Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Logo

«Iederoties piederu savam baram»

Lāsma Antoneviča
Laikraksta arhīvs

2015. gada 22. maijs 00:00

0

Tuvojoties ģimenes, pagasta, pilsētas, novada, valsts vai vēl plašāka reģiona «savējo» svētkiem, kā arī saasinoties kādām krīzes situācijām, aizvien tiek aktualizēts piederības jēdziens, ko arī Abrahams Maslovs ierindojis cilvēka vajadzību piramīdas pašā viducī. Kāpēc tā ir tik svarīga un kā veidojas, spriežam kopā ar sociālantropoloģi Eviju Cauni.  

Ekonomiskais faktors
nav noteicošs
«Viena no cilvēka sociālajām vajadzībām ir atrasties kopā ar citiem cilvēkiem un būt pieņemtam, jo esam suga, kam vairāk raksturīgs bars, nevis individuālisms. Tas ir noteikts ģenētiski – lai mēs kā suga pastāvētu, nepieciešami citi cilvēki, jo esam no viņiem atkarīgi gan ekonomiskā, gan drošības ziņā. Taču piederība nodrošina ne tikai fizioloģiskās pamatvajadzības, bet arī sociālās – būt atzītiem un tādiem pašiem kā citi,» jēdzienu šķetina E.Caune.
Viņa norāda, ka veidi, kā cilvēks sev atrisina piederību, kas sniedz drošību un gandarījumu, ir ļoti dažādi, un neeksistē formulas, kā padarīt par savējo kādai konkrētai grupai. «Piemēram, mēs varētu domāt, ka piederību veicina kādi ekonomiskie faktori, jo bieži vien cilvēki uz to arī atsaucas – ja valsts par mani nedomā un nenodrošina apstākļus, lai spēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, kā es te vispār varu kam piederēt vai sajusties gaidīts! Taču ekonomiskie rādītāji ir tikai viena šķautne, kas saistās ar piederību. Tas šķistu diezgan absurdi, ja mēs pagrieztu muguru savai ģimenei un meklētu citu tikai tāpēc, ka mūsējā nepieder bagātajām,» modelē sociālantropoloģe. 

Šaurāki un platāki pudeļu kakliņi
Piederības sajūta sākas ģimenē un var sniegties līdz pat tam, ka saucam sevi par pasaules pilsoņiem. Tāpat varam izjust pieķeršanos kādām idejām un ideāliem, kas ir mūsu personības neatņemama daļa, kā arī atrast savējos šķietami mānīgajā virtuālajā vidē. «Atstumts un apsmiets skolas vecuma bērns piederības sajūtu bieži vien īsteno internetā, kas piedāvā ļoti daudz virtuālo kopienu, kurās pusaudzis var izdomāt savu identitāti, dzimumu un nostāju. Tā viņš atrod savu domubiedru grupu, kurā tiek pieņemts. Varētu teikt, ka tā ir šķietamā piederība, bet, ja cilvēks saņem to pašu gandarījumu, ko esot kopā ar citiem cilvēkiem, tā vairs nav šķietama,» min Evija, piebilstot, ka, piemēram, jūtas pret savu tautu un dzimteni arī nav īpaši tverama  lieta. «Tu saki, ka ļoti mīli un cieni savu tautu. Tomēr, ja vienā rindā nostatītu visus tās pārstāvjus, katru taču nemīlētu – kādu uzskatītu par nelieti, bet cits šķistu ļoti jauks, jo ir tavs mīļais kolēģis, nevis latviešu tautas pārstāvis,» tēlo E.Caune. Viņa atzīst, ka piederības sajūta tādiem lielumiem kā tauta, valsts un dzimtene ir samērā komplicēta un neviennozīmīga. Piemēram, tā saistās ar iesakņotību noteiktā telpā.
«Cilvēkam jau kopš bērnības ir raksturīgi sargāt savu teritoriju. To iezīmējot, barā tiek pateikts, ka ir kaut kādi «mēs», «savējie», bet pārējie ir svešie. Katras tautas interesēs ir saglabāties, tāpēc mūsējo vajag būt pēc iespējas vairāk, jo tad būsim spēcīgāki un varēsim aizsargāties no svešajiem,» sviras, kas aktualizē piederības apziņas veicināšanu valstiskā līmenī, min Evija. Viņa gan norāda – jo drošāk sabiedrība jūtas, jo ir atvērtāka, lai ielaistu svešos. «To var salīdzināt ar pudeļu kakliņiem. Citām tie ir ļoti šauri, citām platāki, bet citas ir kā burkas, kur daudzi var nākt iekšā un iet ārā,» teic sociālantropoloģe, spriežot, ka Latvijas «pudeles kakliņš» nav no tiem platākajiem, par ko liecina, piemēram, attieksme pret imigrantiem.

Latvieši un «latvijci»
Tāpat «mūsu barā» vērojamas zināmas identitātes problēmas, kas daudziem traucē iesakņoties un justies šeit piederīgiem. «Tas vienmēr ir nedaudz politisks jautājums, kā mēs sevi sauksim. Vai latvieši? Taču tad automātiski izmetam visus cittautiešus, un tas nav labi, jo tiekam mācīti, ka nevaram būt etnocentriski. Krieviski iegājies savdabīgs nošķīrums – «latiši» un «latvijci». Šādi tiek aktualizēta tā īpatnējā situācija, ka mums ir latvieši un cittautieši, kurus vieno lingvistiskā jeb valodas piederība. Šeit dzīvojošam polim vai ukrainim nav tik liela vajadzība piederēt pie krieviem, jo krievu valodu viņš lieto tikai kā instrumentu. Veidojas multiidentitāte, un novērots, ka šie cilvēki vairāk norobežojas no valstiskās piederības un kopj piederību savai ģimenei vai darba kolektīvam. Tas ir politisks uzdevums aptvert visus šos aspektus, bet tā vietā spriežam, kā ukraiņus un poļus padarīt par latviešiem, lai viņi runā latviski, dzied Latvijas himnu un skatās latviešu filmas, bet savu kultūru atstāj mazdārziņos,» politiķu lauciņā akmeni met E.Caune.
Viņa norāda, ka arī aizbraukšana no Latvijas nav rādītājs, ka šie cilvēki pazaudē piederības sajūtu un nocērt savas saknes. «Daļai cilvēku piederība Latvijai tiešām nav svarīga, bet citiem ļoti. Bieži dzirdēts, ka daudzas nacionālās apvienības pulcējas, svin svētkus, veido mazās Latvijas tur uz vietas. Nedzīvojot savas valsts teritorijā, tas neliecina, ka neesi tai piederīgs. Turklāt Eiropas Savienība to arī nozīmē, ka robežas un darba tirgus ir atvērts un cilvēki migrē. Tā ir viena no vērtībām, par ko paši parakstījāmies. Jāņem arī vērā, ka mūsdienās satiksme un komunikāciju tehnoloģijas kļuvušas daudz ātrākas un kvalitatīvākas – vairs nav tik liela nozīme, kur atrodies fiziski,» pauž sociālantropoloģe. ◆

◆ Pērn Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra veiktajā mazākumtautību Latvijas iedzīvotāju aptaujā noskaidrots, ka visbiežāk respondenti «ļoti cieši piederīgi» jūtas ciemam, pagastam, novadam vai pilsētai, kurā dzīvo (56 procenti), Latvijai (51) vai reģionam (48). Aptuveni desmitā daļa mazākumtautību iedzīvotāju atbildēja, ka «ļoti cieši piederīgi» ir Baltijas valstīm (13) vai ES (8), bet Krievijai – 11 procentu. Jāpiebilst, ka Krievijai «ļoti cieši piederīgi» biežāk nekā caurmērā jutušies iedzīvotāji, kuriem ir 65 vai vairāk gadu (15), savukārt jaunieši vecumā no 18 līdz 24 gadiem to norādīja visretāk (7). Interesanti atzīmēt, ka no respondentiem, kuri jūtas «ļoti cieši piederīgi» Krievijai, aptuveni divas trešdaļas arī atzīmēja, ka jūtas «ļoti cieši piederīgi» arī Latvijai.
◆ Kopumā 64 procenti no aptaujātajiem jūtas kā Latvijas patrioti. Savukārt to, ka tādi nav, norāda 22 procenti respondentu. Raksturojot mazākumtautību iedzīvotāju atbildes sociāldemogrāfiskajās grupās, jāatzīmē, ka biežāk nekā caurmērā sevi par Latvijas patriotiem atzinuši tie, kuriem ir 65 gadi vai vairāk, LR pilsoņi, aptaujātie, kuri ģimenē galvenokārt runā latviešu valodā, ar vidēji augstiem vai augstiem ienākumiem, kā arī Rīgā un Vidzemē dzīvojošie.
◆ Salīdzinot pēdējo sešu gadu laikā veiktu aptauju rezultātus, var secināt, ka palielinās to mazākumtautību iedzīvotāju īpatsvars, kuri piekrituši apgalvojumam «es lepojos ar to, ka esmu Latvijas pilsonis vai iedzīvotājs». 2009. gadā tam piekrita 35 procenti, bet 2014. gadā - jau 58 procenti respondentu.

Kategorijas

Kategorijas