Vēlas saglabāt savas pilsētas vēstures liecības

2015. gada 24. aprīlis 00:00

2109

Apenietei Dianai Liepiņai par nopelniem Latvijas valsts labā piešķirts valsts apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordeņa pirmās pakāpes goda zīme, ko viņa saņems Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā. Viņa ilgus gadus strādājusi par Apes novada izglītības un kultūras darbinieci un zīmēšanas skolotāju Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā. Viena no svarīgākajām viņas un arī citu neformālās biedrības “Vaidavas pērles” biedru misijām ir saglabāt Apes vēstures liecības un izveidot Apes pilsētas muzeju.
“Došos apbalvojumu saņemt 4.maijā. Tā ir liela atbildība - ja man šis suminājums ir piešķirts, man tas kaut kā ir jāattaisno, taču kā gan es vairs to varu attaisnot? Dzimusi esmu 1939.gadā un vienīgais, ko varu, - izraudzīties jaunus un gudrus cilvēkus, kuri nāks manā vietā un turpinās iesākto. Esmu, protams, arī pateicīga tiem cilvēkiem, kuri manī kaut ko saskatīja. Es gan nejūtos tā, ka būtu pelnījusi šo apbalvojumu, jo man apkārt ir daudzi citi gudri un izdarīgi cilvēki, kuriem ir caursišanas spējas. Lai galu galā tiktu pie muzeja, manuprāt, ir vajadzīga caursišana.
- Vairākus gadus esat bijusi arī skolotāja Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā.
- Skolā strādāju no 1975. līdz 2008.gadam. Mācīju zīmēšanu un pēdējos gadus skolā biju arī noformētāja. Skolā strādāt mani uzaicināja toreizējā direktore Edīte Lapiņa. Viņa piezvanīja un teica, ka es bibliotēkā labi zīmēju lozungus un varētu nākt mācīt bērniem zīmēšanu, jo toreizējā skolotāja devās prom no darba. Tā tas arī sākās. Kā zīmēšanas skolotāja varu piekrist tiem māksliniekiem, kuri saka, ka daudz vairāk nekā puse ir darbs un talants ir viss pārējais. Ja talants ir, bez darba tik un tā nekā nevarēs izdarīt. Ir jābūt iekšā kaut kādai “urkstei”. Arī mana mazmeitiņa rez teica, ka ies mācīties par interjeristi. Teicu viņai, ka būs daudz jāstrādā, un tagad mazmeitiņa saka, ka laikam par interjeristi neies mācīties, jo īsti neko nedara šajā virzienā. Es saku, ka ir jādara, ir tikai jādara! Mūsdienās jau laiku nozog dators. Visur ir arī kaut kāda steiga. Arī tagad Apes Dāvja Ozoliņa vidusskolā notiek zīmēšanas pulciņi, bet daži skolēni uz tiem atnāk pirms autobusa sagaidīšanas, kurš viņus vedīs uz mājām, un bērni neiedziļinās. Ir talantīgi bērni, bet ir jāstrādā. Manā laikā bērni mierīgi atnāca uz stundu, sarunājās, izkrāmēja krāsas, papīru un darbojās. Tagad stundās nereti bērniem uzmanību novērš telefoni.
- Kā radās ideja veidot Apes pilsētas muzeju?
- Apē jau ir Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas muzejs, bet vēlamies izveidot arī pilsētas muzeju. Kad strādāju skolā, mēs, dažas skolotājas, nolēmām iekārtot labu skolas muzeju. Tas ir, pateicoties Dāvim Ozoliņam, kura vārdā ir nosaukta arī mūsu skola. Nereti gadījās, ka kāds ienāca skolā un jautāja, kāpēc tad skola īsti nosaukta Dāvja Ozoliņa vārdā. Skolēni nezināja atbildi, bet mēs nolēmām, ka mums vajag savākt informāciju par Dāvi Ozoliņu un visu, kas ar viņu saistās. Muzejs tapa 2005.gadā.
Gadu laikā neformālā grupa “Vaidavas pērles” ievāc ļoti daudz materiālu: apaugam ar mantām, kuras īsti vairs nav kur likt. Cilvēki izmirst, un daudzas lielas vērtības tiek izmestas laukā. Pašreizējās Apes pilsētas liecības krājas daļēji skolā, bet daļēji mājā, kuru mums 2013.gadā piešķīra Apes novada dome. Ir plānā atjaunot vienu no Pasta ielas posmiem kā vēsturisku, bet pašreiz muzeja iekārtošana stāv uz vietas. Ar skolēniem ēkas pagalma lielajā kokā esam ielikuši putnu būrīšus. Mums ir bijuši brīnišķīgi pagalma svētki, bet mājas iekšpusē elektrības nav. Lai muzeju ierīkotu, trūkst vien naudas, ir vajadzīgi projekti, bet pagaidām laikam pilsētas muzeja tapšana nav tajā nišā, kur projektus varētu iesniegt, un tas gluži nav prioritāte. Ir cilvēki, kuri prasa, ko atnest, kā palīdzēt, tā ka arī viņi ir ieinteresēti muzeja tapšanā.
- Kādi ir vērtīgākie materiāli, kurus laika gaitā esat ievākuši?
- Materiālus par Api sāku vākt jau tad, kad Apei bija 70 gadu jubileja - 1998.gadā. Apes bibliotēkā bibliotekāres organizēja konkursu “Vai pazīsti Api?”. Tajā bija trīs kārtas un cilvēki bija ļoti atsaucīgi. Arī es piedalījos, un tas mani ieinteresēja. Šo gadu laikā ir ievākts ļoti liels informācijas apjoms. Esam izveidojuši draudzību ar Dāvja Ozoliņa radiniekiem. Mēs esam atklājuši Apekalna baznīcas mācītāju Treiju un viņa ģimeni. Esam atklājuši arī Gunāru Slaidiņu, kurš dzimis Apē, bet kara laikā devies uz ārzemēm. Viņš ir strādājis Kalifornijā un Arābu Emirātos un bijis grafiķis, geznotājs un mākslinieks. Aizrakstījām viņam un Rīgā tikāmies viņa izstādē. Mums nu ir saistība arī ar viņa bērnim un mazbērniem. Tagad meklējam arī kādu aktrisi, kura dzimusi Jaunrozē. Nesen arī kāds jautāja, kur ir dzimis Aleksandrs Laime. Mēs pirmo reizi dzirdējām par šādu cilvēku. Uzzinājām, ka viņa vecāki ir apenieši, kuri aizgājuši dzīvot uz Rīgu. Tur viņiem piedzimis dēls Aleksandrs, kuru vēlak sākuši interesēt ceļojumi. Vēlāk viņš aizceļojis uz Venecuēlu. Viņš ir pirmais zināmais cilvēks, kas kājām sasniedzis pasaulē augstākā Anhela ūdenskrituma pakāji. 1942. gadā viņš pirmo reizi nokļuva Kanaimā, kur sadraudzējās ar vietējiem pemonu cilts indiāņiem. Viņš tur nodzīvojis sava mūža lielāko daļu, un viņa izcelsme taču ir no Apes, no Jaunrozes! Vietējie aborigēni un viņu virsaitis ar Aleksandru tik labi sapratās, ka virsaitis viņam uzdāvināja savu meitu. Tā viņi apprecējās. To visu var izlasīt viņa grāmatā “Zelta upe”. Aleksandrs Laime mūžībā aizgāja 1994.gadā.
Dāvja Ozoliņa Apes muzejā atrodas arī kāds īpašs eksponāts – skolas ērģeļu stabule. Kad 1939.gadā cēla jauno skolu, pēc gada tās zālē bija uzbūvētas ērģeles. Tās uzbūvēja Jānis Blūms. Kara laikā zālē atradās karavīru hospitālis un ērģeles tika izpostītas: palikusi viena vien ērģeļu stabule.
- Kādu saredzat pilsētas muzeja nākotni?
- Domei ir liela teikšana, bet mēs savā neformālajā grupā “Vaidavas pērles” esam vien tādi entuziasti. Esam aptuveni 12 biedri. “Vaidavas pērles” arī sāka veidoties pēc 1998.gada, jo mums radās vēlme apkopot un saglabāt savas vietas vēsturi. Nosaukums mūsu grupiņai tāds radies tāpēc, ka kādreiz Vaidavā esot bijušas pērlenes. Mums ir pievienojušies arī jaunieši. Aktīvi darbojas pat pieci jaunieši, un tas priecē. Bērni kopā ar mums, kultūras darbiniekiem un Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas skolotājiem, topošā muzeja pagalmā uzveda uzvedumu par Hopenhofa muižas laikiem. Apes muižas senais nosaukums ir Hoppenhof. Muiža pastāvējusi no 14.gadsimta. Zeme tikusi izlēņota daudziem muižkungiem, un viens no izlēņotājiem bijis Johans Hope (1528.gadā), no kura uzvārda cēlies Apes vārds. Akselis fon Delvigs izveidoja progresīvu paraugmuižu. Uzvedumā, kura scenārija autore bija skolotāja Irēna Meistere, visi piedalījās ar lielu interesi. Mums bija gan barons, gan baronese, kā arī viņu septiņas meitas. Es šajā uzvedumā biju Gaujienas baronese. Vēlāk šo uzvedumu uzvedām arī Apes tautas namā. Uzvedums tapis pēc Barbaras Pauli grāmatas, kura līdz deviņu gadu vecumam dzīvoja Apē, bet tad pārcēlās uz Vāciju. Dzīvodama Vācijā, viņa atcerējās, kā te pie opapa un omammas bija, kā tika vāktas tējas un tā tālāk. Ir daudz materiālu, ko vēl vākt, un dažādi stāsti un priekšmeti pie mums nonāk dažādos veidos. Tā, piemēram, kad biju zīmēšanas skolotāja, jautāju bērniem, vai viņiem mājās ir kāda māla krūze, kuru atnest zīmēšanai, bet vēlāk atdotu atpakaļ. Tā kāds bērns atnesa māla bļodu, kuru gatavojis apenietis podnieks Elstiņš. Bērns sacīja, ka vecmamma teikusi, lai bļodu nenes atpakaļ uz mājām, bet atstāj to skolā. Tā nu šis trauks ir ticis muzejā.
- Vai jūtat, ka šajā datorlaikmetā informāciju atrast ir vieglāk?
- Noteikti! Šonedēļ zvanīja kāda apeniete un stāstīja, ka atradusi, kāda agrāk izskatījās Delviga muižas ēka, kurā vēlāk bijusi Apes slimnīca. Viņa atradusi, kāda tā izskatījusies 1922.gadā un to, kāds izskatījies blakus esošais parks 1918.gadā. Viņa teica, lai tikai es pagaidot un informāciju man pārsūtīs. Esam daudz tikušies arī ar Delviga barona radiniekiem. Apē ir dažas ēkas, kurām netiekam klāt - tās vienkārši brūk kopā. Par to gan ir skumji, taču cerams, ka situācija uzlabosies. Ceram uz to, ka reiz sāks darboties arī Apes pilsētas muzejs. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Diana Liepiņa.
Dzimšanas gads un vieta: 1939.gada maijs, 25.maijs, Veclaicenes pagasts.
Izglītība: vidējā speciālā izglītība iegūta Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā Rīgā. Specialitāte – bibliotekāre.
Ģimene: meita Gunta un dēls Andris.
Vaļasprieki: grāmatu lasīšana un darbošanās puķu dārzā.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vēlas saglabāt savas pilsētas vēstures liecības

Kategorijas