Oficiants lidojošā autobusā

2015. gada 27. marts 00:00

3505

Diāna Lozko

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Elvis Kreicis.
◆ Dzimšanas gads, vieta: 1994.gada 11.novembris, Alūksne.
◆ Izglītība: vidējā vispārējā.
◆ Ģimene: mamma Gunita, tētis Bruno un māsa Karīna.
◆ Hobiji: ceļošana un jaunu iespaidu gūšana.

Elvis Kreicis ir 20 gadus vecs jaunietis no Strautiņiem, kurš pašlaik strādā Īrijā par stjuartu. Uz īsu brīdi viņš bija mājās, lai izbaudītu atvaļinājumu, bet jau šonedēļ devās atpakaļ uz Īriju. Gaisā paiet viņa lielākā dzīves daļa, bet pats Elvis uzsver, ka stjuarta darbs ir gluži tāds pats darbs kā jebkurš cits un bailēm gaisā nav vietas.
- Kā tu kļuvi par stjuartu?
- Dzīvoju Dublinā un strādāju par stjuartu aviokompānijā “Ryanair”. Šo darbu dabūju aklas laimes rezultātā. Kad pametu studijas, parādījās diezgan daudz brīvā laika, kuru aizpildīju, darot mājas darbus laukos. Tajā laikā meklēju darba iespējas, jo galvā bija doma nākamajā gadā vēl atsākt mācības. Atradu sludinājumu internetā, kur piedāvāja darbu uz pusslodzi. Pieteicos pat īsti nezinot, kāds varētu būt mans tālākais liktenis. Aizgāju uz interviju, kur man bija jāizpilda daži testi angļu valodā, un tad bija jādodas uz stjuartu apmācībām Vācijā, lai kļūtu par sertificētu stjuartu.
- Bet pēc Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pabeigšanas tu iestājies “ķīmiķos”...
- Jā, nomācījos vienu semestri Rīgas Tehniskās universitātes Ķīmijas fakultātē. Ģimnāzijas laikā man ļoti patika risināt ķīmijas uzdevumus un tobrīd šķita, ka tā varētu būt vienīgā lieta, kura man tā patiešām patīk. Izrādījās, ka tas tomēr mani īpaši nesaistīja. Ja es atsāktu kaut ko studēt, tad tas noteikti būtu saistīts ar aviāciju. Daudzi jaunieši nezina, ko iesākt pēc vidusskolas beigšanas, un es ieteiktu katram kārtīgi padomāt, ko dzīvē grib darīt. Augstskolā jāiegulda daudz naudas un jārēķinās ar to, ka pēc tam kāds laiks būs jāpavada, strādājot savā specifikā, bet, ja mācies to, kas nepatīk... Piemēram, ja izmācies par ārstu, tad jau būs kādu laiku jāstrādā par ārstu. Pretējā gadījumā tas ir izmests laiks un izmesta nauda. Es uzskatu, ka augstākās izglītības sertifikātu mūsdienās vari iegūt arī kursos internetā - arī tur var iegūt attiecīgo kvalifikāciju. Manuprāt, augstskola lieti noder kontaktu iegūšanai, jo var iepazīties ar ļoti daudziem nākotnē noderīgiem cilvēkiem. Es gan pašreiz nesaskatu vajadzību studēt. Arī savai māsai, kura mācās 11.klasē, esmu jautājis, ko viņa vēlas darīt pēc skolas beigšanas, bet nevarēju izdabūt kādu konkrētu atbildi. Mūsdienu jauniešus Latvijā māc neziņa. Tikai retais zina, ko viņš darīs pēc 12.klases beigšanas. Arī man skola nedeva pārāk lielu priekšstatu par to, ko es varētu dzīvē tālāk darīt. Es netiku iepazīstināts ar īsto darba situāciju. Paceļojot manas acis avērās, jo redzēju, kā cilvēki dzīvo citās valstīs. Īrijā, piemēram, cilvēkiem ir vieglāk uzsākt savu darbību, jo nodokļu sistēma ir pavisam citādāka nekā Latvijā. Arī jaunieši tur tiek integrēti darba tirgū. Jau no 16 gadu vecuma viņi var strādāt nedēļas nogalēs uz pusslodzi vai mazāk. Latvijā tā izglītības sistēma ir tāda, ka tu ej uz skolu darbdienās, bet brīvdienās tev vēl jāmācās mājasdarbi un jāraksta dažādi projekti. Lai dzīvē kaut kas izdotos, tad pašam ir jādara - nav tā, ka kāds īpaši palīdzēs. Nepietiek arī ar to, ka tikai izmācies augstskolā un dabū diplomu - tā nav garantija, ka pēc tam būs darbs.
- Vai tev nebija bail uzsākt stjuarta darbu?
- Biju iepriekš dzīvē jau lidojis, un darbs tomēr ir darbs. Tajā brīdī man bija vajadzīgs darbs un domas par bailēm no lidošanas īsti nebija aktuālas. Ja nebūtu darba, es būtu palicis mājās un neko lādzīgu nebūtu darījis. Pirmajā darba dienā nebija īpaša satraukuma. Protams, lai arī Vācijā notika apmācības, tās krasi atšķīrās no īstā darba. Viss ir atkarīgs no tā, vai ir jāstrādā rīta vai vakara maiņa. Pieceļos un dodos pusstundu ilgajā ceļā līdz Dublinas lidostai. Tur mums notiek pirmslidošanas sanāksme, kurā tiek apspriesti dienas laikapstākļi, darba kārtība, pasažieru skaits un lidostas, uz kurām tiks lidots. Jau aptuveni pēc 45 minūtēm mēs sākam lidot. Stjuarta uzdevums ir nodrošināt pasažieru drošību gaisā. Otra puse šim darbam ir pasažieru apkalpošana. Ar klientu apkalpošanu jau var saskarties arī citos darbos, piemēram, viesnīcās vai strādājot par oficiantu. Es varu sevi dēvēt par oficiantu lidojošā autobusā. Dienā nedrīkst lidot vairāk par 12 stundām. Ja limits tiek pārsniegts un tu nevari atgriezties izlidošanas mērķī, tad aviokompānija ir spiesta jūs atstāt attiecīgajā pilsētā, kur esat. Pagājušā gada Jāņos tā paliku Barselonā uz vienu nakti, jo laikapstākļu dēļ lidmašīnai nebija iespējas atgriezties. Tās ir reizes, kad var arī redzēt pilsētās kaut ko vairāk.
- Parasti šķiet, ka lidmašīnās vairāk strādā stjuartes.
- Mūsu aviokompānijā strādā gan sievietes, gan vīrieši - 50 uz 50. Agrāk bija pieņēmums, ka meitenes nevar būt pilotes, bet es esmu saticis ļoti daudzas labas pilotes, no kurām dažas lido daudz labāk par dažu labu vīrieti. Tas ir liels stereotips. Kas attiecas uz stjuartēm, iespējams, ka tas ir saistīts ar apkalpojošās nozares specifiku. Tiesa, strādājot budžeta aviokompānijā, diezgan bieži nākas saskarties ar dažādiem pasažieriem un ar visiem jātiek galā. Dažiem patīk iedzert un izraisīt minimālas nekārtības uz borta. Arī manās maiņās ir gadījušās šādas tādas nekārtības. Cilvēkiem patīk iedzert, dodoties atvaļinājumā. Ja lidmašīnā ir 189 cilvēki, no kuriem 5 ir manāmi iereibuši, tas sagādā nepatīkamu lidojumu arī pārējiem. Mums, stjuartiem, tādās situācijās ir jāprot pareizi rīkoties, lai nerastos lielas domstarpības starp pasažieriem un nekārtību cēlājiem. Februārī maniem kolēģiem gadījās konflikts lidojumā no Rīgas uz Dublinu, kur kāds pasažieris bija izģērbies - viņu nācās savaldīt. Pasažieris bija latvietis...
Kas attiecas uz tehniskiem ekscesiem, manos lidojumos tādi nav gadījušies. Pirms lidojuma lidostās ar dažādām iekārtām tiek atvairīti putni, bet esmu dzirdējis gadījumus, kad putns ietriecas lidmašīnā tās pacelšanās laikā. Tajā brīdī pilotam ir jāizlemj, vai lidmašīna turpinās pacelšanos. Viss ir atkarīgs no kapteiņa, kurš arī izlemj, vai drošība ir atbilstošā līmenī.
- Vai tavi nākotnes plāni saistās ar aviāciju?
- Pirms šī darba man ar aviāciju nebija pilnīgi nekādas saskarsmes, bet aviācijas industrija šajā laikā ir plaukstoša. Naftas cenas ir nokritušās, un šis gads aviācijā solās būt ienesīgs. Arī cilvēki ir atkopušies no ekonomiskās krīzes radītajām sekām un atļaujas tērēt vairāk, doties ceļojumos un atpūsties. Ceļošana arī ir kļuvusi vienkāršāka, jo biļetes var iegādāties par daudz pieņemamākām cenām. Pirms sāku strādāt par stjuartu, es nebiju iedomājies, ka cilvēki lido tik daudz! Domāju aviācijā vēl kādu laiku palikt, tiesa gan - ne kā stjuarts. Arī par pilotu es nedomāju kļūt, ja nu vien iegūt privātā pilota licenci. Domāju vairāk pieķerties menedžmentam. Esot kaut kādā sistēmā, tu jau redzi lietas, kuras varētu uzlabot, kas būtu jāpamaina, kas nestu lielāku peļņu vai samazinātu izdevumus. Bet, kas attiecas uz pilota darbu, tas nebūt nav ik grūti, kā izskatās no malas. Paši piloti arī saka, ka iemācīties vadīt lidmašīnu ir gluži tāpat kā iemācīties vadīt automašīnu - sākumā to nemāki, bet ar laiku sāc apgūt un nav nekā pārāk grūta.
- Vai plāno kādreiz atgriezties Alūksnē?
- Man pašam gribētos atgriezties, bet pašreizējā situācija ir tāda, ka es šeit nesaskatu īpašas izaugsmes iespējas. Esmu pieradis dzīvot Īrijā, kur ir daudz vairāk attīstīta ekonomika. Iebraucot jau Rīgā, es sajūtos tā, it kā būtu ceļojis laikā un atgriezies par kādiem trīs gadiem vēsturē. Atbraucot uz Alūksni, šis skaitlis vēl mazliet pieaug. Šīs ir manas mājas, un es gribētu atgriezties, bet pašreizējā situācija rāda, ka tik drīz tas nenotiks. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Oficiants lidojošā autobusā

Kategorijas