Mazdēls iet “Vaidavas kausa” aizsācēja pēdās

2015. gada 15. maijs 00:00

3985

Svētdien, 17.maijā, Apē Arvīda Levana vārdā nosauktajā mototrasē jau 42.gadu pēc kārtas norisināsies “Vaidavas kausa” izcīņa motokrosā. Sacensībās piedalīsies arī Ginta Kaktiņa blakusvāģu ekipāža.
- Kad sākāt braukt ar motociklu?
- Man bija apmēram 14 gadu. Manam tēvam bija vecs padomju laika motocikls, kurš bija nolikts šķūnītī. 8.klasē izvilku to no šķūnīša un sāku remontēt. Piemontējām ar draugu Gintu Harju blakusvāģi un sākām braukt. Mums bija izveidojusies pat vietējā Apes blakusvāģu līga, jo kopā bija trīs blakusvāģu ekipāžas, kuras braukāja pa Api. Pirmās sacensības notika mazliet vēlāk Alūksnē, un tā bērnībā tas viss arī sākās. Vēlāk jau nopirkām nākamo motociklu, kurš bija konkurētspējīgāks. Uzskatu, ka tā nopietni braucam pēdējos piecus gadus, kad sākām piedalīties Latvijas čempionātā.
- Kāpēc tieši motocikls ar blakusvāģi?
- Man ir arī ielas mocis, bet jau kopš bērnības iegājies tā, ka braucu ar blakusvāģi. Varu pieminēt to, ka Kaktiņu ģimenē ir sena motovēsture. Mans vectēvs Jānis ir “Vaidavas kausa” aizsācējs. Viņam bija trīs dēli, un vecākajam dēlam Jurim dēls esmu es. “Vaidavas kauss” aizsākās pie mana vecātēva mājām Vaidavas krastā. Priedītēs tika nosprausta trase un brauca arī Latvijā slaveni motosportisti. Tur tas viss arī sākās, un arī mans krusttēvs Jānis agrāk braucis ar blakusvāģi. Arī man tas patīk un nezinu, kāpēc tieši blakusvāģis, nevis solomocis. Motociklos mani piesaista viss kopums, jo blakusvāģim nav tik izteikta ātruma trasē, taču lēcieni noteikti ir interesantāki par solomotocikliem. Skats ir ļoti iespaidīgs!
- Kā ir veicies “Vaidavas kausā”?
- Pēdējos piecus gadus katru gadu esam piedalījušies. Konkurence ir pamainījusies, un ir reizes, kad iet labāk, un reizes, kad iet sliktāk. Pie mūsu iespējām mēs necīnāmies par līderu pozīcijām. Mēs nepieejam tam tik profesionāli un parasti paliekam kaut kur pa vidu. Ja ir 30 ekipāžas, tad mēs esam aptuveni 15.vietā. Gadās iebraukt pat desmitniekā vai, ja konkurence ir mazāka, pat sešniekā. Tas viss ir Baltijas līmenī. Arī te ir daudzi spēcīgi braucēji, kuri cīnās, bet maz ir profesionālu braucēju. Blakusvāģos pārsvarā visi ir amatieri, gluži kā mēs. Viss atkarīgs no tā, cik nu kurš tam var atlicināt laika. Lietuvas čempionātā reiz gan ieguvām 3.vietu, tā ka vienreiz esam stāvējuši arī uz pjedestāla, un par to ir prieks.
- Šajā sporta veidā svarīga saliedētība ar komandas biedru.
- Visu šo gadu laikā man ir bijis pārsvarā viens kantētājs – Gints Harju. Esam bērnības draugi un kopā aizkļuvām līdz Pasaules čempionātam. Neesam piedalījušies, bet gribējām piedalīties. Pirms trīs gadiem mēģinājām kvalificēties, bet Gintam gadījās trauma un čempionāts mums gāja secen. Šogad arī bija lieli plāni, bet kantētājs šogad aprīlī sacensībās Igaunijā guva ceļa traumu. Pagājušajā gadā arī es salauzu astes kaulu. Taču nevarētu teikt, ka šis sporta veids ir ļoti bīstams. Kas attiecas uz kantētāju un krustenisko saišu traumām, kad Gints gāja ārstēt kusteniskās saites, tur bija arī cilvēki, kuri traumu guvuši Jāņu ballē. Tā ka arī Jāņu ballē var saraut krusteniskās saites, aktīvi dejojot. Mums ar Gintu ir izveidojusies ļoti laba sadarbība, un komandas darbs ir ļoti interesants. Ja nebūs laba kantētāja vai laba braucēja, tad otrs viens pats nekur neaizies - tas ir pats interesantākais šajā procesā. Kamēr Gintam ir trauma, es par kantētāju esmu pieaicinājis citu braucēju, bet tas ir pavisam kas cits. Svētdien braukšu ar šo kantētāju un nevaru vārdos izskaidrot, bet pie cita kantētāja pierast ir grūti. Ir arī cits svars, un cilvēks kantē citādāk. Gadu gaitā izveidojas liela saliedētība un sadarboties ir tiešām viegli.
- Jums ir arī savs autoserviss.
- Jā, esmu saimnieciskās darbības veicējs un darbojos autoremonta nozarē. Sāku strādāt Rīgā, kad studēju Jelgavā autoremontu, bet studijas nepabeidzu. Varbūt dzīvē pienāks laiks, kad tās pabeigšu. Kad nostrādāju piecus gadus ar rallija mašīnām, sapratu, ka gribu atgriezties Apē. Man gribējās atpakaļ uz laukiem, jo pilsēta mani nesaistīja. Atnācu atpakaļ uz Api un 2007.gadā atvēru savu garāžiņu, kur laboju auto. Tā arī līdz šim te darbojos. Sākumā jau bija mazliet bail uzsākt savu lietu, bet tad vēl bija treknie gadi, un paldies dievam, ka uz tiem trāpīju. Vēlāk sākās krīze, bet es neizjutu lielas problēmas. Mani interesē tas, ko daru.
- Kādu saredzat motosporta nākotni Alūksnes un Apes novados?
- Pēdējā laikā blakusvāģi kļūst populārāki. Arī caur “Labajiem darbiem” jaunieši no Annas - Kristaps Rozenbergs un Lotārs Aleksejevs - dabūjuši blakusvāģi. Viņi plāno piedalīties arī “Vaidavas kausā”. Šogad tieši blakusvāģu klasē ir diezgan daudz jaunu ekipāžu. Jāatzīst, ka citas klases īpaši nevēroju, jo tieši blakusvāģi ir mana interese. Nesanāk no malas pavērot motosporta sacensības. Blakusvāģis prasa arī daudz skrūvēšanas, un visi jau smejas, ka blakusvāģinieki vienmēr staigā netīrām rokām. Solomotocikliem tik bieži nekas neatgadās.
- Kādi ir jūsu nākotnes plāni attiecībā uz motosportu?
- Man jau tuvojas 35 gadi, un noteikti jau kāda darbība turpināsies, bet nezinu, cik aktīvi. Kantētājam jāpārbauda trauma, tad izsvērsim, ko darīt tālāk. Noteikti, ka brauksim! Arī jauno paaudzi, ja vien dēls gribēs, varētu ievirzīt motosportā - veidoju viņam mazu blakusvāģīti. Ja viņš negribēs, ar varu gan neko nespiedīšu. Mammu vairāk interesē mūzika, bet mani – motori. Es neteiktu, ka varētu motivēt jauniešus motosportam, jo tas ir dārgs sporta veids, bet tajā pašā laikā - viss maksā naudu. Arī citos sporta veidos ir jāiegulda līdzekļi. Mēs bērnībā braukājām ar krievu laika tehniku, braukājām pa mežiņu, paši ko skrūvējām. Gājām uz “Vaidavas kausu”, skatījāmies blakusvāģus un likās, ka tas ir nekad neizlolojams sapnis. Bērnībā tas viss likās neiespējami. Paiet laiks, un, ja tu uz kaut ko ej un tiešām to vēlies, tad tas notiek. Arī paši tagad piedalāmies “Vaidavas kausā”. Protams, gribētos kādreiz šajās sacensībās stāvēt arī uz pjedestāla - tas būtu mērķu piepildījums. Ja tu kaut ko ļoti vēlies, to var īstenot. ◆

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Gints Kaktiņš.
◆ Dzimšanas gads, vieta: 1980.gada 28.oktobris, Alūksne.
◆ Izglītība: vidējā speciālā autoremonta nozarē iegūta Priekuļu valsts tehnikumā.
◆ Ģimene: dzīvesbiedre Ilze un dēls Kristo (3).

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mazdēls iet “Vaidavas kausa” aizsācēja pēdās

Kategorijas