Ja aizveras vienas durvis, atveras citas

2010. gada 22. augusts 14:59

1092

Anda Plauma: "Šobrīd saimnieciskā darbība ir mans darbalauks."
Pagājis gads, kopš tika slēgta Veclaicenes pamatskola. Tās direktore Anda Plauma un vēl pieci skolotāji palika bez darba. Pagaidām tikai A.Plauma ir uzdrošinājusies un spējusi uzsākt sev neierastu nodarbošanos - saimniecisku darbību. Tās pamatā tiek liktas lietišķās mākslas vidusskolā un kursos apgūtas zināšanas, prasmes un iemaņas.

- Vai pēc darba zaudēšanas skolā bija kāds brīdis, kad nolaidās rokas?
- Varbūt palīdzēja tas, ka darbu nezaudēju pēkšņi. Jau vairākus gadus tika runāts par to, ka skolu slēgs. Lai arī kā centāmies un kādus projektus rakstījām, tomēr skolēnu skaits arvien samazinājās. Pagasta pašvaldība atbalstīja, bet bija skaidrs, ka skola izmaksā pārāk dārgi. Tāpēc sāpīgais lēmums bija jāpieņem. Tiesa, tobrīd rēķināja skolēnu skaitu un sprieda, kur viņi turpinās mācības. Bet par skolotājiem un skolas darbiniekiem neviens nedomāja. Tikām atstāti vieni ar savām problēmām. Ja skolēnu vecāki aktīvi atbalstītu skolu un prasītu to saglabāt, varbūt viss būtu citādi. Igaunijā neslēdz nevienu mazo skolu, jo atzīst, ka pēc gadiem tās atkal būs vajadzīgas. Tagad arī Veclaicenē daudzi atzīst, ka tomēr žēl skolas. Bijušie absolventi vēl arvien te iegriežas un brīnās, ka esmu bez darba. Ja nebūtu bijis šā tukšā gada, es vēl droši vien domātu par iešanu uz skolu. Taču tagad šaubos, vai vēl to gribu..

- Kāpēc?
- Es gadu neesmu stāvējusi klases priekšā. Esmu daudz zaudējusi no tās informācijas, kas ir specifiska skolai, jo neesmu tai sekojusi līdzi. Tas nozīmē, ka atgriezties būtu grūti. Turklāt nospiež apziņa, ka tas, ko es protu un varu, nevienam nav vajadzīgs. Bija tik daudz kas, un pēkšņi nav vairs nekā... Tas grauj pašapziņu. Tāpēc negribējās iet laukā no mājas, lai nevienam nebūtu jāstāsta, ka nav darba. Protams, cilvēki ir ļoti dažādi. Kam biju svarīga tikai sava amata dēļ, tam es vairs nebiju vajadzīga. Taču tie, kas mani saprata, bija un joprojām ir mani draugi.

- Vai neradās doma visu pamest un aizbraukt no Latvijas, kā to dara daudzi?

- Braukt projām - tā ir izeja cilvēkiem, kuriem nekā nav. Runājot ar tiem, kuri ir aizbraukuši, secināju, ka arī svešumā klājas dažādi. Nevienu jau tur īpaši negaida atplestām rokām. Tāpēc es nolēmu pacīnīties tepat, liekot lietā to, ko zinu un varu paveikt ar savām rokām. Man atbalstu grūtos brīžos sniedza Opekalna draudze, kurā ir ļoti jauki un sirsnīgi cilvēki. Esmu pateicīga jaunlaiceniešiem, kuri mani mudināja iziet sabiedrībā pēc ilgā klusēšanas laika. Muzeja nakts pasākumā man uzticēja mājskolotājas lomu. Kad biju uzrunājusi apmēram simtu pilnīgi svešus cilvēkus, es sapratu, ka spēšu stāvēt arī tirdziņā un piedāvāt savus rokdarbus.

(Vairāk lasiet 20.augusta "Alūksnes Ziņās")

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ja aizveras vienas durvis, atveras citas

Kategorijas