Personība dzimst un veidojas mīļumā

2015. gada 5. jūnijs 00:00

«Parasti personība asociējas ar kaut ko lielāku, augstāku un nozīmīgāku atšķirībā, piemēram, no vārda «persona». Tomēr uzskatu, ka ikviens cilvēks ir personība. Jautājums vien, kādā šķautnē, rakursā un sociālajā vidē, jo katrs ir īpašs kādā jomā,» pārliecināta psiholoģe Aiga Jankevica, piebilstot, ka personības atklāšana sākas no īpašā ieraudzīšanas un spodrināšanas. Tomēr šajā procesā, kas pirmkārt notiek ģimenē, ne viss iet vienkārši un gludi. Kādi nemaz nevēlas saskatīt bērnā personību, citi to nospiež, mēģinot ielikt savā šaurajā un subjektīvajā rāmī, vai gluži otrādi – pārvērtē. Tas savukārt rada augsni neadekvātam pašvērtējumam, kas dzīvē sagādā daudz sūru brīžu.

Vēl pirms mazuļa
piedzimšanas
«Senāk valdīja uzskats, ka bērns piedzimst kā balta lapa un mēs tikai tajā rakstām, kamēr lapa pilna un bērna personība gatava. Mūslaiku izpratnei un zinātnei virzoties uz priekšu, šis apgalvojums tiek pilnīgi noliegts. Bērns jau piedzimst ar kādu ģenētiski pārmantotu informāciju un dotumiem, kas viņu padara īpašu. Tāpat tiek definēts, ka personību veido iedzimtība un audzināšana. Turklāt audzināšanai ir uz pusi lielāks svars nekā iedzimtībai,» skaidro A.Jankevica, akcentējot personības veidošanas procesa nozīmi. Izrādās, tas sākas jau no bērniņa ieņemšanas brīža.
«Prenatālais attīstības periods ir ļoti svarīgs. Pastāv pētījumi par to, kā augļa harmonisku attīstību ietekmē mātes emocionālais stāvoklis, vecāku savstarpējās attiecības, grūtnieces labsajūta, vide, kurā viņa atrodas. Tam visam ir milzīga nozīme gan bērna somatiskajā, gan garīgajā veselībā,» atzīst psiholoģe. Tāpēc būtu jādara viss iespējamais, lai mazulis tiktu mīlēts, gaidīts un aprūpēts vēl pirms viņa piedzimšanas, jo bērna fizisko, bet daudz vairāk emocionālo vajadzību apmierināšana ir viens no lielākajiem priekšnosacījumiem, lai viņš varētu veidoties par brīvu un radošu personību.

Ļaut izteikt viedokli un
respektēt
Vajadzību apmierināšana, protams, ir atkarīga arī no konkrētā vecumposma, jo katrā to intensitāte mainās. «Kad bērniņš ir ar mīļumu iznēsāts un sagaidīts harmoniskās savstarpējās attiecībās, to pašu mīļumu, ko viņš saņēma mātes ķermenī, būtu jāiznes fiziskā plāksnē. Tāpēc ļoti būtiska ir vecāku emocionāli silta attieksme, mamma, kas pauž savas emocijas, ir mīļa, gādīga un rūpējas par bērna fizioloģiskajām un emocionālajām vajadzībām – runājas, izteiksmīgi skatās, smaida, sūta bučiņas, jokojas, arī pamasē pēdiņas un uzspēlē pirkstiņspēles. Daudzi vecāki par to pat neaizdomājas, jo viņiem šķiet, ka mazulim svarīgi tikai ēst un gulēt – ko es ar zīdaini runāšu, ja viņš nespēj atbildēt!» tēlo Aiga.
Bērnam paaugot, šī emocionāli atvērtā, brīvā un labvēlīgā attieksme jāsaglabā, jo tas joprojām ir personību veidojoši. «Viens no lielākajiem grābekļiem, uz kā vecāki bieži mēdz uzkāpt, ka mēs tik ļoti gribam panākt savu – tagad tev jāsēž mierā, jābūt klusu, jāguļ! – un pārāk maz ieklausāmies bērnā. Šajā ziņā ļoti svarīgi saglabāt līdzsvaru, ievērojot gan mazās personības vēlmes, gan sabiedrības normas, un to var panākt ar audzināšanu. Viens grāvis, kad vecāki saka: «Vēlos, lai bērns izaug patstāvīga, brīva, radoša personība, tāpēc neko viņam neliedzu – iet gulēt, kad grib, ēd, ko grib, un uz dārziņu dodas, kad grib!» Savukārt otrs grāvis ir pilnīga neieklausīšanās savā atvasē un vienīgi norādījumu došana. «Būtiski ļaut bērnam izteikt savu viedokli un respektēt to, nevis nocirst kā ar cirvi – tu te vispār nerunāsi! Tādējādi tiek panākta līdzvērtīga mijiedarbošanās un viedokļu izteikšana – es nevilkšu šīs zeķubikses! Tad, lūdzu, aizej un paņem citas!» modelē A.Jankevica.

Skola gan maļ, gan ceļ
Izejot no ģimenes, nākamā pakāpe, kur tiek veidota, slīpēta vai, iespējams, grauta bērna personība, ir skola. Psiholoģe norāda, ka mūsdienās šis process nav tik vienveidīgs kā, piemēram, padomju laikos, kad visiem bija jābūt «zemākiem par zāli». Saskaņā ar paša personību, uzskatiem un vērtību sistēmu vecākiem iespējams izraudzīties savai atvasītei, viņuprāt, vispiemērotāko izglītības iestādi. To sarakstā ir arī alternatīvās skolas un izglītības iestādes ar nelielu audzēkņu skaitu, kur iespējams katram pievērst uzmanību, izcelt bērnā īpašo un veidot to. Taču tas nenozīmē, ka citām skolām tas neizdodas.
«Tas ir ļoti atkarīgs no katra skolotāja. Izglītība kā sistēma ir uzrakstīta uz papīra, un visā pasaulē tā ir ļoti rutinēta, veca un orientēta uz rezultātu. Ja bērnā jau pirms tam veidota personība un visos vecumposmos apmierinātas viņa vajadzības, skola šo personību nesalauzīs, bet pieslīpēs. Nonivelēšana draud tam, kam nav nekāda pamata – jau no dzimšanas viņš likts striktā rāmī, neļaujot veidoties stiprai, neatkarīgai personībai ar savu viedokli, mugurkaulu un pašapziņu. Skola tādu ieliks vēl lielākā rāmī,» min Aiga.

Piecelties no dīvāna
Personības veidošana un attīstība turpinās visa mūža garumā. «Sabiedrībā ir svarīgi, ka būtu vairāk brīvu, radošu un nobriedušu cilvēku. Tādi burtiski izstaro, ka ar viņiem ir labi un viegli. Savukārt nospiestie un rāmī ieliktie velk uz otru pusi. Viņi ir kā bēdu brāļi, nabadziņi, kas dzīvē saskata visu slikto. Tāpēc esi brīvs, izpaudies! Iesaisties tautas teātrī, pildi jogas vingrinājumus! Esi kādā veidā īpašs, pabaro savu personību, joprojām veido to! Mūsu galvenā problēma, ka bieži paliekam dīvānā, domājot par to, nevis rīkojamies. Taču, ja man tas ienācis prātā un es gribu, jāceļas un jādara. Tikai tad sāksi ieraudzīt, kā lietas mainās uz labu un paveras jaunas iespējas, kas rada lielu gandarījumu,» mudina un iedrošina A.Jankevica.
Viņa piebilst, ka šajā procesā pirmkārt svarīgi ieraudzīt sevi kā personību. «To sauc par pašapziņu – cik sevi apzinos, ko par sevi domāju, vai esmu vērtīgs, labs, foršs, talantīgs vai arī pilnīgi pretēji. To nosaka domāšana, kas savukārt veidojas no tā, ko par mani domā citi man nozīmīgie cilvēki. Taču pienāk brīdis, kad varu to mainīt. Ne velti psiholoģijā un pedagoģijā runā par personības apzināšanos un briedumu. Ir cilvēks, kuru nenosauksi par nobriedušu personību arī viņa 60 gados, un ir desmitgadnieks, par ko var teikt – viņš ir vecs kā pasaule, jo ar viņu runā gudrība!» nebūt ne vieglajā sevis apzināšanas un attīstības ceļā, kas sola saldus augļus, aicina Aiga. ◆

Personība

◆ Psihologi Ārija Karpova un Imants Plotnieks definējuši, ka personība ir cilvēks, kas
stājies noteiktās sociālajās attiecībās, apzinās tās un kā aktīvas darbības subjekts spēj pārveidot pasauli un atbildēt par pārveidošanas rezultātiem.
◆ Personība nav nemainīga – tā dzīves laikā var gan attīstīties, gan degradēties.
◆ Personību veido tās īpašības. Plašākā nozīmē pie tām pieskaitāmas cilvēka vispārējās īpašības – inteliģence, spējas, prasmes, nervu sistēmas tips un rakstura īpašības.
◆ Dāņu izcelsmes amerikāņu psihologs Eriks Eriksons (1902–1994) bija pirmais, kurš norādīja, ka personības attīstība notiek ne tikai līdz 16–18 gadu vecumam, bet gan visa mūža garumā. Viņš cilvēka dzīvi sadala astoņos ciklos: zīdaiņa vecums (pirmais dzīves gads); agrās bērnības stadija (2–3 gadi); rotaļu vecums (4–5 gadi); skolas vecuma stadija (6–11 gadi); agrās jaunības stadija (12–18 gadi); jaunības stadija (19–25 gadi); personības brieduma stadija (25–50 gadi); personības integrācijas stadija (50–60 gadi).
No http://buzzhairs.blogspot.com

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Personība dzimst un veidojas mīļumā

Kategorijas