgāja no mums 95 gadu vecumā. Dzīvojām Malienā, strādājām teļu fermā, vēlāk lauku brigādē smagu darbu, apprecējos ar traktoristu Jāni – pirmo reizi satikāmies, ejot čigānos pie kaimiņiem. Arī viņš bija izsūtītais,” saka B.Smekalova. Kopā ar vīru Biruta izaudzinājusi trīs meitas. Tagad B.Smekalovas vecākā meita Maruta ar ģimeni dzīvo Anglijā, vidējā meita Rudīte izmācījusies par psihiatri un strādā Rīgā, bet jaunākā meita Sanita ar ģimeni dzīvo un saimnieko dzimtas mājās “Sebežniekos”. B.Smekalova priecājas arī par mazbērniem un mazmazbērniem.
Nu jau ilgāk nekā desmit gadus B.Smekalova dzīvo Alūksnē, kopš tā laika dzied arī Alūksnes tautas nama senioru korī “Brūklenājs”. Viņa atzīst – diezgan laukos dzīvots un strādāts. “Man patīk Alūksne kā pilsēta – te jau arī ir kā laukos! Korī satiekamies, uzdziedam, pārrunājam, kā kuram klājas, braucam kopīgās ekskursijās. Spilgti atmiņā palicis brauciens uz Čehiju, Slovākiju. Dziesma palīdz,” viņa saka.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Sibīrija paņēma 5 bērnības gadus

Kategorijas