Visikumam - savs zinātņu doktors

2015. gada 17. aprīlis 00:00

964

Pirms pāris gadiem Viesturs Rozenbergs ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Visikumā. 18 gadus viņš nostrādājis Latvijas Lauksaimniecības universitātē un atzīst, ka novadiem būtu jāattīstās vienmērīgi un nevajadzētu attīstīt tikai lielos projektus, bet pievērst uzmanību visām detaļām, kuras tad arī radītu patīkamu vidi gan iedzīvotājiem, gan tūristiem.

Jāpērk kaut kas nopietnāks
V.Rozenbergs dzimis 1968.gadā Rīgā un ir diplomēts sabiedriskās ēdināšanas inženieris-tehnologs. Viņš ir izglītības zinātņu maģistrs un inženierzinātņu doktors, docents. Viņa un sievas Ērikas ģimenē aug trīs atvases. V.Rozenbergs stāsta, ka 2005.-2008.gadā liela cilvēku daļa, kam bija viduvēji ienākumi, ņēma kredītus un pirka zemesgabalus, būvēja mājas Pierīgā un un arī Jelgavas palieņu pļavās. “Tad arī mēs nolēmām, ka jāpērk kas nopietnāks un par pieņemamu cenu. Tā, savācot no sludinājumu portāliem vairākas adreses, 2007.gada pavasarī devāmies divu dienu braucienā pa Latviju skatīt īpašumus. Izvēle krita uz Visikumu, kur par cenu, kas bija līdzvērtīga zemes pleķītim piepilsētas dārzkopības kooperatīvā ar necilu vasarnīcu, tika iegādāts bijušais sovhoza centrs – kantora ēka ar dzīvokļiem, ferma un ganību zeme, vēlāk tika piepirkts arī klubs,” stāsta V.Rozenbergs. Visnolaistākie bija dzīvokļi, arī ūdens un kanalizācijas ēkā nebija. “Es turpināju strādāt Latvijas Lauksaimniecības universitātē, bet šeit bija tāda kā vasarnīca – darba un atpūtas nometne. Bija un joprojām ir cilvēki, kas šādu saimniekošanu sauc par dīvānzemniekiem,” teic V.Rozenbergs.

Aiziešanu nenožēlo
Uz pastāvīgu dzīvi Visikumā kopā ar ģimeni viņš pārcēlās 2013.gada vasarā, kad Lauksaimniecības universitātē, sadalot nākamā gada slodzes, tika piedāvāts pasniegt sešus studiju priekšmetus par 300 latiem mēnesī. Formāli tas skaitījās darbs uz 0,6 slodzēm. “Lai izpildītu pilnu slodzi, vienu brīdi uz manu atbildību bija 11 studiju priekšmeti. Iemesls šādai situācijai ir gaužām vienkāršs – studentu trūkums un algas tiek rēķinātas pēc studentu skaita. Mans pamatpriekšmets ir uztura mācība, bet pasniedzis esmu gan biznesa plānošanu, gan stratēģisko vadību un daudzus citus priekšmetus, jo izglītības tirgus pieprasījums ir vērsts ekonomikas un vadības zinību virzienā. Darbu apvienošanas kārtībā esmu bijis arī Izglītības ministrijas vecākais referents un pat Latvijas Lauksaiminiecības universitātes Zinātņu daļas vadītājs,” stāsta V.Rozenbergs. Aiziešanu no universitātes amata viņš nenožēlo, jo tagad ir vairāk brīvā laika un iespēja apkopt īpašumu un saimniecību, kurā ir līdz 20 liellopiem, ieskaitot teļus. “Vasarā tiek turēts vairāk lopu, ziemā mazāk. Kopš pagājušā gada pavasara darbojos kā pašnodarbināts nozares eksperts savā specialitātē,” viņš saka.

Cilvēki burtiski bēg
Uz jautājumu par to, vai vai nav grūti pārvākties no lielpilsētas uz laukiem, V.Rozenbergs atbild, ka nepavisam nē, jo viņš joprojām jūtas kā ilgstošā atvaļinājumā vasarnīcā. Lai arī viņš dzīvo vietā, kur nav daudz cilvēku un ir jūtams, ka lauki paliek tukšāki, pats V.Rozenbergs uz to skatās vairāk pragmatiski, nevis emocionāli.
“Kā noturēt cilvēkus laukos? Par to vajadzēja domāt pirms 20 gadiem, un izdarīt to varēja ļoti vienkārši, piemēram, neļaujot vienam iegūt īpašumā vairāk par 20 hektāriem. Varēja nepieļaut privatizēt zemi ap fermām, nododot to kooperatīvu apsaimniekošanā. Bija ļoti daudzi varianti, bet neviens jau nekad nav nodefinējis mērķi – cik procentiem cilvēku vajadzētu dzīvot laukos un kādam ir jābūt iedzīvotāju blīvumam. Piemēram, Šveicē pašnodarbinātam programmētājam, kas sēž pie datora kaut kur kalnos aitu ganu būdā bez centralizēta elektrības pieslēguma, nodokļu nav vispār, jo šajā gadījumā cilvēks ar satelīttelefonu kabatā un bez papildu algas aizstāj desmit cilvēku robežsargu vadu. Pasaules praksē ir bijis arī negatīvais nodoklis – piemaksā par to, ka dzīvo noteiktā vietā un kaut ko dara pārdošanai. To varēja darīt, bet, protams, jautājums ir par šodienu. Mūsu politekonomiskā sistēma ir ļoti liberāla, kas attiecas ne tikai uz laukiem, sekas ir arī pilsētā. Piemēram, Rīgā šobrīd ir labu konditoru trūkums, jo nav kas strādā par tirgus noteikto darba algu - cilvēki burtiski bēg uz Vāciju, Franciju un citurieni, kaut arī tur nav piena upes ķīseļa krastos. Es, piemēram, nevaru iedomāties, kā var dzīvot pilsētas skolas pavāra palīgs Anglijā, kas strādā 5 stundas dienā un saņem 6,50 mārciņas stundā, ņemot vērā turienes dzīves dārdzību,” viņš saka.

Īstais modelis - pa vidu
V.Rozenbergs uzskata, ka šobrīd ar modernajām tehnoloģijām laukos pietiek ar 1-2 % iedzīvotāju. Latvija teorētiski varētu būt arī viena pati Rīga un visa pārējā apkārtne – viens vienīgs ģenētiski modificētu rapšu lauks, ko no lidmašīnām nokaisa ar minerālmēsliem un pesticīdiem. Var būt arī sīksaimniecību kolhozu sistēmas, pie kurām laukos dzīvo apmēram 25-30 % iedzīvotāju. “Īstais modelis ir kaut kur pa vidu, un vismazākā teikšana ir novadu pašvaldībām. Ir Eiropas lauku attīstības politika, kas sadala naudu, ir Saeimas likumi un Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka tālāko naudas sadali. Ir sanitārās un labturības prasības. Ir nodokļu sistēma, no kuras ļoti atkarīgs ir uzņēmējdarbības gars. Protams, ka vietējām varām ar centrālās varas pārstāvjiem jādraudzējas, lai zinātu, kurā kabinetā “aizlikt vārdiņu” par naudu novada infrastruktūras objektiem,” viņš uzskata.

Visur ir labi, kur neesam
V.Rozenberga lielākie nākotnes plāni ir tieši bērnu izaudzināšana. “Ja teikšu, ka mani nākotnes plāni ir saimniecības attīstība un paplašināšana, tad melošu. Milzīgā cenu nenoteiktība rada ļoti lielu risku. Esmu bijis vairākās Eiropas valstīs. 2013.gada maijā Lucernā, Šveicē, vadīju zinātniskās konferences tūrisma sekciju. Visur ir labi, kur neesam, un katrai maizei ir sava garoziņa – šīs atziņas joprojām ir spēkā,” viņš uzskata.
V.Rozenbergs uzsver, ka no novada pašvaldības viņš sagaidītu ikdienišķo jautājumu risinājumus visā novadā. Piemēram, iztīrītas un sakoptas peldvietas, jo nekopta ir tieši zemūdens daļa. Citādi tiek izsludināti konkursi zīmolam, koncepcijai un tamlīdzīgām lietām, tiek sapņots par Alūksni kā tūrisma galamērķi, tiek projektēts tilts, bet ir aizmirsts par ikdienas sīkumiem, kas nebūt nav sīkumi. “Ja man būtu jāiesaka saviem klasesbiedriem, rīdziniekiem, vasaras atvaļinājumu pavadīt nevis Kiprā, Sočos vai Azoru salās, bet Alūksnē, tad es to nedarītu – man būtu kauns par savu ieteikumu! Ir, protams, arī ļoti pozitīvas lietas, ar ko var lepoties - strūklakas. Ap 2008.gadu, kad Alūksnē darbojās vairākas strūklakas, Jelgavā nebija nevienas. Uz iedzīvotāju pārmetumiem, ka pilsētā nav nevienas strūklakas, Jelgavas mērs atbildēja: “Mēs neesam tik bagāti, lai atļautos tādu greznību.” Ar Eiropas fondu atbalstu šodien arī Jelgavā ir strūklakas,” stāsta V.Rozenbergs. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Visikumam - savs zinātņu doktors

Kategorijas