Ar ticību saviem audzēkņiem

2015. gada 2. aprīlis 00:00

3654

Strautiņu pamatskolas skolotāja Tija Āboliņa jau vairākus gadus ir ceļu satiksmes drošības pulciņa vadītāja. Šogad CSDD satiksmes drošības konkursā 6.-8.klašu skolēniem “Gribu būt mobils!” lielajā finālā Strautiņu pamatskolas komanda “Strauti-1” atkārtoti izcīnīja 1.vietu. T.Āboliņa lepojas ar saviem skolēniem un uzsver, ka labus rezultātus palīdz sasniegt sistemātisks darbs.
- Kā jūs izlēmāt kļūt par skolotāju?
- Mans tētis Staņislavs nāk no Latgales, mamma Ilga - no Cēsīm. Bieži mainījām dzīvesvietas, un es mācījos gan Tukumā, gan Valmierā. Valmieras Viestura vidusskolā mācījos teātra klasē, un tas manā dzīvē ir ļoti daudz ko devis gan kā cilvēkam, gan arī pedagoga darbam. Tiesa, nekad mūžā nebiju domājusi, ka kļūšu par skolotāju, jo drīzāk biju plānojusi, ka kļūšu aktrise. Pēc skolas es pat stājos konservatorijā, bet man pietrūka dažu punktu. Manos plānos bija nākamajā gadā stāties atkal, jo man ļoti patika teātris. Mūsu režisors skolā bija Ģirta Ķestera tēvs un Ģirts bija skolas biedrs. Nu viņš veiksmīgi darbojas aktiera profesijā. Tad nu es iestājos pionieru vadītāju skolā Rīgā, lai pēc gada, kad pabeigtu mācības, atkal mēģinātu stāties konservatorijā. Pēc skolas mani tomēr norīkoja strādāt uz Mārkalnes pamatskolu, kur gan man īsti nepatika. Aizbraucu uz Izglītības pārvaldi, lai jautātu par pārcelšanu, un man piedāvāja doties vai nu uz Gaujienu, vai Strautiņiem. Devos uz Strautiņiem, kur man uzreiz iepatikās. Kopš tā laika Strautiņu pamatskola ir mana vienīgā darbavieta, un ceru, ka vēl ilgi varēšu šajā skolā strādāt. Kādreiz gan domāju, ja nebūtu kļuvusi par skolotāju, es noteikti būtu kļuvusi par dārznieci, jo man ļoti patīk arī laiks, kad no zemes nāk brīnumi un dažādas krāsas. Ne brīdi neesmu nožēlojusi, ka atmetu domas par konservatoriju un pēc tam ieguvu augstāko izglītību pedagoģijā. Man patīk tas, ko es daru! Sākumskolā mācu visus priekšmetus, izņemot mūziku, angļu valodu un sportu, bet 5. un 6.klasē mācu latviešu valodu.
- Jūs skolā bērniem vadāt arī CSDD pulciņu.
- Uz skolu pirms vairākiem gadiem atsūtīja nolikumu par piedalīšanos CSDD konkursā, nolēmām pamēģināt. Sākumā CSDD apmācību klasēs veica klašu audzinātāji, bet tad tos pārņēmu es, jo toreiz strādāju kā ārpusklases darba organizatore. Tā tas ritenis aizgāja. Līdztekus vadīju arī teātra pulciņu skolā, bet tieši šogad no tā atteicos, jo slodze bija par lielu. No CSDD projektiem tomēr nevēlos vēl atteikties: ja ir tas āķis lūpā, tad negribas to pamest. No mūsu skolas CSDD konkursos piedalās vairākas komandas, bet iekļūt komandā “Strauti-1” ir gluži vai prestiža jautājums un bērniem gribas iekļūt tieši šajā komandā.
- Kas ir tā atslēga, lai konkursā gūtu uzvaru?
- Panākumi nav nākuši pēkšņi. Lai līdz tiem nokļūtu, ir ielikts liels darbs. Arī mūsu skolas vadības attieksme vienmēr mudina mūs un rod iespējas, lai varam piedalīties dažādos konkursos. Panākumi ir patīkami, un tādos brīžos man parasti acīs saskrien asaras. Jāatzīst gan, ja esi ieguvis kādu godalgotu vietu, nākamajos gados piedalīties ir grūtāk, jo negribas palikt pēdējiem. Man gan nekad, braucot uz šiem konkursiem, nav doma, ka obligāti jāizcīna pirmā vieta. Visi bērni ir gudri, un bieži vien sacensībās svarīgs ir tieši veiksmes faktors. Kārtējās sacensības būs maijā, kad skolu komandām būs jāpiedalās Jauno satiksmes dalībnieku forumā. Ja konkursā “Gribu būt mobils” bērniem vairāk jāparāda savas teorētiskās zināšanas, kuras varu bērniem dot, tad šajā konkursā ir vairāk braukšana, kuru es simtprocentīgi bērniem iemācīt nevaru. Mūsu konkurenti - Kusas, Baložu un Liepājas skolas - ir labi sagatavoti, jo viņiem braukšanu māca pedagogi vīrieši. Tieši tāpēc arī mani bērni ir sagatavotāki teorijā. No mūsu skolas forumā piedalīsies vairākas komandas, jo es cenšos šajos konkursos iesaistīt bērnus jau no 1.klases. Mācības notiek pakāpeniski visu gadu, un konkursi ir tikai kā noslēgumi mūsu darbam. Varbūt tieši šī ir arī mūsu panākumu atslēga, jo labus rezultātus var panākt tikai ar darbu.
- Kādas ir lielākās kļūdas, kuras bērni un arī vecāki pieļauj uz ceļa?
- Latvijā ir diezgan zema ceļa satiksmes kultūra. Bērni atdarina vecākus. Es jau varu stundās stāstīt, ka ir jāpiesprādzējas, kā nedrīkst braukt un kas ir jāievēro, bet jāatzīst, ka daudzi vecāki brauc nekulturāli. Bērni zina, kā ir pareizi, bet vecāki tik un tā dara pretēji: šķiet, ka sliktais var notikt ar pārējiem, bet ne jau ar mani. Lai situāciju uzlabotu, CSDD projektu vadītāja Valda Kjaspere grib panākt, ka skolās ceļu satiksmes drošību nemācītu tikai pulciņos, bet oficiāli tiktu ieviesta mācību stunda, kurā bērni apgūtu ceļu satiksmes drošību. Izglītības ministrija gan uzsver, ka tas jāmāca sociālajās zinībās, taču reālajā dzīvē jau tā nenotiek. Viss ir atkarīgs no skolotāja godaprāta, un ir svarīgs arī laiks – sociālajās zinībās ir tik daudz dažādu apgūstamu tēmu, ka satiksmes drošības apgūšanai pat īsti nav laika.
- Vai jūs kā skolotāja novērojat, ka skolēni šo gadu laikā ir krasi mainījušies?
- Skolēni jau vien nemainās, mainās visa sabiedrība kopumā. Pirms 30 gadiem, kad sāku strādāt skolā, bija citi laiki un citas vērtības. Lai arī esmu braukājusi pa dažādām skolām, esmu secinājusi, ka mūsu bērni ir vislabākie. Nedzīvojam jau ikdienā ar rožainām brillēm, bet, lai arī gadās konflikti, kopumā mūsu skolā ir ļoti jauki bērni. Arī vecāki ir ļoti pretimnākoši, un bērni jau ir vecāku spogulis. Man vienmēr ir prieks par Strautiņu pamatskolas skolēniem, kuri dzīvē ko sasnieguši, un bieži vien ne jau tas diploms nosaka cilvēka vērtību, bet tas, kāda viņam ir sirds.
- Šajos darba gados noteikti ir nācies piedzīvot arī izdegšanas sindromu.
- Es domāju, ka izdegšanas sindromu ir jutis katrs skolotājs un tie, kuri darbojas ar cilvēkiem. Cits to vairāk izrāda uz āru, bet cits patur sevī. Man pašai enerģijas dzirkstelītes dod gandarījuma brīži skolotāja darbā. Kad liekas, ka viss ir slikti, palīdz šie mirkļi, kurus, manuprāt, citu profesiju pārstāvji pat nepiedzīvo. Kaut vai tas, ka bērns kaut ko pēkšņi ir apguvis vai viņam sāk veikties. Bērns atnāk ar ziediņu vai arī viņam ir panākumi - tas viss uzlādē! Protams, arī tas, ka tavu darbu novērtē. Ļoti patīkami, ka šogad manu darbu novērtēja arī Alūksnes novada pašvaldība, jo tas nav mazsvarīgi. Paldies arī Valdai Kjasperei, jo viņa mūs, skolotājus, kuri darbojas CSDD projektos, ļoti lolo, novērtē un uzmundrina: dodamies izbraucienos un ekskursijās. Gribētu, lai arī pārējās jomās skolotājus tā novērtētu, un ne vienmēr jau jābūt tam papīram vai goda rakstam, kas, protams, ir patīkami, bet lielāks gandarījums ir par reālāku novērtējumu. Skolotāji ir tādu pelnījuši! Šādi novērtējumi palīdz uzturēt sevi formā un zināt, ka esi uz pareizā ceļa.
- Kādu jūs saredzat Strautiņu nākotni?
- Mūsu skolā ir aptuveni 100 bērni, un tuvākajā nākotnē nav jūtamas krasas izmaiņas. Jāsaprot, ka ne novada pašvaldība, ne arī valdība nerada jaunas darba vietas, bet tas ir jādara pašiem cilvēkiem. Nav visu laiku jākliedz, ka valdība man nedod to vai šito, bet ir jāpajautā sev - ko tu pats esi gatavs darīt. Arī saviem skolēniem mācu, ka viņi būs nevis darba darītāji, bet darba devēji. Viņiem ir sevi jāsagatavo būt par darba devējiem, jo tādā veidā arī būs iespēja uzplaukt. Ir pietiekami daudz jaunu un uzņēmīgu cilvēku, kuri ir gatavi paciest pirmās grūtības un kaut ko dot savai valstij, ne tikai prasīt. Mēs visu laiku prasām, jo esam patērētājsabiedrība, bet mūsu uzdevums ir mainīt šo domāšanu. Mums aug cerīgi jaunieši, un es Latvijas nākotni redzu cerīgu. ◆

Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Tija Āboliņa.
Dzimšanas gads, vieta: 1966.gada 29.maijs, Cēsis.
Izglītība: Liepājas pedagoģiskais institūts.
Ģimene: vīrs Sarmis, bērni Roberts (17) un Annija (11).
Hobiji: dārza darbi, lasīšana, dzeja un adīšana.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar ticību saviem audzēkņiem

Kategorijas