Vai malā un lieks?

2015. gada 2. aprīlis 00:00

Novecošana – neizbēgams fizioloģisks process, no kura tomēr cenšamies, cik vien iespējams, bēgt, jo vecums daudziem ne ar ko īsti labu neasociējas. Zūd ārējā spozme un fiziskā varēšana tikt galā ar sadzīvi, nemaz nerunājot par pārējiem dzīves izaicinājumiem, kas jaunākus cilvēkus dzen kā vāveres ritenī. Bet tu, kas cienījamos gados, paliec malā un lieks...

Vecums kā problēma
Psihoterapeite Inga Birkmane šo attieksmi gan vairāk skaidro kā piederību Rietumu uzskatu sistēmai. Austrumos veco cilvēku sēdina galda galā, apkalpo pirmo, prasa padomu un lūdz viņa svētību.
«Rietumos mūsu «reliģija» lielā mērā ir zinātne, kas uz vecumu raugās ļoti neiejūtīgi, uzlūkojot to kā nolietotības pakāpi, no kā izriet slimības un to izraisītas sekas. Ja cilvēks paliek vecs, tātad mums viņš ir jāuztur un jāārstē. To ilustrē kāds personīgs atgadījums. Man toreiz bija aptuveni 20 gadu, kad naktī nonācu slimnīcā. Uzņemšanā māsiņa zvana uz vajadzīgo nodaļu, bet tur uzreiz jautā, vai es jauna vai veca. Tas parāda attieksmi. Vecums ir kas tāds, ko negriba redzēt un satikt. Rietumos, ja vairs neesi darbspējīgs, lielā mērā esi lieks,» skarbi vērtē Inga.
To netieši apliecina arī pirms pāris gadiem veiktais pētījums «Latvijas seniora portrets». Tajā analizēts, cik procentu sieviešu un vīriešu ir vecumā virs 62 gadiem, cik no viņiem strādā, kāds ir paredzamais mūža ilgums, cik dinamiski krītas fiziskā aktivitāte un aug liekais svars, kā arī aplūkotas izplatītākās slimības un vidējais ārstēšanās ilgums stacionārā.

Izmantot savā labā
«Domāju, tās tiešā veidā ir sekas tam, kā kultūrvēsturiski mainījies priekšstats par ģimenes sistēmu. Tradicionāli vecam cilvēkam tajā vienmēr bijusi ļoti nozīmīga vieta, savs vārds un teikšana. Taču mēs vecumu vairāk uzskatām kā problēmu, no kuras jāizvairās. Baidāmies, jo apzināmies, ka tūlīt būs klāt visas slimības un kādam par mums būs jārūpējas. Līdz pat tam, ka labāk to visu nepiedzīvot, jo negribas kļūt par nastu. Taču šim procesam būtu jāpieiet vairāk filozofiski – ģimenes iekšējā struktūrā senioram jādod vieta un jācenšas viņu, cik vien iespējams, «izmantot», jo no vecā cilvēka var dabūt ļoti daudz. Ja viņš vairs nespēj izcept pankūkas, lai stāsta savu pieredzi, izsaka pieņēmumus un viedokļus. Taču mūsu ikdiena bieži vien ir tāda – jo mazāk vecais runā, jo labāk,» min psihoterapeite, atgādinot, cik nozīmīga ikvienam ir sajūta būt vajadzīgam un noderīgam. Ja tās iztrūkst un opītis vai ome sajūt, ka visi viņiem skrien garām un atstāj novārtā, nav brīnums, ka vecajos ļaudīs sāks izpausties neapmierinātība, burkšķēšana un pārmetumi jaunākai paaudzei, desmitiem reižu dienā zvanot – kur tu esi un kāpēc man nezvani!
Tā nenotiktu, ja vecais cilvēks iegūtu viņam pienākošos vietu un cieņu. Taču tad seniors jāierauga kā lielas vērtības nesējs, ko nevar bez tā, ka ļoti daudz domāju par savu dzimtu, tās vēsturi, tradīcijām un vērtībām. «Vecā cilvēka rokās ir visa dzimtas pieredze. Piemēram, viņš gājis cauri karam. Mans vectēvs bieži stāsta vienus un tos pašus stāstus, bet es tos varu nenogurstoši klausīties. Kā atgādinājumu, ka tomēr ir varianti, kad, šķiet, ka to vairs nav, vai – ir iespējams ar pozitīvu attieksmi iziet cauri lielākajām grūtībām. Savukārt, kad vectēvs ar mirdzošām acīm stāsta par vecomammu, saņemu baudu, ka arī es esmu mīlēta,» saka Inga.

Par vecumdienām
jārūpējas laikus
Tomēr arī vecajam cilvēkam ir sava liela daļa, lai mūža nogalē justos piepildīti un laimīgi, un tas sākas jau viņa jaunībā. «Vecumdienām jābūt tādām, ka tu priecājies par padarīto, nevis turpini kaut ko kārtot un no jauna veidot. Tāpēc tām jāgatavojas jau ļoti ātri. Ja esmu visus pietiekami mīlējis, ticu, ka lielie bērni gribēs nākt pie manis un uzticēs man mazbērnus. Taču, ja nemitīgi esmu bojājis viņiem dzīvi, diez vai bērni gribēs piedalīties manās vecumdienās,» skaidro psihoterapeite.
Līdzīgi iespējams sakrāt resursus, kas mūža nogalē palīdz rast tik ļoti nepieciešamo dzīves sparu. Piemēram, to sniedz sabiedriskā aktivitāte – piedalīšanas pašdarbības kolektīvos un citās interešu grupās jeb, citiem vārdiem, iešana cilvēkos. Taču, ja cilvēks 30 gados nav dziedājis korī, viņš to nedarīs arī savos 70. «Spēka daudzumu vecumdienās noteiks, cik daudz līdz šim cilvēks interesējies par dzīvi. Piemēram, ja būsi laikus rūpējies par savu veselību, ķermenis tev vecumā palīdzēs,» speciāliste iedrošina ieguldīt savā nākotnē.

Izlīgt pirms nāves
Mūža nogalē cilvēks aizvien biežāk aizdomājas par savu aiziešanu. Paša sagādāts koka zārks klētsaugšā mūsdienās gan ir retums, taču daudzi steidz atlikt tā saucamo bēru naudu un sakārtot mantojuma lietas. Tomēr nevajadzētu aizmirst vēl par kādu svarīgu aspektu – atvadīšanos un izlīgšanu.
«Austrumos par nāvi runāt nebaidās un jau laikus, veicot dažādus rituālus, kādi, piemēram, atrodami budismā, apzināti tai gatavojas. Pie mums par šo tēmu parasti joko, manipulē vai vispār nepiemin, jo mēs no tā baidāmies. Taču atvadīšanās no saviem tuviniekiem ir viena no svarīgākajām lietām. Tas nozīmē vienkārši pateikt paldies un palūgt piedošanu gan par apzinātiem, gan neapzinātiem nodarījumiem, kas, iespējams, otru sāpinājuši, bet viņš neko nav teicis. Ticu, ka Dievs iedod pēdējo iespēju salīdzināties arī tiem, kam tās nav bijis. Kāda mūsu radu tante visu mūžu bija bojājusi citiem dzīvi, bet īsi pirms nāves pēkšņi kļuva skaidrības un mīlestības pilna – varēja izrunāties un mierīgi nomirt. Cits atkal mācītājam jārauj no gultas ārā un jāpieprasa viņam, lai krīt ceļos un lūdz palicējiem piedošanu. Ja šīs lietas netiek atrisinātas, tās velkas līdzi paaudžu paaudzēs,» brīdina psihoterapeite. ◆

Robežšķirtne –
39 gadi
Novecošanas procesa sākums nav atkarīgs no dzimuma, rases, ķermeņa uzbūves un daudz kā cita. ASV Kalifornijas Universitātes pētnieki atklājuši, ka novecošana sākas 39 gadu vecumā. Tieši ap šo laiku organisms sāk mazāk izstrādāt mielīnu, proti, materiālu, kas kā apvalks sargā nervu šūnas no kaitīgām ietekmēm. Šāds mielīna trūkums nelabvēlīgi ietekmē smadzeņu šūnas, sirdsdarbību, kā arī kāju un roku muskuļu lokanību. Stiprs mielīna trūkums var kļūt par iemeslu tādai vecāka gadagājuma cilvēku vidū izplatītai slimībai kā izkaisīta skleroze. Turklāt zinātnieki apgalvo, ka šis process ir nenovēršams, visi mēģinājumi pareizi ēst un ievērot fiziski aktīvu dzīvesveidu tikai palīdzēs būt labā formā un pie labas veselības, taču neapturēs novecošanas procesu.

Mājās ar «svešinieku»
Vīram aizejot pensijā, sievām palielinās stresa līmenis, viņas sāk mocīt bezmiegs un pat depresija, ar laiku šis stāvoklis tikai pasliktinās. Turklāt laulātā jaunais statuss vairāk ietekmē nevis mājsaimnieces, bet gan tās sievietes, kuras turpina strādāt. Pirmo reizi Pensionētā vīra sindromu (PVS) aprakstīja amerikāņu ārsts Čarlzs Klifords Džonsons vēl 1984. gadā. Toreiz viņš savā pētījumā citēja sindroma upurus. «Es vai jūku prātā. Man gribas bļaut uz viņu. Viņš visu laiku maisās man pa kājām,» tā saērcinātās sievas izteicās par saviem vīriem pensionāriem. No 2008. līdz 2013. gadam zinātnieku Marko Betoni un Džordžio Brunello pētījumā piedalījās 840 japānietes. Japānu zinātnieki izvēlējās tāpēc, ka tur tradicionāli visizteiktāk tiek sadalīti sadzīves pienākumi starp sievietēm un vīriešiem, taču abi itālieši apgalvo, ka pētījuma rezultāti ir attiecināmi arī uz jebkuru no Eiropas valstīm. Tiklīdz vīrs kļuva par pensionāru, 47 procenti pētījuma dalībnieču sūdzējās par emocionālām problēmām, 41 procents sāka izjust stresu, 23 procenti iekrita depresijā, savukārt 16 procentiem bija problēmas ar miegu. Pētnieki atzīst, ka aiziešana pensijā vīrietim ir grūts pārbaudījums. Samazinās ienākumi, un tas var kļūt par iemeslu stresam abiem. Bieži vien pasliktinās vīrieša psihiskās veselības stāvoklis vai vienkārši garastāvoklis. Vīram strādājot, sieva mazāk pavadīja laika kopā ar viņu, bet, situācijai mainoties, daudzas sāka sūdzēties, ka nu mājās visu laiku jādzīvo ar «svešinieku». Dažkārt PVS sindroms kļuva arī par laulātā pāra šķiršanās iemeslu.
No senioriem.lv

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vai malā un lieks?

Kategorijas