Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar fotogrāfiju un mūziku sirdī

Diāna Lozko

2015. gada 5. jūnijs 00:00

2123

Alūksnietis Andrejs Voicišs jau vairāk nekā desmit gadus Alsviķu arodskolā pasniedz datoruzbūvi, multimedijus un datorgrafiku. Bet viņa vaļasprieki ir fotografēšana un mūzika. Visu jūniju Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas izstāžu zālē ir apskatāma viņa fotoizstāde, kurā ir vairāk par 30 fotogrāfijām. Šī viņam ir jau ceturtā izstāde.

Vairāk interesē process
A.Voicišs stāsta, ka fotografē, kopš sevi atceras. Viņš mācījies Rugāju vidusskolā, kurā bijis fotografēšanas pulciņš, - viņš aktīvi iesaistījies. “Mani vairāk interesē process, nevis rezultāts. Katru dienu pirku jaunu filmiņu, piefotografēju un pats attīstīju. Tagad vairs pats neattīstu, bet interesantāk, protams, bija fotogrāfijas attīstīt pašam. Attīstīju krāsainās bildes un pats veidoju savdabīgus filtrus ar dažādiem šķidrumiem. Lēju klāt tintes, lai veidotos filtri, jo bez filtriem bildes sanāca vai nu dzeltenas, vai violetas un vajadzēja likt klāt pretkrāsas. Visu to apguvu pašmācības ceļā,” viņš stāsta.
A.Voicišam patīk fotografēt cilvēku portretus - lai arī pasaulē ir aptuveni septiņi miljardi iedzīvotāju, divu vienādu nav. “Katrs cilvēks ir unikāls veidojums, gluži kā sava pasaule, Saules sistēma vai pat galaktika. Katram ir savas domas un savi dzīves mērķi. Ne visiem gan patīk fotografēties - vai nu tas ir kautrīgums, vai kas cits. Ir tik laba kompozīcija vai kāds cits skats, kurš varbūt ir tikai reizi mūžā, bet cilvēks to var izjaukt, grozoties un sakot, ka  kautrējas. Reiz biju Anglijā, kur mentalitāte ir cita - ja piedāvāju cilvēkam bildēties, viņš labprāt to darīja. Latvijā cilvēki ir kūtrāki,” viņš atzīst.
A.Voicišu interesē arī bilžu apstrādāšana - dažās fotogrāfijās tiek pielikts arī kāds efekts. “Ja redzu, ka var veidoties skaists vai sirreāls sižets, es atrodu, ko vēl pielikt fotogrāfijai. Eksperimentēju arī ar dažādām bilžu apstrādāšanas programmām internetā,” stāsta A.Voicišs. Katrai fotogrāfijai ir sava noskaņa, un A.Voicišs atzīst, ka, izstādot bildes, ir cītīgi jāpiedomā, kā katrā fotogrāfijā izcelt svarīgāko. “Daži mākslinieki fotogrāfiju novieto uz kāda krāsaina vai balta fona un tikai tad ieliek rāmī. Izstādot savas bildes, negribēju visām bildēm vienādu fonu. Sapirku dažādus krāsainos papīrus un mēģināju piemeklēt,” stāsta A.Voicišs. Viņam ir ļoti daudz gan cilvēku, gan dabasskatu fotogrāfiju, bet ir tikai dažas, kurās ir kāda noskaņa. Viņš uzskata, ka ir interesantāk notvert cilvēku emocijas vai arī brīdi, kad cilvēks ir iegrimis savos darbos, pārdomās vai pārdzīvojumos.
Apguvis mūziku pašmācības ceļā
Fotografēšana nav vienīgais A.Voiciša vaļasprieks. Jau kopš bērnības viņu interesē arī mūzika. “Skolas laikā tā nebija mērķtiecīga nodarbošanās. Mēģināju ar vienu pirkstu mācīties uz klavierēm dažādas melodijas un arvien vairāk spēju nospēlēt aizvien jaunas melodijas. No manas klases divas meitenes brauca uz mūzikas skolu Balvos. Lai uz to tiktu, bija jāmēro 20 kilometrus garš ceļš. Man mūzikas skola bija kaut kas nereāls, jo tie bija citādi laiki. Bija kolhozs, fermas un traktori. Kāda vēl mūzikas skola puikam? Pat domas tādas nebija,” stāsta A.Voicišs. Tā nu apguvis mūziku pašmācības ceļā un bijis priecīgs par katru iespēju ielūkoties mūzikas pasaulē. Tajā laikā tā nebūt nebija tik pieejama, kā tas ir šobrīd.
“Bija tāds mūzikas raidījums “Melodijas un ritmi”, kuru rādīja reizi mēnesī. Kad ieraudzīju, ka pasaulē ir arī rokmūzika, ne tikai balles mūzika, mani tas uzreiz aizķēra. Tad nodomāju, ka kādreiz es arī tā gribētu spēlēt,” teic A.Voicišs, kurš apguvis pašmācības ceļā arī ģitārspēli. Viņš ir iesaistījies arī vairākos muzikālajos sastāvos gan Apē, gan Alūksnē. Viņa sirds pieder rokmūzikai, bet zaļumbaļļu mūzika viņu nesaista, lai gan tieši tā ir vispieprasītākā. “Deviņdesmitajos gados atnācu dzīvot uz Alūksni un nejauši iepazinos ar krievu puišiem, kuri spēlēja ko “roķīgu”. Mums gan izdevās kopā paspēlēt pāris reizes. Ar grupu “Stress” piedalījāmies divas reizes arī alternatīvās mūzikas festivālā “Sutas balss” Alūksnē. Prieks bija par to, ka pie mūsu dziesmām panki un hipiji saskrēja pie skatuves un sāka griezt propellerīšus. Viņi kāpa uz skatuves un lēca iekšā publikā,” atminas A.Voicišs.
Viņš uzskata, ka mūzikā ir svarīgas emocijas, kuru mūsdienu mūzikā nereti trūkst. Jaunieši pieraduši pie klubu mūzikas, bet trūkst rokmūzikas cienītāju, kuri novērtētu sarežģītos ģitāru solo un dzīvās mūzikas virtuozitāti. Diemžēl visi kolektīvi, kuros spēlējis A.Voicišs, ar laiku izjukuši, jo cilvēki vai nu nav bijuši ieinteresēti nopietni pacelties jaunā līmenī, vai arī dalībnieki aizbraukuši uz dzīvi citur un kolektīvi izjukuši.

Pašam ir divi mūzikas diski
A.Voicišs apguvis arī dažādas ieskaņošanas programmas, un ar viņa palīdzību daudziem alūksniešiem tapuši gan mūzikas, gan dzejas ieraksti. Arī viņam ir divi mūzikas diski, kuros ir arī dziesmas ar viņa sacerētiem vārdiem. “Tagad gan dziesmas saceru mazāk, bet vairāk rakstu mūziku citu cilvēku dzejai. Ir reizes, kad izlasi kādu dzejoli un melodija jau top skaidra. Sadarbojos arī ar dzejnieci Vēsmu Kokli-Līviņu un kopā ar alūksnieti Skaidrīti Melni iedziedam arī viņas dzejoļus, kā arī piedalāmies dažādos pasākumos kā muzikāli liriskais pavadījums. Pavadījumu manām dziesmām palīdz sacerēt arī alūksnietis Zigmārs Krūmiņš un Olīvija Jēģere no Zeltiņiem,” viņš stāsta.
 A.Voiciša un S.Melnes duets pastāv vairāk nekā desmit gadus. Abi mūziķi iepazinušies, kad A.Voicišs sācis iet Ievas Maltenieces Alūksnes Mazajā teātrī. “Jau tad sadzirdēju, ka Skaidrītei ir skanīga balss. Ieva vēlējās savā izrādē dažas dziesmas, un es tās sacerēju. Bija arī dziesmas ar Valmieras Drāmas teātra aktiera Jura Helda vārdiem. Tā arī sākās mans un Skaidrītes duets un sadarbība,” viņš stāsta.
Lai arī A.Voicišam mūzika ir mīļa visās tā izpausmēs, viņš vēl aizvien cer atrast kādus domubiedrus, kuri labprāt kopā radītu rokmūziku – dzīvu un patiešām enerģisku mūziku. ◆

Kategorijas