Ilga mūža noslēpums – optimisms!

2015. gada 29. maijs 00:00

819

Alūksniete Ilga Dobelniece maija sākumā svinēja 90. dzimšanas dienu. Nodzīvojusi ilgu un ne tik vieglu mūžu, joprojām ir žirgta, ar ļoti labu atmiņu, lasa grāmatas, ada zeķes un aktīvi seko līdzi politiskajām norisēm. I.Dobelnieces pārdomās ir vērts ieklausīties.
Ilgas kundze mūs sagaida dzīvespriecīga. Savu dzīves gājumu stāsta, it kā lasīdama no atvērtas grāmatas - ātri un secīgi, ar precīziem gadskaitļiem.

Savu mūžu izdziedājusi
Viņa smaidot atzīst – savu mūžu ir izdziedājusi, jo kopš bērna kājas līdzās bijusi dziesma. “Kad biju maza, tēvs spēlēja vijoli, mamma – cītaru. Pati esmu dziedājusi kopš bērnības, skolā, tad Alūksnes kvartetā, VEF Alūksnes filiāles ansamblī, Tautas korī “Dzelme”. Arī vīrs bija mūziķis – viņš spēlēja, es dziedāju, mums labi saskanēja. Dēls Valdis savu dzīvi saistīja ar mūziku. Man patīk visas dziesmas, arī itāļu mūzika. Agrāk kvartetā mainījām dziesmām tekstus, lai nav jāslavina Staļins un partija – kas tik nav bijis...” viņa nosaka.
Īpašas receptes ilgam mūžam un mundruma saglabāšanai neesot. “Optimistisku garastāvokli gan vajag ik dienu - nevar mūžīgi čīkstēt un vaidēt. Es arī pāris gadus pačīkstēju, kad pārdzīvoju tuvo cilvēku zaudējumus, bet – dzīve turpinās un mums jāspēj dzīvot bez šiem cilvēkiem, tādēļ nevar pats sev cilpu kaklā mest. Jābūt iekšēji stipram. Vīra pēdējie vārdi, kad viņš Rīgā slimnīcā mira, bija: “Tu jau esi stipra...” Nekad neticēju, ka nodzīvošu tik ilgu mūžu pēc savām pārciestajām bēdām. Tagad vakaros pa kādai zeķītei uzadu. Ļoti daudz lasu grāmatas – man ļoti patīk lasīt par vēsturi. Gadu laikā mājās sakrāta liela bibliotēka, jo man patīk lasīt jaunu grāmatu, lai gan tagad grāmatas ir ļoti dārgas.”

Uzticīga Alūksnei
I.Dobelniece dzimusi 1925.gada 8.maijā Rīgā, bet visu mūžu bijusi uzticīga Alūksnei. Viņas tēvs bija Latvijas armijas karavīrs, apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. “Mana pirmā dzīvesvieta Alūksnē bija armijas kazarmas, kurās tēvam ierādīja dzīvoklīti. Pēc trim gadiem pārcēlāmies uz dzīvokli Vējakalna ielā 12. Kad man bija pieci gadi, tēva armijas daļu no Alūksnes pārcēla uz Liepnu, tādēļ 1.klasē mācības uzsāku Liepnas pamatskolā. 1933.gadā pārcēlāmies atpakaļ uz Alūksni – tad mums jau bija sākta ģimenes mājas būvniecība Siguldas ielā 7, kur arī šobrīd dzīvoju. No 2. līdz 4.klasei mācījos Alūksnes Glika pamatskolā. Tad pie Alūksnes Valsts ģimnāzijas nodibināja 5. un 6.klasi – tēvs vēlējās, lai mācos par ārstu, tādēļ man bija jāpāriet uz ģimnāziju. Man gan no dakteriem joprojām ir bail – par ārstu tā arī nekļuvu. No mazām dienām man patika balets, dziedāšana.” Ģimnāziju viņa absolvēja kara laikā – 1944.gadā, izlaidums notika mācītājmājā, jo ģimnāzijas ēkā jau bija ierīkota lazarete.

Bēgļu gaitās – uz Vāciju
Tad sākās Liepnas kaujas, uzbrukums Alūksnei. I.Dobelniece ar mammu un piecus gadus jaunāko brāli Agri devās bēgļu gaitās, jo tēvs jau 1940.gadā tika arestēts un izsūtīts uz Sibīriju. “Mūsu plāns bija tikt līdz Cēsīm pie tēva brāļa, bet nokļuvām Valmierā. Tur pavadījām mēnesi – mani norīkoja darbā lazaretē, operāciju zālē, man bija ļoti bail... Pēc dažām nedēļām slimnīcas vadītājs teica, lai laižos prom, jo tuvojās krievu tanki. No Valmieras mūsu ceļš bēgļu kolonnā veda līdz Liepājai, tālāk ar kuģi uz Vāciju. Mums bija viena vācu virsnieka adrese, pie viņa vecākiem arī apmetāmies.”
Nelielā Vācijas ciematiņā tika pavadīti deviņi mēneši – Ilga strādāja emaljētavas fabrikā. “Sākoties okupācijai un Vācijas dalīšanai, mamma vēl cerēja, ka satiks savu vīru, tādēļ atgriezāmies Latvijā. Citi no Vācijas brauca uz Rietumvāciju, bet mēs – uz Latviju, divas nedēļas ar vilcienu. Nonākot Daugavpilī, uzzinājām, ka mūsu vagonu arī paredzēts sūtīt uz Krieviju. Tā vadītājam izdevās piekukuļot dzelzceļa stacijas priekšnieku, kā rezultātā mūsu vagons tomēr palika Latvijā.”
Ar draudzenēm izveido
kvartetu
Atgriežoties Alūksnē, secināja, ka neviens viņus te negaida... Mājā Siguldas ielā dzīvoja sveši cilvēki, ģimene apmetās pie tēva brāļa aiz Doresmuižas. Mamma dabūja darbu elevatorā, Ilga – bērnudārzā par audzinātāju. “Alūksnē nodibināja mūzikas skolu. Man bija draudzene Ausma Dobelniece, abas sākām dziedāt. Lai varētu savienot darbu ar mācībām mūzikas skolā, pārgāju darbā uz ugunsdzēsēju biedrību par rēķinvedi. Tolaik kopā ar draudzenēm Alūksnē nodibinājām savu kvartetiņu. 1972.gadā kā kvarteta dalībnieces ieguvām Goda pilsoņu statusu par māksliniecisko pašdarbību!”
Tad sākās mīlestības laiks, Ilga apprecējās, piedzima divi dēli. Pēc tam viņa strādāja kinoteātrī par kasieri, vēlāk par mākslinieciskās daļas vadītāju. “Kad 1965.gadā Alūksnē nodibināja VEF rūpnīcas Alūksnes filiāli, arī tur izveidoja ansambli – Ausma mani aicināja dziedāt arī tajā. Vēlāk dziedāju arī Tautas korī “Dzelme”. Kopš 1967.gada VEF rūpnīcā sāku strādāt – kopā 25 gadus tur nostrādāju, biju spolīšu tinēja, vēlāk – rēķinvede, tad inženiere-normētāja.”
Vienam gadam par
daudz
I.Dobelnieces dzīvē nav trūcis arī skumīgu notikumu. Visgrūtākais bija 1977.gads, kad nomira vīrs un pēc trim mēnešiem autoavārijā gāja bojā jaunākais dēls. “Paliku viena, vecākais dēls Valdis mācījās Cēsīs, vēl tagad viņš tur dzīvo ar ģimeni. Pārdzīvojumi bija tik lieli, ka zuda balss – nu jau gadus 20 vairs nedziedu...”
Ilgas kundze secina - padomju varas gados cilvēkiem bija darbs, vajadzēja tikai strādāt. “Tiesa, man nebija viegli, jo katrā darbavietā skatījās biogrāfiju, mans tēvs bija sodīts, tomēr mazāk nozīmīgā darbā par mazāku atalgojumu visur pieņēma. Kamēr darbs bija, biji apģērbies un badā nedzīvoji. Žēl, ka kādreizējā VEF rūpnīca Alūksnē tagad stāv pamesta, Tīklu saliņas estrāde nojaukta. Mēs ejam no vienas galējības otrā, jo ne jau viss Padomju Savienībā bija slikts. Latvieši visu izlaupīja, lai sabrūk. Padomju Savienības vaina bija politiskā nostāja – cilvēku izsūtīšana, neuzticēšanās, tautību naida kurināšana.”

Izšūtu gleznu
meistare
Tagad I.Dobelniece ir vecmāmiņa jau trešajā paaudzē – visjaunākajai mazmazmazmeitiņai, kura ar saviem vecākiem no Rīgas pārnākusi dzīvot I.Dobelnieces mājā Alūksnē, nav vēl pat gadiņš. “Kādreiz man pie mājas bija savs dārziņš, siltumnīca – tagad esmu kreņķīga, jo nav vairs spēka, lai to iekoptu... Jaunie jau tagad dārzu vairs negrib – ērtāk esot visu nopirkt. Lasu, ka pilsētā notiek dažādi interesanti pasākumi – skumji, ka nevaru uz tiem vairs izstaigāt... Tagad esmu saņēmusi ielūgumu uz VEF Alūksnes filiāles 60 gadu jubilejas pasākumu. Jubilejai veltīto izstādi Alūksnes muzejā ļoti gribētos redzēt un satikt kādreizējos vefiešus...”
I.Dobelniece ir liela rokdarbniece. Viņas māju rotā pašas izšūti dekoratīvie spilveni, izšūtas gleznas, smalki tamborētas galdsedziņas, gleznā izšuvusi pat Kokneses pilsdrupas. “Tamborēt, adīt, izšūt – tas man ļoti patīk jau no bērnu dienām! Tagad gan pirksti vairs neklausa – adatu nevaru noturēt, bet pa kādam zeķu pārim vēl uzadu. Televīzijas mīļotāja nekad neesmu bijusi, skatos tikai politikas un izglītojošos raidījumus, bet ārzemju seriāli man nepatīk – tie ir bez satura un neko nemāca.”

Ulmaņlaiki neatgriezās
I.Dobelniece seko līdzi arī norisēm par nākamā Latvijas Valsts prezidenta izraudzīšanu un secina, ka trūkst mums “sakarīgu kandidātu”. “Kad jau nu būtu, tad būtu Egils Levits ar nopietnu ziņu par Valsts prezidentu – viņam ir pieredze, zināšanas, solīds vecums, prot valodas, pasaulē pazīstams! Bondars ir par jaunu, bet kā prezidents viņš būtu skaistulis. Kalniete sevi ir jau izsmēlusi. Vējonis varētu būt labs Ministru prezidents vai ministrs, viņam nav prezidenta stājas un runas. Bet mēs jau paši, latvieši, esam tūļīgi un kašķīgi. Maza, kašķīga tauta, kas nevar satikt savā starpā - tas parādās arī diskusijās par prezidenta izvēli. Man nesimpatizē Solvita Āboltiņa, kura iepirkās Saeimā.”
Viņa secina, ka latvieši reizēm neprot paturēt sevī to, ko nevajadzētu pasacīt, jo tas var nākt pašiem par sliktu. “Galu galā – paši ievēlējām, tad nav arī daudz ko lamāt. Es arī savulaik piedalījos Baltijas ceļā – visi toreiz cerējām, ka būs citādāk. Mēs, kas esam piedzīvojuši Kārļa Ulmaņa laikus un Latvijas okupāciju, cerējām, ka, atgūstot Latvijas neatkarību, dzīvosim kā ulmaņlaikos. Mūsu cerības nepiepildījās, jo mums ir citādāka domāšana. Ulmaņlaikos Alūksnē bija tikai divi nabagi, visi bija vismaz vidusslānis, tagad vidusslāņa praktiski nav: ir lielie oligarhi un trūcīgie. K.Ulmanis bija politiķis, kurš domāja par tautu. Kurš tagad to dara? Toreiz katrā ciematā bija feldšeru punkts. Tagad Alūksnē pat bērni vairs nedzimst: ja gribi dzemdēt, jābrauc uz Valmieru, Balviem vai citur. Medicīnas sistēma, tāpat kā skolu, šobrīd Latvijā ir pilnībā izjaukta. Tagad jauniešiem tikai māca, ka vajag atrast savu nišu un taisīt biznesu. Nu kas 12.klases skolēns par biznesmeni!” ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ilga mūža noslēpums – optimisms!

Kategorijas