Bibliotekāre, kura vairs nesaka “nekad”

2015. gada 10. aprīlis 00:00

390

Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Iveta Šķepaste.
Dzimusi: 1972.gada 17.februārī Alūksnē.
Izglītība: 2007.gadā absolvējusi Latvijas Kultūras koledžu, iegūstot specialitāti “bibliotēku informācijas speciālists”.
Amats: Jaunlaicenes pagasta bibliotēkas vadītāja un Latvijas Bibliotēku biedrības Vidzemes reģiona Alūksnes nodaļas vadītāja.
Ģimene: dēls Nils (21), dzīvesdraugs Guntars.
Vaļasprieki: patīk gatavot ēst, šūt, lasīt grāmatas.
Moto: “Viss notiek tā, kā jau iepriekš ir paredzēts.”

“Bibliotekāra darbs it nemaz nav garlaicīgs – ja kāds vēl šodien domā, ka bibliotekārs tikai izsniedz un pieņem grāmatas, tad viņš rūgti maldās!” saka Jaunlaicenes pagasta bibliotēkas vadītāja Iveta Šķepaste. Viņa Jaunlaicenes pagasta kultūras dzīves veidošanai veltījusi jau desmit savas dzīves gadus.
Bērnību Iveta ir pavadījusi Jaunlaicenē, izglītību ieguvusi Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā – uz Api trīspadsmit gadu vecumā ar ģimeni pārcēlās arī dzīvot. Vēlāk Limbažu 18.arodvidusskolā ieguva savu sapņu profesiju kopš bērnības – pārdevēja. Iveta atzīst, ka pārdevēja un bibliotekāra darbs ir ļoti līdzīgs, jo ik dienu saistīts ar saskarsmi ar cilvēkiem. Šogad paliek 10 gadi, kopš I.Šķepaste strādā Jaunlaicenes pagasta pārvaldē – pirmais amats bija kultūras darba organizatore, vēlāk – bibliotekāre. 2005.gads I.Šķepastes dzīvē bija nozīmīgs arī ar to, ka vienlaikus ar jauno darbu uzsāka arī mācības bibliotēkzinātnē un informācijās Latvijas Kultūras koledžā, lai kļūtu par bibliotēku informācijas speciālisti.
- Vai savā bērnības sapņu profesijā – pārdevēja – arī esat strādājusi?
- Jā, Apes gastronomā bija mana pirmā darbavieta! Šīs darbavietas kolektīvs man vienmēr paliks atmiņā ar labām domām. Pārdevējas darba dēļ 1998.gadā atgriezos arī Jaunlaicenē – man piedāvāja darbu veikalā “Dzintars”, kur nostrādāju piecus gadus. Kādreiz teicu, ka nekad no Apes prom neiešu, bet – nekad nevar teikt “nekad”, jo uz dzīvi Jaunlaicenē atgriezos 1999.gadā.
- Jaunlaicenes pagasts jums ir lemts!
- Jā. Es ticu Dievam. Es ticu arī tam, ka katram no mums ir lemts tas, kas ir lemts. Es ticu arī dzīvē notiekošajām likumsakarībām un tam, ka viss notiek tā, kā ir jau iepriekš paredzēts. Manuprāt, cilvēki ar īpašām spējām – ekstrasensi, zīlnieki – arī spēj palīdzēt citiem cilvēkiem, kā arī uzlikt lāstu. Uzskatu, ka slikto nevajag izteikt skaļi vārdos, jo viss ar laiku materializējas. Nesen draudzene jautāja, vai man neesot grūti dzīvot, jo es vienmēr atklāti un tieši saku, ko domāju. Atbildēju, ka nē, jo man ir vieglāk pateikt atklāti, nekā izlocīties melos vai vērpt intrigas. Bet man ļoti nepatīk nodevība: es piedodu, bet ilgi atceros. Man ir daudz paziņu, bet īstas draudzenes – tikai dažas: viena ir no pirmās klases skolā, otra – no 16 gadu vecuma. Netiekamies bieži, bet regulāri sazvanāmies, atklājam dziļākos pārdzīvojumus, priekus, zinām, ka viena uz otru vienmēr varēsim paļauties. Un ir dažas draudzenes Jaunlaicenē, uz kurām vienmēr varu paļauties. Draugu nozīme nav daudzumā, bet kvalitātē.
- Kāpēc pārmaiņas dzīvē izvēlējāties saistīt ar darbu kultūras nozarē?
- Par šo ierosmi man noteikti ir jāpateicas bijušajai Jaunlaicenes bibliotēkas vadītājai Izoldei Krūmiņai un Jaunlaicenes tautas nama vadītājai Mārai Svārupei, jo viņas mani uzrunāja iesaistīties Jaunlaicenes amatierteātra kolektīvā “Jumts”, pagasta pasākumos. Grāmatas esmu lasījusi vienmēr, tāpat kā apmeklējusi bibliotēku. Sapratu, ka dzīvē ir nepieciešamas pārmaiņas, tādēļ 2005.gada vidū iestājos Latvijas Kultūras koledžā. Pēc neilga laika Jaunlaicenē izsludināja vakanci kultūras darba organizatora amatam – sakritība, liktenis, nolemtais... Pieteicos un starp četriem kandidātiem tiku izraudzīta šim darbam.
- Kas ir mainījies bibliotekāra darbā - šodien un pirms gadiem desmit?
- Mainījies ir daudz kas. Ir izremontētas bibliotēkas telpas. Kad sāku strādāt, lasītājiem izsniedzām apmeklējuma kartītes – tagad to vairs nav un dati tiek ievadīti speciālā programmā “Alise” datorizēti: gan grāmatu, periodikas reģistrēšana, izsniegšana, datu bāzē ir reģistrēti arī visi lasītāji. Ir mainīts un papildināts grāmatu fonds. Iekārtots stūrītis bērniem un jauniešiem. Ir mainījies arī literatūras raksturs un saturs, piemēram, dažu autoru dzeja šodien ir tāda, ka grūti jēgu saprast. Bet klasiķu darbi joprojām ir nemainīga vērtība, piemēram, Rainis, Aspazija, Blaumanis, Remarks un citi – šo autoru darbi vienmēr būs bibliotēku plauktos.
- Pērn Alūksnes novada bibliotēkās samazinājies fiziskais apmeklētāju skaits. Kā ir Jaunlaicenes pagastā?
- Apmeklējumu skaits pērn ir samazinājies arī Jaunlaicenē, toties ir palielinājies izsniegto grāmatu, periodikas skaits. Tas nozīmē, ka mazāks skaits cilvēku nāk uz bibliotēku, bet tie, kuri nāk, ņem vairāk literatūras. Pamatskolā ir samazinājies skolēnu skaits – šā iemesla dēļ ir sarucis arī mūsu mazo lasītāju skaits. Ne visi gados veci cilvēki apmeklē bibliotēku, jo nav vairs tādas veselības. Tajā pašā laikā ir cilvēki, kuri grāmatas lasa visu mūžu. Bibliotēku apmeklē ļoti daudz bērnu vecumā līdz 5.klasei, pēc tam bērniem svarīgākas ir citas intereses. Pēc 5.klases uz bibliotēku nāk arī bērni, kuri agrāk lasīja grāmatas, bet nu to vairs nedara - viņi nāk uz bērnu stūrīti tāpat pasēdēt ar vienaudžiem, izmantot internetu. Skolēnu piesaistīšanai bibliotēkā rīkojam konkursu laika posmā no janvāra līdz decembrim, lai noskaidrotu čaklākos lasītājus. Bērni nāk, jo zina, ka gada beigās būs apbalvošana – lai saņemtu balvu, katru mēnesi ir jāizlasa vismaz viena no bibliotēkas grāmatām. Ir bērni, kuri mēnesī izlasa pat trīs četras grāmatas.
- Ko jaunlaicenieši labprāt lasa?
- Grāmatas par vēsturi, psiholoģiska rakstura literatūru, skandināvu detektīvus. Patīk daiļliteratūra – ir cilvēki, kuri tā arī saka: iedod tādu grāmatu, ko varu lasīt atslodzei, neko nedomājot! Pieprasītas ir visas jaunās grāmatas, kas sarakstītas par tautā pazīstamiem aktieriem, dziedātājiem. Pusaudžiem šobrīd ļoti patīk Džefa Kinnija “Grega dienasgrāmata”, kam izdotas vairākas daļas.
- Kāda rakstura literatūru pašai patīk lasīt?
- Man vienmēr ir kāda grāmata, ko lasu. Atzīstu – bibliotēkas fondu ietekmē tas, kāda rakstura literatūru man pašai patīk lasīt. Man iemīļotas ir grāmatas par vēsturi, psiholoģiska rakstura romāni, īpaši rakstnieces Šarlotes Linkas grāmatas, kurās intriģējoši aprakstīti dažādi sarežģījumi un atrisinājums ir tāds, kādu pat iedomāties nevarēji! Man nepatīk mīlas romāni, kuros pirmajās divās lappusēs jau skaidrs: šitie divi sastrīdējās, lai beigās atkal salabtu! Jā, man ir tā priekšrocība, ka pirmā varu izlasīt jaunāko bibliotēkas periodiku un literatūru.
- Bibliotēkās pērn ir samazinājies arī pieprasījums interneta pieejas punktiem.
- Jo attīstītāks pagasts, jo mazāk iedzīvotāju apmeklē interneta pieejas punktu bibliotēkā - pašiem mājās ir ierīkots internets. Jaunlaicenes bibliotēkā internetu iedzīvotāji izmanto reti, turklāt daudziem tagad ir mobilie telefoni, kuros arī ir pieejams internets. Bet šīs tendences par bibliotēku apmeklētāju skaita samazinājumu ir visā Latvijā, ne tikai pie mums Alūksnes novadā. Daļa cilvēku uz bibliotēku vairs nenāk, jo paši atrod sev vajadzīgo informāciju internetā.
- Jūsuprāt, cik ticama ir interneta informācija un kāda loma paliek grāmatām?
- Visam, kas rakstīts internetā, nevar ticēt. Manuprāt, rakstītam vārdam grāmatā joprojām ir ļoti liela nozīme un vērtība – šī informācija tomēr ir arī ticamāka. Internetā cilvēkam pašam jāspēj izanalizēt, kas ir patiesība un kas nav, – tas ir jāprot! Par informācijas ticamību internetā daudz esmu runājusi ar Jaunlaicenes bibliotēkas apmeklētājiem – skolēniem, lai izglītotu. Ja kāds domā, ka internets ir vieta, kur darīt visu un neviens neatradīs, tad viņš rūgti maldās – ikvienu var atrast!
- Pirms septiņiem gadiem saņēmāt balvu “Jaunlaicenes lepnums” par ieguldījumu Jaunlaicenes sabiedriskās dzīves veidošanā un pagasta izaugsmē. Vai viegli veidot pagasta sabiedrisko dzīvi?
- Viegli nav, cenšamies un darām, jo tas ir komandas darbs kopā ar tautas namu. Uzskatu, ka nav nozīmes pagastā rīkot daudz, bet mazus pasākumus, vai arī tautas namam dublēt pasākumus ar bibliotēku – labāk retāk, bet lielākus, kopīgus un labi organizētus. Man ir prieks, ka mums ar Māru Svārupi pa šiem gadiem izveidojusies laba sadarbība.
- Vai atliek laiks arī vaļaspriekiem?
- Agrāk biju Jaunlaicenes amatierteātra “Jumts” dalībniece – brīvā laika ir tik, cik ir, tādēļ no kaut kā bija jāatsakās, turklāt būt kāda kolektīva dalībniekam ir liela atbildība, jo mēģinājumus ir jāapmeklē regulāri. Šobrīd Jaunlaicenē apmeklēju šūšanas nodarbības, kuras organizē tautas nams. Šūt man patīk: jau ir tapuši svārki, šobrīd šuju kleitu. Mācāmies pucēties saviem spēkiem! Man patīk gatavot ēst, izmēģināt dažādas kūku receptes, gaļas ēdienus. Dēlam ļoti garšo biešu zupa – tā ģimenes ēdienkartē ir bieži. Mans uzskats ir: nav ēdiena, ja galdā nav kartupeļu, tādēļ arī tos gatavoju dažādos veidos. Gaļai izmantoju dažādas marinādes. Par savām garšvielām atzīstu sāli, piparus, ķimenes, lauru lapas, ķiplokus, sīpolus. Gatavojot gaļu, vienmēr izmantoju burkānus, lai uzlabotu gaļas garšu. Rudenī daudzus dārzeņus, zaļumus, ogas lieku saldētavā ziemai – āra katlā uz ugunskura izvāru bietes un saldēju, tad ziemā var ātri zupu pagatavot. Man ļoti garšo kabaču karbonādes – sagriezu kabačus šķēlītēs, saliku kastītēs un sasaldēju: izdevās ļoti labi, garšas īpašības tādas pašas kā vasarā. Saldēju cidonijas, sagrieztas šķēlītēs, ko ziemā pievienoju tējai. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Bibliotekāre, kura vairs nesaka “nekad”

Kategorijas