Saskatīt alūksniešu unikalitāti

2015. gada 12. jūnijs 00:00

4816

Druvis Mucenieks ir jaunietis no Alūksnes, kurš vairākus gadus nodzīvojis Rīgā, bet šogad atgriezies uz dzīvi Alūksnē. Šonedēļ viņš sācis strādāt par sabiedrisko attiecību speciālistu Alūksnes novada pašvaldībā un atzīst, ka jaunais amats būs izaicinājumu pilns, taču viņš ir gatavs visiem izaicinājumiem ķerties klāt un kopīgiem spēkiem veidot Alūksnes tēlu vēl pozitīvāku.
- Vairākus gadus esi dzīvojis, mācījies un strādājis Rīgā.
- Dzīvot uz Rīgu es aizgāju uzreiz pēc 12.klases. Pabeidzu Alūksnes novada vidusskolu. Rīgā iestājos Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē Āzijas studiju programmā, un mana izvēlētā apakšprogramma bija arābu valoda. Pēc 12.klases ir mazs laiks, lai izdomātu virzienu, ko gribētu apgūt. Es nebiju no tiem, kuri visus gadus domāja, ko gribētu dzīvē darīt. Tā nu pēc skolas beigšanas diezgan ātri izdomāju iet apgūt arābu valodu. Mani gan vairāk interesēja izprast kultūru, kāda ir attieksme pret sievietēm vai arī kāpēc no arābiem lielākā daļa pasaules baidās. Iespēja to noskaidrot bija, mācoties šo valodu, taču valodas studijas man ne īpaši padevās un arī ne īpaši patika. Aizvien retāk sāku apmeklēt lekcijas un pēc pusgada sapratu, ka tas nav domāts man. Pametu arābu valodas studijas un atgriezos Alūksnē. Man nebija īsti skaidra mērķa, ko darīt tālāk. Pie tā mērķa skaidrības es nonācu tad, kad vasarā aizbraucu strādāt uz Norvēģiju zemeņu laukā. Darbs bija diezgan smags un projām no mājām. Sapratu, lai arī par šo darbu labi maksā, tas nav to vērts. Labāk ir saprast, kas tev patīk, un atcerējos, ka arī skolas laikā man patika piedalīties gan sporta, gan kultūras pasākumos, patika arī dejas. Atgriežoties no Norvēģijas, uzreiz iestājos Ekonomikas un kultūras augstskolā Rīgā. Mācos ļoti noderīgā programmā, jo mācāmies ne tikai organizēt un vadīt pasākumus, bet arī mārketingu un arī tehniskas lietas, piemēram, pasākumu apskaņošanu un tā tālāk. Mums obligāti bija jāiziet trīs prakses. Līdztekus studijām arī meklēju darbu un pieteicos apsarga darbam lielveikalā, bet tas nebija tas patīkamākais darbs. Vēlāk sāku brīvprātīgi strādāt “Dirty Deal Teatro” nevalstiskajā teātrī. Kā brīvprātīgais nostrādāju aptuveni pusgadu, un pēc tam mani pieņēma darbā par izrāžu vadītāju. Nostrādāju šajā darbavietā līdz pat šī gada februārim.
- Kā izlēmi atgriezties Alūksnē?
- Šogad atradu iespēju strādāt Alūksnē. Rīga man ir par skaļu. Manuprāt, ir divu veidu cilvēki - vai nu tādi, kas samīlas Rīgā un par katru cenu grib tur palikt, darīt visu, lai tikai tur būtu, vai arī tādi, kas vēlas atgriezties tur, no kurienes viņi nākuši. Uzskatu, ka kādam vajag arī atgriezties, un, ja kāds šaubās, palikt lielpilsētā vai atgriezties uz vietu, no kurienes viņš nācis, es ieteiktu atgriezties. Strādājot jau “Dirty Deal Teatro”, man bija dažādi uzdevumi, kad bija jāpalīdz sabiedrisko attiecību speciālistei. Pēdējā prakse man bija Mākslinieku savienībā, kur bija nopietni jāsāk strādāt sabiedrisko attiecību nozarē. Biju iepriekš izmēģinājis arī savus spēkus žurnālistikā. Kad gāju 11.klasē, vasarā es strādāju arī “Alūksnes Ziņās”, un šī pieredze man mācīja nekautrēties uzdot jautājumus nepazīstamiem cilvēkiem un iepazīties ar cilvēkiem. Gan sabiedriskās attiecības, gan mārketings man šķita interesanti jau kopš skolas laika. Šonedēļ es sāku strādāt Alūksnes novada pašvaldībā par sabiedrisko attiecību speciālistu. Mani galvenie pienākumi būs veidot Alūksnes novada tēlu un neapjukt dažādās situācijās, kad jāmāk reaģēt un sasniegt pozitīvu rezultātu.
- Kādu tu saredzi Alūksnes novada tēlu?
- Es jau šobrīd Alūksnes tēlu saredzu pozitīvu. Manuprāt, Alūksne ir viena no zaļākajām pilsētām pat visā pasaulē un Alūksnē ir īpašs akcents, ar kuru ir jālepojas. Ir arī citas īpatnības, par kurām citi varbūt smejas, bet tā ir alūksniešu būtība. Veidojot pilsētas tēlu, ir jāuzsver, ar ko tad alūksnietis ir unikāls, atšķirīgs un īpašs. Esmu dzirdējis dažādus viedokļus par Alūksni. Lielākais stereotips ir tas, ka nevar ļaut nevienam alūksnietim runāt radio vai televīzijā un ka to nav iespējams klausīties. Ir arī pozitīvs stereotips, ka alūksnieši ir spītīgi cilvēki, kuri noteikti izdarīs līdz galam to, ko izdomājuši. Kad strādāju “Dirty Deal Teatro”, jaunais komponists Toms Auniņš bija pārsteigts, ka no Alūksnes nāk ļoti daudz talantīgu cilvēku, piemēram, Anta Aizupe un Raimonds Celms. Pie tā varētu arī strādāt, veidojot Alūksnes tēlu, jo no šejienes nāk talantīgi cilvēki. Mūsu potenciāls ir tas, ka pasaulē joprojām ir populāras dažādas ekolietas, kuras ir pieejamas arī pie mums. Populārs ir arī daunšiftings – tendence, ka cilvēki sāk strādāt no mājām un izvēlas dzīvot nevis pilsētā, bet laukos. Zaļais dzīvesveids ir viens no mūsu potenciāliem, un arī Alūksnes ezers mums ir milzīga dabas dāvana.
- Kāpēc, tavuprāt, cilvēki no mazpilsētām raujas uz lielpilsētām vai ārzemēm?
- Rīgā, piemēram, ir tāda sajūta, ka neviens tevi nevēro. Lielpilsētā vari justies daudz brīvāk, jo neesi tik pazīstams. Tā arī ir tiekšanās pēc klusas un mierīgas dzīves, tikai citādākā veidā. Lai jaunieši šeit atgrieztos, ir vajadzīgi arī citi jaunieši, kuri šeit dzīvo vai ir atgriezušies un iedrošina. Kad jaunieši sāk strādāt Rīgā, viņi nostrādā tur, bet nereti lielākā daļa brīvdienās tik un tā brauc uz Alūksni. Protams, viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jauniešiem grūti šeit atgriezties, ir darba iespēju trūkums, taču tagad, manuprāt, ir ļoti daudz dažādu iespēju attīstīt arī savu radošo darbību un uzņēmējdarbību. Alūksnē, piemēram, ir tādi jaunieši kā Raimonds Lapacinskis un Armands Pilds, kuri izveidojuši savu koka multifunkcionālu iekštelpu dizaina priekšmetu ražotni. Viņi ir labs piemērs tam, ka ir jāgrib un jādara, jo viss ir atkarīgs no savas uzņēmības. Alūksnē pluss ir arī tas, ka cits citu pazīst un var veidot arī sadarbību, un es uzskatu, ka ir jābūt sadarbībai, lai kopīgi varētu ko izdarīt, jo galvenais ir kaut ko darīt. Kļūdīties ir cilvēcīgi, jo nekļūdās jau tikai tas, kurš neko nedara. Tas būtu jāsaprot.
- Cik liela nozīme pilsētas tēla veidošanā ir sociālajiem tīkliem?
- Ar katru gadu tā kļūst aizvien lielāka. Ir svarīgi izvērtēt, ar ko komunicēt un kuros sociālajos tīklos to darīt. Ir jāveic izpēte, kura arī varētu būt viens no maniem darba pienākumiem, jo nav īpašas jēgas izmantot visu, ja tajā pašā laikā kaut kas no tā nestrādā. Jāizmanto jau pierādītas metodes, bet, protams, palaikam jāizmēģina kas jauns. Jaunais vienmēr var aiziet, taču cilvēkiem uz to var būt grūtāk pārslēgties. Kad šī pārslēgšanās notiek, tad jau ir ļoti forši un viss ir kārtībā. Kāds mans draugs, piemēram, teica, ka datoru ieslēdz tikai tādos gadījumos, kad vēlas noskatīties kādu filmu, bet ziņas viņš lasa tikai mobilajā tālrunī. Ir jāplāno tas, kā pielāgot mājaslapas arī mobilajiem telefoniem, un par to visu būtu jādomā.
- Ko tu teiktu tiem, kuri saka, ka Alūksnē jau nekas nenotiek?
- Es viņiem ieteiktu painteresēties, kas notiek. Nenoliegšu, ka arī man dzīvē ir bijis tāds posms, kad esmu bijis skeptiķis par to, kas notiek Alūksnē. Bet pienāk brīdis, kad atkal sāc interesēties, kas te notiek, un notiek jau daudz kas. Prieks, ka atkal atgriezusies ir Jauniešu dienas tradīcija. Manuprāt, tie, kuri saka, ka te jau nekas nenotiek, vienkārši nezina iespējas. Kas nemeklē, tas neatrod!

Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Druvis
Mucenieks.
Dzimšanas gads, vieta: 1991.gada 28.februāris, Alūksne.
Izglītība: bakalaura grāds kultūras menedžmentā Ekonomikas un kultūras augstskolā.
Vaļasprieki: grāmatu lasīšana, sportošana un laika pavadīšana kopā ar draugiem.◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Saskatīt alūksniešu unikalitāti

Kategorijas