Mīļais dakteris bez baltā halāta

2015. gada 19. jūnijs 00:00

4290

Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Jānis Stabingis.
Dzimis: 1972.gada 19.aprīlī Ogrē.
Izglītība: absolvējis Latvijas Medicīnas akadēmiju (tagad Rīgas Stradiņa Universitāte), rezidentūru – Latvijas Universitātē.
Amats: ģimenes ārsts Alūksnes novadā, ir arī sporta kluba “99 gaisa baloni” biedrs un studentu korporācijas “Fraternitas Lataviensis” biedrs, Liepnas vidusskolas padomes priekšsēdētājs.
Ģimene: sieva Liene ir Liepnas vidusskolas direktore. Ģimenē aug trīs meitas – Lāsma (14) mācās Rīgas Valsts 2.ģimnāzijā, Ilze (11) un Rasa (8) mācās Liepnas vidusskolā un Jaunannas mūzikas un mākslas pamatskolas Liepnas filiālē.
Vaļasprieks: gaisa baloni.

No viņa vienmēr staro dzīvesprieks un enerģija, uzklausa katru – bērnu un pieaugušo, atbalsta labdarības un citus sponsorēšanas pasākumus, palīdz mums meklēt veselības un veiksmes formulu - tā par savu ģimenes ārstu Jāni Stabingi rakstīja liepniete Inese Paia, piesakot viņu akcijai “Meklējam labu ģimenes ārstu!”. J.Stabingis saņēma nomināciju “Mans mīļais ģimenes ārsts”, kas ir neviltoti sirsnīgs darba novērtējums no pacientiem.
J.Stabinga ģimenes ārsta prakses apkalpojamajā teritorijā ir Liepnas un Pededzes pagasts, kā arī daļa Alūksnes. Pirms desmit gadiem daudzi apbrīnoja jauno ārstu, kurš ar ģimeni no Rīgas pārcēlās uz dzīvi Liepnas pagastā. Ģimene šeit ir iedzīvojusies, šo gadu laikā kļuvusi vēl kuplāka, attīstījusi novadā ļoti jauku tradīciju - gaisa balonu festivālu, un to ciena daudzi novada iedzīvotāji.
- Kādas ir izjūtas, saņemot šādu nomināciju?
- Tas bija patīkams pārsteigums ikdienas darba novērtējumam – kaut kas vairāk nekā tikai darba alga. Es jau tikai daru savu darbu. Vai viegli būt mīļam ģimenes ārstam? Nav grūti – grūti ir mīļam ar varu būt. Šis ir cilvēku, nevis profesionāļu piešķirts apbalvojums, tādēļ uzliek mazāk saistību un atbildības. Bet viens nav karotājs – par mīļumu pret pacientiem un visu pārējo liels paldies jāsaka arī manas ģimenes ārsta prakses ārsta palīgiem: Irinai Sinkai Liepnā, Ņinai Mažarovai Pededzē un Dzidrai Dzenītei Alūksnē. Bez viņām es šo balvu nebūtu ieguvis.
- Pērn gada nogalē Alūksnes novada pašvaldība jūs sumināja arī kā vienu no lielākajiem nodokļu maksātājiem.
- Ar nodokļiem ir tas pats: es tos maksāju, bet ne jau ar mērķi saņemt par to apbalvojumu. Manuprāt, no vienas puses, tas ir ļoti bēdīgi, ka ārsti saņem apbalvojumu kā lielākie nodokļu maksātāji, jo tas norāda uz kopējo nabadzību: uzņēmēju novadā ir maz un viņu naudas plūsma nav liela. Mani sumināja mikrouzņēmēju grupā – sveica arī ārstu un juristu, tas nozīmē, ka šajā grupā nav uzņēmumu, kas attīstās, jo nodokļus maksā no apgrozījuma, bet apgrozījums viņiem ir niecīgs. Šo apbalvojumu no pašvaldības saņēmu arī pirms dažiem gadiem – arī toreiz sumināja vairākus ārstus un juristu, bēdīgi. Patīkami, ka novērtē, bet summāri būtu labāk, ja suminātu citu nozaru uzņēmējus.
- Pirms desmit gadiem pārnācāt ar ģimeni no Rīgas uz dzīvi Liepnas pagastā, reģistrējāt savu ģimenes ārsta prakses vietu Liepnā.
- Pēdējie desmit gadi ir aizritējuši ātri, darba nav trūcis. Noteikti nenožēloju, ka toreiz ar ģimeni pārnācu uz Liepnu, esam šeit iedzīvojušies. Nekad jau nevar zināt, kā būtu, ja būtu – pēdējo desmit gadu laikā mūsu dzīvē ir notikusi virkne pozitīvu lietu. Piemēram, šovasar visas mūsu meitas būs Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieces! Visus šos gadus ļoti liels ir bijis Liepnas pagasta pārvaldes atbalsts – paldies viņiem par to!
- Trešo gadu jums prakses vieta ir arī Alūksnē. Kādēļ šāds lēmums?
- Tā nav attīstība, bet realitāte. Tā nebija liela nepieciešamība, bet piedāvājums – neatteicos. Šķita, ka vajag pamēģināt, kā ir strādāt pilsētā. Šobrīd manā praksē ir reģistrēti nedaudz vairāk kā 1700 pacienti. Jā, tas ir daudz. Piekritu strādāt Alūksnē ar skatu nākotnē, jo – diemžēl lauki tukšojas. Ja tobrīd es nepiekristu, tad vēlāk, kad vajadzētu, varbūt vairs nebūtu šādas iespējas. Joprojām ir cilvēki, kuri nesaprot, kādēļ mēs ar ģimeni toreiz atnācām uz Liepnu. Nenoliedzami – šis ir tāls gabals no Rīgas, bet arī šeit vajag ārstu, dzīvo cilvēki.
- Kādas ir jūsu pārdomas par cilvēku veselības stāvokli?
- Jo vecāks cilvēks paliek, jo lielākas iespējas salasīt biezāku pacienta kartīti ar dažādām diagnozēm. Manā praksē reģistrētajiem pacientiem dominē klasiskās slimības, kas ir gados vecākiem cilvēkiem. Medicīna attīstās – šodien var veikt saudzējošākas operācijas, cilvēki dzīvo ilgāk un veiksmīgāk, bet kopumā ģimenes ārsta prakse noveco. Pēdējo desmit gadu griezumā praksē reģistrēts mazāk bērnu, īpaši mazāk ir zīdaiņu un grūtnieču, kas arī liecina par to, ka lauki izmirst. Spilgti atceros vienu vietu, kur pirmajā gadā braucu mājas vizītē. Tagad tur ir drupas un nav pat mājas, kur kādam atgriezties...
- Palaikam sabiedriskajā telpā runā par reformām veselības sistēmā.
- Pirms desmit gadiem valstī runāja par māsterplānu – tagad par to neviens vairs nerunā! Māsterplāns ir pagaisis neīstenots, bet tas paredzēja arī Liepnā izveidot ātrās neatliekamās medicīniskās palīdzības punktu. Tagad visi runā tikai par strukturālām reformām: arī Alūksnes slimnīcas pastāvēšana vienubrīd bija zem jautājuma, paldies dakterei Marutai Kauliņai, kura cīnījās un noturēja slimnīcu. Tas iedzīvotājiem ir ļoti liels ieguvums, slimnīca attīstās. Ļoti svarīgi ir tas, ka Alūksnes slimnīcā ir attīstīta traumatoloģija un pediatrija.
Nedomāju, ka šobrīd veselības sistēmā vajag reformas. Esošā sistēma ir laba un pareiza, jautājums tikai, cik labi tā strādā un, ja nestrādā, kur ir problēma? Man ir aizdomas, ka valstij nav datu, tie, kuri Rīgā pieņem lēmumus, nezina, kas notiek laukos. Diemžēl katrs veselības ministrs nāk ar savu uzstādījumu, turklāt katrs lietas bīda jomā, kur pats ir specializējies. Pamatproblēmas ir, ka diemžēl daudz kas tiek apsolīts, bet netiek izdarīts līdz galam, un, lai arī veselības sistēma ir salīdzinoši stabila, tiek radīts iespaids, ka tā nav stabila. Man nav izprotama valsts naudas dalīšana veselībai – izdala, tad pietrūkst, pārdala un tā visu laiku! Kāpēc nevar piešķirt uzreiz naudu visam gadam? Nē, ir kvotas, cilvēkiem jāgaida rindā, tad kvotas beidzas, bet rudenī atkal tomēr ir un vēl kaut ko var izdarīt par valsts naudu. Tā ir gadu no gada! Diemžēl valsts amatpersonas veselības sistēmu vērtē caur naudas prizmu un neņem vērā to, ka pretim ir dzīvs cilvēks. Savukārt mediķi to uzlūko caur pacientu vajadzībām, līdz ar to ir pretrunas un rodas nesaskaņas. Traucē arī tas, ka Latvijā vispirms pieņem lēmumus un tikai tad domā, kā tos īstenot, vai arī pieņem lēmumu, bet nepiešķir finansējumu.
- Jūsuprāt, vai Latvijā kādreiz ieviesīs e-veselības sistēmu?
- Ceru, ka šobrīd tas nenotiks, jo - lai to nodrošinātu, iecerētajā sistēmā vēl ir liels bardaks. Nezinu arī, kam e-veselība būtu izdevīga? Vienīgi stacionāriem un “ātrajiem”. Teorētiski tas viss ir smuki, un praktiski ir ērti strādāt ar datoru, bet ļoti jādomā par datu aizsardzību, jo palaikam izskan informācija, ka nopludināti kādi dati. Un kurš varēs piekļūt sistēmai? Šobrīd pat ir versija, ka e-veselībai varēs pieslēgties caur ibanku! Piekrītu, ka šobrīd Latvijā klibo datu apmaiņa starp dažādām sistēmām, bet vai tādēļ vajag e-veselību un vai līdz ar to atrisinās visas problēmas?
- Pateicoties Stabingu ģimenei, Liepnā un Alūksnē jau vairākus gadus notiek gaisa balonu festivāls!
- Jā, pie mums uz Liepnu sabrauc draugi - gaisa balonisti. Pieļauju, ja mēs dzīvotu, piemēram, Rīgā, šādu atsevišķu pasākumu nesarīkotu. Esmu sporta kluba “99 gaisa baloni” biedrs. Arī šogad esmu pilota Kaspara Stāmura komandas dalībnieks. Jūlija sākumā brauksim uz Lietuvu – nākamgad tur notiks Pasaules sieviešu čempionāts gaisa baloniem, bet gadu iepriekš tiek rīkots ģenerālmēģinājums. Augusta sākumā brauksim arī uz Eiropas čempionātu Ungārijā, bet septembrī atkal Liepnā būs gaisa balonu festivāls.
- Vai pašam nav gribējies kļūt par pilotu?
- Nav tā, ka pašam nekad nav gribējies lidot un būt pilotam, bet šobrīd nav īsti vēl par to pārliecības, turklāt tas ir arī materiāli un laika ietilpīgs process, lai izmācītos par pilotu. Gaisa baloni – tas ir vilinājums, ļoti laba draugu kompānija, atpūta ar pilnībā citādāku dienas režīmu – ļoti dinamisku. It īpaši sacensībās tu esi pakļauts notiekošajam – tas ļoti labi ļauj atslēgties no ikdienas. Tas ir svarīgi, ka vari atpūsties un nedomāt par darba problēmām – lai arī tas ir salīdzinoši īss mirklis, bet pilnvērtīgs. Turklāt gaisa balonu norišu laikā vide sevī ierauj ļoti strauji.
- Esat arī studentu korporācijas biedrs.
- Jā, liela manas dzīves sastāvdaļa, arī kopš 1993.gada, ir studentu korporācija “Fraternitas Lataviensis”. Tā ir akadēmiska mūža organizācija, kurā ir mani draugi, tur varu just, kā šodien jaunieši dzīvo. Pamatvērtības tajā ir patriotisma un godaprāta audzināšana, taisnīgums. Regulāri tiekamies – es uz sanāksmēm aizbraucu apmēram trīsreiz gadā, bet Ziemassvētkos katru gadu ir jauks ģimeņu pasākums.
- Kādi šogad jūsu ģimenē būs Līgosvētki?
- Jūnijs mums ir bagātīgs mēnesis - visām meitām ir dzimšanas dienas, man un jaunākajai meitai – arī vārdadienas. Līgosvētki šogad būs forši – to es skaidri zinu, jo mēs brauksim pie drauga, kur patīk gan mums, gan bērniem. Atkal tiksimies, kopā dziedāsim, iesim rotaļās, naktī peldēsimies... Pirms tam būs vasaras saulgriežu svinēšana pie maniem vecākiem Ķekavas novadā, kas arī katru gadu ir ļoti jauks pasākums. Svētki paies, ciemojoties un satiekot jaukus cilvēkus. Manuprāt, tas ir būtiskākais: būt kopā ar patīkamiem cilvēkiem un sevi. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mīļais dakteris bez baltā halāta

Kategorijas