Neizlasītie slimību ziņojumi

2015. gada 8. maijs 00:00

Sāpes. Sūrstoša sajūta, stīvums. Elpas trūkums, sirdsklauves. Reiboņi. Iesnas, klepus. Citiem vārdiem - simptomi, kas liecina par slimības ierašanos. Taču tā tikai šķiet, ka tā ir vien fizioloģija un atliek ieņem kādu ripiņu vai dažas dienas pagulēt, lai atkal būtu labi. Speciālisti secinājuši, ka slimība drīzāk ir kā laboratorija, kurā norisinās tāpat dziļi dvēseliski un garīgi procesi.

Atkrišana no gara
«Lietuvas Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūta pasniedzējs psihologs un psihoterapeits Aleksandrs Aļekseičiks, piemēram, minējis, ka slimība ir atkrišana no gara, kas ir cilvēka dziļākā būtība – kā kompass vai bāka, kas izstaro gaismu. Līdz ar to dvēsele, ar ko var saprast visus mūsos notiekošos psiholoģiskos procesus, pamazām sāk zaudēt spēju skaidri saskatīt, sadzirdēt un analizēt. Tāpēc tā piepilda sevi ar izdomājumiem,» stāsta psiholoģe Inese Kapustjanska.
Viņa akcentē, ka slimības simptomi ir ziņojums, kas vēsta – ne tikai ķermenī, bet, iespējams, attiecībās vai dzīvē kopumā kaut kas nogājis greizi, bet bieži vien mēs to nelasām un nedzirdam. Ne vien tādēļ, ka nespējam un nemākam. Speciālisti secinājuši, ka cilvēks visbiežāk darīs jebko, lai neuzņemtos atbildību. «Sāpošā kāja, sirds pārsitieni, dedzinošā sajūta kuņģī un citas izpausmes mums ziņo, ka vajadzētu ļoti nopietni pārskatīt, kā dzīvojam. Piekrītu arī amerikāņu psihoterapeitam Skotam Pekam, kurš saka, ka tā vietā mēs bieži vien cenšamies ignorēt simptomus vai tikt no tiem vaļā, pametot darbu, pārstājot vadīt automašīnu, pārceļoties uz citu pilsētu vai izvairoties no noteiktām aktivitātēm. Mēģinām izbēgt ar pretsāpju un citiem «anestezējošiem» līdzekļiem, piemēram, alkoholu vai narkotikām. Pat pieņemot faktu, ka esam saslimuši, nereti vainojam tajā visu apkārtējo pasauli – neiejūtīgos tuviniekus, draugus, alkatīgo darbavietu, slimo sabiedrību un pat likteni. Nav daudzu, kuri spēj uzņemties atbildību par saviem simptomiem un saprot, ka tie ir viņa paša dvēseles traucējumi. Taču tikai tā iespējams sākt spert pirmos soļus uz atveseļošanos,» psihoterapeitu citē I.Kapustjanska. Arī viņa novērojusi, ka cilvēks parasti ļoti baidās no pārmaiņām, kā arī viņam nav raksturīga piepūle un vēlme uzņemties atbildību. Tas savukārt rada kompleksu, ka «esam gatavi ciest mums ierastā veidā, bet ne pārskatīt situāciju un mainīt lietas».

Slimot izdevīgi
«Diagnoze var būt viena un tā pati, bet slimības iekšējā aina, kā mēs to uztveram, atšķiras,» Inese min vēl vienu šķautni, ko līdzi nes simptomi un kas ietekmē arī atveseļošanos. Šo ainu var sadalīt vairākos «stāvos». Pirmais ir fizisko sajūtu līmenis, kad cilvēks, piemēram, fiksē, ka griežas galva, sāp kāja vai vienkārši ir slikta pašsajūta. Tas savukārt ved tālāk uz emocionālo līmeni, kas atklāj, kā katrs reaģē uz savu slimību. Kāds piedzīvo nospiestību, trauksmi, bailes. Cits, savukārt, izjūt zināmu atvieglojumu, jo varēs nolikt darbus un kāds cits par tevi šajā laikā parūpēsies. Turpat līdzās ir arī slimības ainas intelektuālais līmenis. Tas ataino pārdomas un priekšstatus par situācijas cēloņiem, bet motivācijas jeb gribas līmenis parāda, ko es ar savu slimību grasos iesākt un cik daudz tā man ir vajadzīga.
«Jebkurai slimībai ir savi plusi un mīnusi. Ja ārsts teiktu: «Es redzu, ka slimība jums ir izdevīga,» slimnieks, visticamāk, pārskaistos. Gan pieaugušajiem, gan bērniem tas ir slēpts un ne vienmēr apzināts motīvs, kas saistīts ar kādām grūtībām. Piemēram, ja man nepadodas kāds mācību priekšmets vai ir bail no pārbaudes darba un negribu to atzīt un pārrunāt, zināmā mērā būšu ieinteresēts savā slimībā. Šis motīvs var būt gan indivīdam, gan, lai cik tas briesmīgi izklausītos, arī visai ģimenei. Vajadzīgs slimnieks, kas satur ģimeni kopā. Bez viņa tā būtu sagāzusies. Visa dzīve griežas ap slimnieku, visi esam iesaistīti. Līdz ar to varu nolikt savu atbildību un attaisnot kādu neizdošanos. Teikt – es taču būtu gājusi un darījusi, bet jūs taču saprotat, ka esmu pati slima vai man slimnieks mājās! Tas ievelk smagā līdzatkarībā, un, kad slimnieks izveseļojas vai aiziet no dzīves, abos gadījumos rodas dziļa krīze,» modelē psiholoģe.

Instruments, lai manipulētu
Par slimības plusiem, kas, iespējams, kādam liek ilgāk uzkavēties šajā stāvoklī, tāpat var minēt rūpes un uzmanību, ko saņemam no apkārtējiem, atvieglojumu, ka nav jāceļas, jāiet un jādara. Tāpēc dažkārt ar slimību var ļoti manipulēt, jo «neviens jau nevar ielīst iekšā, lai pārliecinātos, kā ir patiesībā». Lielākoties šo metodi izmanto bērni, un, ja vecāki to akceptē, atvasei instruments, kā izvairīties no viņam netīkamām lietām, būs rokā.
«Dažkārt mammām nepieciešami «slimi» bērni, par ko nemitīgi rūpēties, jo viņām pašām pietrūkst uzmanības un ir pārāk maz emocionālā komforta. Tādā veidā viņas zināmā mērā rūpējas par sevi,» min I.Kapustjanska. Tāpēc, lai nerastos šādas situācijas, kā arī nesaslimtu paši, speciāliste mudina mācīties apzināties, atpazīt un izpaust savas emocijas. «Ne velti ir teiciens, ka visas slimības no nerviem. Kad emociju izpausmes kanāli tiek bloķēti, tās rod izeju ķermenī. Līdz ar to nevaru izārstēties, jo nespēju atzīties, ka esmu tik dusmīga, ka varētu visiem rīkli pārgrauzt. Daudzas slimības ierosina spēcīgas sprādzienveida emocijas, kas nav atzītas un izreaģētas. Tas nozīmē nospiest daļu no sevis,» Inese aicina vairāk rūpēties par sevi.

Slimība kā žēlastība
«Dažs jānoved līdz pēdējam, kad viņš vairs nevar pakustēties vai jau draud nāves briesmas, lai meklētu ceļu ārā no slimības. To var radīt arī lieli dvēseles satricinājumi, kas pēkšņi izgaismo, kas bijis norakts vai apslēpts,» psiholoģe min pagrieziena punktus slimībā. Cik šis ceļš būs veiksmīgs, atkarīgs ne tikai no ārstniecības metodēm, bet galvenokārt iekšējā spēka. «Skots Peks saka, ka mūsos ir dzīvības sēkla, bet atšķiras, cik tā katram ir spēcīga. Kādam tās spēj «izlīst caur asfaltu», bet citam nīkuļo un pirmajās grūtībās ir pagalam. Tāpēc arī mana angīna atšķirsies no tavējās,» atzīst I.Kapustjanska. Viņa piebilst, ka slimību tāpat var uztvert kā lielu žēlastību, kas ļāvusi ko mācīties un atklāt par sevi. Tāpēc, sastopoties ar simptomiem, nevajadzētu tikai mesties pie zāļu skapīša, bet rūpīgi padomāt, kas, kāpēc un ko mainīt, vēlreiz atgādina psiholoģe. ◆

Slimību esam nopelnījuši

Santa (35), ierēdne valsts iestādē
◆ Slimību vairāk uzlūkoju nevis kā tikai fizisku padarīšanu, bet dažādu apstākļu sakritību un pat likteni. Bērnībā, kad slimoju, man tas patika, jo tad tika pievērsts vairāk uzmanības un nedomāju, ko no tā mācīties. Arī tagad redzu, ka mans ikgadējais slimnīcas mēnesis bijis sava veida uzmanības pievēršana. Patlaban mana attieksme ir tāda – esam nopelnījuši visu, ar ko saslimstam. Ja ne ar savu uzvedību vai kaut kādu rīcību, tad maksājam iepriekšējo paaudžu parādus. Iespējams, to sauc par karmu.

Psihosomatiskā medicīna
Tā ir medicīnas specialitāte par ķermeņa, psihes un sociālo faktoru savstarpējo mijiedarbību un to lomu cilvēka psihisko un somatisko jeb ķermenisko slimību un traucējumu izcelsmē, norisē, ārstēšanā, prognozē un profilaksē. Psihosomatika īpaši pievēršas cilvēka emocionālajam stāvoklim un tajā noritošajiem procesiem, caur kuriem tiešā veidā cilvēka centrālā nervu sistēma regulē ķermeņa iekšējo orgānu darbību – tātad nosaka ķermeņa veselības stāvokli. Termins «psihosomatiskais traucējums» apzīmē psihisku faktoru radītu vai izsauktu ķermenisku saslimšanu vai tās saasināšanos šo faktoru darbības rezultātā. Jau senā pagātnē bija zināms, ka smagas emocijas saārda ķermeni, kamēr patīkamās emocijas, piemēram, prieks, ir labās zāles, kas atveseļo, uzmundrina un spēcina.No psihosomatika.lv

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Neizlasītie slimību ziņojumi

Kategorijas