Deg par Apes vēsturi

2015. gada 29. maijs 00:00

Apeniete Irēna Meistere Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā nostrādājusi 50 gadus, un viņas vācu valodas zināšanas palīdzējušas Apei gan attīstīties, gan gūt arī vērtīgas vēsturiskas liecības, kuras bez šīs valodas zināšanas būtu palikušas paslēptas.

Biju entuziasma pilna
I.Meistere nāk no Daugavpils, kur universitātē sākusi mācīties par latviešu valodas pedagoģi, taču, uzsākoties rusifikācijai, visus latviešu valodas nodaļas studentus aizsūtīja studēt uz Rīgu. “Tur pabeidzu universitāti un ieguvu arī otru specialitāti saistībā ar vācu valodu. Sadalē mani atsūtīja uz Api. Sākumā strādāju par latviešu un vācu valodas skolotāju. Vēlāk mācīju arī mākslas vēsturi,” stāsta I.Meistere. Mācoties mākslas vēstures kursos, viņai bijusi iespēja apmeklēt gan Maskavu un Tretjakova galeriju, gan Sanktpēterburgu un Ermitāžu, kas ir neatsverama pieredze, kādu mūsdienās reti kad vairs piedāvā. “Mācību grāmatu mākslas vēsturē nebija, bet drīkstēja uz kādu mēnesi aizņemties reprodukcijas. Direktors izveidoja līstes, izgrieza stiklus, un atvedu ēģiptiešu mākslu. Par savu naudu braucu uz Rīgu, lai paņemtu nākamo reprodukciju mapi. Tajos laikos tā bija. Biju jauna un entuziasma pilna,” atceras skolotāja. Vēlāk skolās mākslas vēsturi likvidēja, bet izveidoja kultūras vēsturi, kura tagad ir nomainīta pret kulturoloģiju. I.Meistere atzīst, ka tas ir vairāk prātam, bet nav dvēselei.
I.Meistere strādājusi Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā arī kā mācību pārzine. “Ieteicu direktoram, ka vajadzētu vācu valodu mācīties jau no 1.klases. Mūsu bērni 2011.gadā piedalījās vācu komponista Rolfa Cukovska “Putnu kāzu” iestudējumā. Pirms trīs gadiem bērni devās arī uz vācu dziesmu konkursu Klaipēdā, bet pēc tam ar pieaugušo kori kopā ar bērniem bijām Vācijā. Uzstājāmies gan baznīcās, gan citās vietās. Pansionātos latviešu bērni dziedāja šūpuļdziesmas vācu valodā un vecie ļaudis gan dziedāja, gan raudāja līdzi. Sakarā ar vācu valodu mums ir bijuši visādi piedzīvojumi,” teic I.Meistere.

Vācu valodas zināšanas
palīdzējušas
I.Meistere jau vairākus gadus ir neformālās biedrības “Vaidavas pērles” biedre. Biedrība deg par Apes vēsturi un darbojas vairākos virzienos. To vada Astra Binde. “Tā kā Astra ir novadpētniece, viņa izdomā dažādas aktivitātes, piemēram, tīrīt Vaidavas krastu kādā posmā. Kopā ar skolēniem dodamies un strādājam. Es arī jau vairākus gadus nūjoju un bieži dodos pa veco dzelzceļu cauri mežam. Arī tur var redzēt, cik viena daļa cilvēku ir briesmīgi. Pavasarī tur ir skaists mežs, bet apkārt viss ir netīrs. Ko tad dara “Vaidavas pērles”? Ņem maisus un savāc, lai pašām arī būtu prieks iet un baudīt dabu, jo netīrība bojā garastāvokli,” uzsver I.Meistere.
Otrs virziens, kurā darbojas “Vaidavas pērles”, ir vēstures liecību vākšana. Tuvojoties Apes pilsētas svētkiem, kuri notiks augusta beigās, I.Meistere palīdz tulkot materiālus un veidot scenāriju kādam īpašam uzvedumam. Apes pilsētas svētku tēma būs “Manas pilsētas baltākā diena”. Visu dienu notiks dažādi pasākumi, veltīti dzīves gaišajām dienām, kā arī kādam īpašam atceres pasākumam saistībā ar ārstiem, jo ārstiem balts ir ne tikai viņu halāts, bet arī viņu sūtība. Šogad savu 100 gadu jubileju atzīmētu izcilais Apes ārsts Leons Džeriņš. “L.Džeriņš 1950.gadā Apē dibināja slimnīcu. Apkārt bija daudz cilvēku, slimnīcā bija arī dzemdību, bērnu un ķirurģiskā nodaļa. L.Džeriņš Apē nostrādāja 21 gadu, un novembrī šim ārstam būtu 100 gadu jubileja,” stāsta I.Meistere. L.Džeriņa radinieki dzīvo netālu no Rīgas, un ārsta sieva izteikusi vēlmi tikties ar bijušajiem kolēģiem, kuri vēl ir dzīvi. “Vaidavas pērļu” biedre Diana Liepiņa sākusi apzināt šos darbiniekus Apes pusē. “Ir savākti 156 to cilvēku uzvārdi, kuri šajā slimnīcā ir strādājuši dažādos amatos. Šos cilvēkus pasākumā godināsim,” stāsta I.Meistere.

Ārstējās vācu kungi un dāmas
Lai informācija būtu vēl plašāka, “Vaidavas pērles” sākušas interesēties arī par tiem ārstiem, kuri bijuši Apē arī pirms L.Džeriņa. I.Meisterei bijusi izdevība iepazīties ar kādu vācieti, kurš meklējis savu vecvectēvu. Izrādījās, ka viņa vecvectēvs 50 gadus bijis Opekalna baznīcas mācītājs un viņam bijuši pieci dēli. Viens bijis ārsts, kura sirdsdarbs bijusi cīņa ar tuberkulozi. “Tā es uzzināju, ka Karvā bijusi pirmā sanatorija tuberkulozes slimniekiem visā Baltijā. Protams, tur ārstējās vācu kungi un dāmas. No 1922. līdz 1928.gadam šis ārsts strādājis arī Apē,” stāsta I.Meistere. Paziņa noVācijas sūta dažādus materiālus, kurus pats ir savācis. Viņam ir daudz vairāk zināšanu par Apes muižu nekā pašiem apeniešiem. Atbraucot uz Api, viņš stāsta, kur kas ir atradies. “Reiz viņš uzzinājis, ka Vaidavā bijusi peldētava atsevišķi vīriešiem un dāmām un vidū ir akmens. Devāmies uz to vietu un prasījām sievietei, kura dzīvo blakus, vai Vaidavā šajā vietā ir akmens. Viņa teica, ka neesot vis, taču vācu paziņa uzstāja, ka akmenim tur jābūt, jo par to vēstures liecībās rakstījusi viņa mamma Barbara Pauli. Akmeni tiešām atradām!” teic I.Meistere.

Tēvs bijis liels Latvijas
patriots
I.Meisteres tēvs bijis liels Latvijas patriots, aktīvs latviskuma aizstāvis un izcīnīja, ka Daugavpilī pie mājas rajonā, kurā viņš dzīvojis, uzcēla piemnekli Andrejam Pumpuram, kurš agrāk arī dzīvoja šajā rajonā. “Viņš bija vienkāršs strādnieks rūpnīcā, bet ārkārtīgi mīlēja literatūru. Viņš pārzināja pat to literatūru, kuru, kad es studēju, nedrīkstēja lasīt. Mans tētis brīnījās, kā gan var studēt latviešu valodu, ja tu nezini ne Virzu, ne Skalbi, ne Zentu Mauriņu. Tētis panāca, ka pie A.Pumpura mājas uzcēla pieminekli – lāci. Apkārt gan dzīvoja cilvēki, kuriem no tā nebija ne silts, ne auksts, un piemineklis apauga. Mēs braucām to appļaut, bet apkārt dzīvojošie bārās, jo mēs pļaujot nost zāli, kura paredzēta viņu trušiem. Rakstīju uz domi, ka šim piemineklim jābūt kārtīgam, jo arī slavas placis padomju karavīriem ir sakopts,” atceras I.Meistere. Tagad piemineklis ir noņemts un pārnests skaistā Daugavpils latviešu ģimnāzijas pagalmā. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Deg par Apes vēsturi

Kategorijas