“Ja neesmu princese, nespēlējos!”

2015. gada 29. maijs 00:00

“Bērnudārza grupiņā pirms svētkiem gribējām iestudēt pasaku ludziņu. Audzinātāja mazajiem izstāstīja uzveduma saturu un sadalīja lomas. Visi bērni piekrita, izņemot Ilzīti. Ja neesmu princese, vispār nespēlēšu, meitēns iecirtās un, uzmetusi lūpu, spītīgi klusēja līdz pat mājās iešanai. Nesapratām, ko iesākt, jo tāda personāžas izvēlētajā lugā nemaz nebija,” mulsinošo situāciju atstāsta pirmsskolas izglītības iestādes darbiniece.

Pamatā – vēlme uzvarēt
Līdzīgi scenāriji gandrīz ik uz soļa vērojami arī pieaugušo pasaulē. Spilgts piemērs tam ir 2015. gada pasaules hokeja čempionāta noslēgums Prāgā, kad pēc pārliecinošas Kanādas izlases uzvaras lielākā daļa Krievijas izlases priekšlaicīgi pameta ledu, pat nesagaidījusi uzvarētāju himnas atskaņošanu. Sudrabs, redziet, viņiem par lētu! Vai tāpat nerīkojas daudzi ierēdņi un politiķi? Ja tiek zaudēta pozīcija, ja izgāžas viedoklis, plāns vai iecere, argumentācijai kā vairogs tiek izmantoti apstākļi, cilvēki, situācija. Praktizējošā psiholoģe Ērika Gintere atgādina, ka sociālās attiecības lielākā vai mazākā mērā nosaka konkurence un panākumu pamatā ir vēlme uzvarēt, pārspēt.
“Anatomiski cilvēki ir veidoti vienādi, taču kodoliņš, kas atrodas mūsos kā identitāte, ir atšķirīgs. Ja man patīk, es pieņemu; ja ne, uzmetu dusmu un dodos uz citu smilšu kasti spēlēties. Negatīvo emociju jūklī dominē dusmas uz sevi, kas demonstrē arī tādu īpašību kā pašvērtējums. Tomēr gandrīz ikviens pašvērtējums ir subjektīvs – tās ir tikai paša domas par sevi.”
Pašvērtējums var būt gan paaugstināts, gan pazemināts – to nosaka indivīda atskaites sistēma. Vēlmi pašvērtējumu un pašcieņu uzturēt pēc iespējas augstāku cilvēks var realizēt ar savu darbību – izvirzot un sasniedzot konkrētus mērķus. Mērķa sasniegšana, panākumu gūšana pastiprina pārliecību par sevi. Un otrādi – cilvēks cenšas izvairīties no neveiksmēm, kas varētu pašvērtējumu mazināt.
Igauņu ārste, dziedniece un rakstniece Lūle Vīlma gan brīdina, ka ar mērķiem jābūt uzmanīgam. “Kas par mērķi nostāda iegūšanu, vienalga, vai tie ir garīgi vai materiāli labumi, tas sāk steigties un pat nepamana, ka mērķis virzās kopā ar viņu – vēlamo viņam nekad nepanākt. Bet, ja viņš ko dabū, tas vienmēr nav kārotais: vēlmes pieaug proporcionāli steigai.”
Bet kā ar darba kolektīva vai ģimenes attiecību modeli, kurā cilvēks ar paaugstinātu pašnovērtējumu kāpj citiem uz galvas?” Situācija, kad vadītājs parāda savu varu, pakļauj padotos, pieprasot bezierunu kapitulāciju, saistīta ar vadītāja intelektu un kultūras līmeni,” spriež psiholoģe.

Prasme zaudēt – veselīga
“Ienākot pasaulē, mēs veidojam attiecības ar tuvākajiem, pirmskolas iestādes pieņemtajiem noteikumiem un pārējiem bērniem. Kā pret mums izturas, no cilvēku attieksmes uzzinām vairāk gan par pasauli, gan par sevi,” skaidro Ē. Gintere.
Jau zīdaiņa vecumā savu pašvērtību piedzīvojam kā iedarbību uz citiem. Sajūtot to kā kaut ko pozitīvu, akceptējam apkārtējo vidi un arī sevi. Bērnudārzā un skolā sākas dzīve grupā, ko pavada pirmie konflikti un pirmās lielākās sāncensības. Mazajam tas ir jauns mācību laiks, lai apgūtu pašapliecināšanos un izkoptu pašvērtības sajūtu. Būtiska nozīme ir vecākiem: audzinot bērnu ar pozitīva pašvērtējuma trūkumu, tas atvasē tiek neapzināti ieprogrammēts.
“Ja es kā vadītājs, skolotājs vai cilvēks nevienam nepatīku vai bieži esmu situācijā, kad izgāžos, tas ir subjektīvs pieņēmums. Ideālu cilvēku nav! Tiekšanās pēc pilnības, perfektuma prasa lielus psihiskās enerģijas pūliņus. Vienkāršākā formula, kura saistīta ar pozitīvu pašvērtējumu, ir pieņemt sevi tādu, kāds esi, vienlaikus apzinoties savas stiprās puses un trūkumus.”
Periodiski vadot apmācību kursus Valsts nodarbinātības aģentūrā, psiholoģe dzirdot izteikumus, ka valsts ir vainīga pie tā, ka jaunietim nav darba, ka neviens darba devējs neņem bez praktiskās pieredzes. “Un tad pastāv pretjautājumi: kādēļ citiem cilvēkiem ar tādām pašām prasmēm un izglītību ir darbs vai vairāki darba piedāvājumi? Kādas ir tavas ambīcijas un vai tu sevi spēj piedāvāt kā darbinieku, kurš ir pārliecināts par sevi, ar pozitīvu attieksmi pret pašreizējo dzīvi, ar plašu redzesloku un komunikācijas prasmēm, ar atjautīgu un elastīgu attieksmi pret izaicinājumiem?”
Jebkuras personības pretenziju pret sevi samazināšana nomierina tāpat kā mērķu sasniegšana, norādījis amerikāņu filozofs Viljams Džeimss. Jo mūsu pašsajūtu nosaka tas, par ko alkstam kļūt, vai tas, ko alkstam sasniegt. Augstu mērķu izvirzīšana ir lielisks rādītājs, taču tiekšanās pēc pilnības ir ceļš uz neveiksmi, savukārt prasme zaudēt ir veselīgas personības īpašība, kuru cilvēks spēj iemācīties jebkurā vecumā kā uzvedības normu, norāda psiholoģe. ◆

Katram savi tarakāni
Pastāvot trīs atšķirīgi vīrieša un sievietes saspēles modeļi: vīrietis tēvs un sieviete meita, sieviete māte un vīrietis dēls un līdzvērtīgie partneri, draugi. Ja, piemēram, vīrs grib būt tēvs, noteicējs, gans un sieva piekrīt pakļāvīgas, paklausīgas, nedaudz aprobežotas meitiņas jeb aitiņas lomai, viss kārtībā. Abpusēja piekrišana ļoti svarīga arī pie citiem lomu sadalījumiem.
Māsīcas mājās emocijas bieži sit augstu vilni, jo Ināras vīrs Askolds, vienīgais, lutinātais dēliņš savā ģimenē, ir izteikts tēvišķais tips, viņam šķiet pašsaprotami komandēt, pieprasot respektēt vīrieša kā ģimenes galvas statusu, savukārt māsīcai tikai ar pūlēm izdodas sadzīvot ar dzīvesbiedra valdonību. “Vīram dažkārt izrādās taisnība, esmu ar mieru ieklausīties viņa viedoklī, bet mani aizvaino un pazemo tieši diktatoriskais tonis. Īpaši, ja tas tiek demonstrēts publiski. Apzinoties savu pašvērtību, ir grūti turēties zemāk par zāli un klusāk par ūdeni. Ar kādām tiesībām viņš grib mani pārtaisīt? Gribu būt vienā līmenī ar savu otro pusīti!” alkas pēc savstarpējas cieņas atklāj Ināra.
Vai cements, kas ģimeni tur kopā, ir pacietība? Vai no konfliktiem mācās abi? ◆
Elīza (45 gadi)

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

“Ja neesmu princese, nespēlējos!”

Kategorijas