Dusmoties, bet «negrēkot»

2015. gada 17. aprīlis 00:00

Pūcīga grimase, nikns acu skats, kas varētu šķelt pat zibeņus. Savilktas dūrītes, un labi, ja tās netiek laistas lietā. Nejauks skaņu izvirdums paaugstinātā intonācijā. Citiem vārdiem – dusmas, kas uzvirmo ne tikai pieaugušo, bet bieži arī bērnu dvēselēs. Ļaut tām plosīties vai tomēr apslāpēt un pat aizliegt, ir izaicinājums, ar ko ikdienā jāsaskaras ģimenēm, un ne vienmēr šis process norit gludi, atzīst psiholoģe Aiga Jankevica.

Rādīt emocionāli dzīvu seju
«Dusmas ir vienas no cilvēkam piemītošām emocijām. Tāpat kā prieks, lepnums, skumjas, bēdas. Ne ar pozitīvāko zīmi, tomēr piemītošas. Arī tiem, kas saka, ka nekad dzīvē nedusmojas. Cits jautājums, kā cilvēks savas emocijas izdzīvo, kā arī – vai un kā viņu redz citi,» saka psiholoģe, pieminot jēdzienu “emocionālā audzināšana un inteliģence”. Jau pirms vairākiem gadiem zinātniski secināts, ka tieši tai, nevis, piemēram, intelekta koeficientam, ko nemitīgi cenšamies izmērīt un salīdzināt, piemīt izšķiroša nozīme, kā izdosies dzīve sabiedrībā.
Emocionālā audzināšana sākas ar mazuļa piedzimšanu. «Bērniņa pirmais kliedziens ir emocija. Taču pirmā emociju skola zīdainim ir tuvākā aprūpētāja, parasti mammas, seja, kurā mazulis spoguļojas. Viņa, piemēram, skatās uz bērnu, savelkot lūpas smaidā vai it kā grasītos nobučot, acis smaida. Savukārt, ja mamma ir emocionāli auksta jeb uzskata, ka tāds maziņš tāpat neko nesaprot – pietiek ar to, ka viņš ēd, guļ un kakā –, nerunājas un emocionāli nekomunicē ar bērniņu, pierādīts, ka tas veicina autisku iezīmju veidošanos,» brīdina A.Jankevica. Vēlāk, attīstoties valodai, svarīgi iemācīt bērnam emocijas nosaukt, kas ir viens no emocionālās inteliģences stūrakmeņiem. «Ja vecāks tā vietā, lai pateiktu, ka ir dusmīgs, aizcērt durvis tā, ka sienas nolīgojas, arī bērns metīs mašīnīti un kāps tai virsū, nevis teiks, ka dusmojas. Nosaucot emociju vārdā, mēs pirmkārt apzināmies, kas ar mums notiek, kā arī citi zinās, ko ar mums darīt. Ja esam ārēji pieklājīgi, bet iekšā viss vārās un mazais, piemēram, nāks klāt, lai samīļotos, iespējams, mēs viņam uzkliegsim un atgrūdīsim.”

Viens istabā
Taču tā vietā, lai nosauktu arī negatīvās emocijas, daudzi cenšas aizliegt to ārējo izpausmi, bet tas ir bīstami. Īpaši teikt – tu man te beidz dusmoties un nerādi tādu seju, jo mūsu mājās tā nav pieņemts! «Tas nozīmē, ka bērns meklēs citus veidus, kā izpaust dusmas,» brīdina Aiga, mudinot labāk izvērtēt dusmu iemeslu un meklēt risinājumu situācijai. Gatavas receptes gan nav, jo dusmu izlādēšanas un atrisināšanas procesu ietekmē dažādi apstākļi, piemēram, bērna vecums un ģimenes vērtību sistēma.
«Ārzemēs ierasta metode ir aizsūtīt bērnu uz savu istabu, lai viņš tur izdusmojas, nomierinās un tad nāk atpakaļ, jo tu mums esi vajadzīgs labs, un, ko tu dari savā istabā, tas uz mums neattiecas! Taču esmu dzirdējusi vecāku stāstus, ka bērns tur viens izdara diezgan trakas lietas. Piemēram, sagriež aizkarus vai ziemā cenšas pa logu aizsniegt lāsteku vai pat izlēkt. Tāpēc es noteikti neieteiktu sūtīt vienu savā istabā nomierināties pirmsskolas vecuma bērnu. Tā vietā mazajam vajadzētu iet klāt, mēģināt viņu nomierināt un stāstīt, kāpēc dusmas izšāvušās. Iespējams, novērst viņa uzmanību uz citu lietu, lai gan nav labi mums nevēlamo emociju pārklāt ar pretēju, piemēram, pēkšņi sākt mazo uzjautrināt. Pēdējā laikā parādījušies arī pretrunīgi viedokļi par ciešo apskāvienu, jo tā esot vardarbība un brīvības ierobežošana, kad vecāks dusmās satrakojošos bērnu cenšas ar spēku sev piekļaut,» stāsta A.Jankevica.

Mīļā manta nav jādunkā
Tāpat ne tā labākā metode esot izreaģēt dusmas, sitot rotaļlietām vai iedunkājot spilvenus. Lai gan fizioloģiski izvicināšanās ar rokām no visa spēka palīdz atbrīvoties no kādas negatīvās enerģijas, ko darīt, ja «dauzāmais» objekts nav pieejams? «Bieži dzirdēts, ka bērns savas negatīvās emocijas izpauž uz savu mīļmantiņu. Vienu brīdi viņš to mīļo, bet citu met pa gaisu, sit, kāpj virsū un izturas agresīvi. Taču mīļajai mantai ir pavisam cita funkcija. Turklāt tā nevar bērnam pateikt, ka sāp un nepatīk šāda rīcība,» modelē psiholoģe, piebilstot, ka vardarbīga uzvedība kā dusmu izpaušanas veids nav pieļaujama nekādā gadījumā. «Citi vecāki saka – labāk, lai viņš nāk un iedunkā mani, nevis sit brālim, bet tas ir ļoti slidens jautājums. Tāpēc, līdzko bērns sāk sist vecākiem, uzreiz jābūt viņu stingrai reakcijai. Piemēram, jāpaņem spēcīgi, bet mīļi aiz pleciem un, skatoties acīs, jāsaka – nē, es tev neļaušu to darīt!» teic Aiga.

Nevilkt līdzi veco «kalošu»
Vislabākais ieteikums bērna dusmu brīdī ir saglabāt mieru un paskatīties no malas, par ko viņš «uzvilcies». Taču tā vietā mammas un tēti šo izvirdumu sāk uztvert ļoti personīgi. Īpaši, kad atvase dusmu kulminācijā izsper – es tevi nemīlu un negribu vairs šo ģimeni! Tādā mirklī nekādā gadījumā nevajadzētu atbildēt ar to pašu, kā arī vilkt līdzi un atgādināt aizvainojumu.
«Vecāki ļoti bieži nespēj šo veco «kalošu» atmest un atgrūž bērnu, kad viņš nāk samīļoties, jo pirms pusstundas dusmās mēģināja sist ar kulaciņiem. Taču pirmsskolas vecuma bērnam pusstunda ir milzīgs laiks. Esi izdusmojies, izrunājies, viss – patlaban ir jauna situācija, kurā būvēt attiecības,» tēlo A.Jankevica. Viņa uzsver vecāku kā vidutāju lomu arī situācijās, kad saķērušies brāļi un māsas. Ne vienmēr ir jāiejaucas, jo tas māca sadzīvošanas un kompromisu prasmes. Tomēr vardarbība jānovērš, neaizmirstot novērtēt, kurš izprovocējis konkrēto situāciju, un automātiski neaizstāvot jaunāko. Tas vecākajā atvasē dusmas vairo, kā arī veicina greizsirdību un vēlmi atdarīt.
«Neuztverot bērna dusmu izvirdumu personīgi, kā arī apzinoties, ka viņam tāpat kā tev ir atļauts dusmoties un kādā vecumposmā tas ir vairāk raksturīgi, piemēram, pusaudžiem pat obligāti, saglabāt mieru būs vieglāk. Lai bērns runā un izsaka savas dusmas un vilšanos! Taču dialoga kārtībai jābūt iedibinātai jau no mazotnes. Tad ievelc elpu un gudri padomā, ko teikt pretī,» atgādina A.Jankevica, aicinot uz savstarpējā sapratnē balstītām attiecībām. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dusmoties, bet «negrēkot»

Kategorijas