Ieraudzīt gan zaķus, gan lapsas

2015. gada 19. jūnijs 00:00

Reiz cilvēki ievēroja, ka zaķu skaits mežos un laukos svārstās – te samazinās, te atkal palielinās. Neviens nesaprata, kas notiek ar zaķu populāciju. Tika dots uzdevums universitātei, lai tā sūta savus studentus un mēģina noskaidrot lietas būtību. Tika rīkotas ekspedīcijas, kur ķēra zaķus, tos svēra, pārbaudīja kāju garumu, apspalvojumu, zobu stāvokli. Pārbaudīta ausu caurspīdība, temperatūra, meklētas spiras. Savākta milzīga datu bāze, bet kopsakarības nekādi neizdevās atrast. Tad kāds «dīvainis», iespējams, ne no tiem spožākajiem prātiem, uzdeva jautājumu: «Bet kā ir ar lapsu populāciju?» To bija viegli atrast. Izrādījās, ka lapsu populācija arī cikliski mainās – kad zaķu skaits sasniedzis maksimumu, lapsu tikai sāk augt. Taču, kad zaķu skaits ir mazākais, drīz vien kļūst mazāk arī lapsu. Tātad zaķi mijiedarbojas ar lapsām, tāpēc mainās zaķu un lapsu skaits.

Sistēma jāpārveido dinamiski
Šis ir tikai viens no piemēriem, ko min Latvijas Psihoterapeitu biedrības biedrs sertificēts ģimenes psihoterapeits Gatis Bušs, skaidrojot ģimenes jeb sistēmterapijas nozīmi un to, kā tā var palīdzēt ģimenēm, kurām radušās nesaskaņas.
Viņš skaidro, ka viens no sistēmiskās terapijas pamatpostulātiem ir tas, ka sistēma nav tieši vadāma un katrai problēmai jeb sistēmai ir funkcionāla nozīme. Tāpēc šajā psihoterapijas pieejā fokuss nav vērsts uz ātru problēmas novēršanu, bet gan uz sistēmas dinamisku pārveidošanu, lai tajā indivīds gūtu iespējas pārveidot savas attiecības, tādējādi radot jaunas sistēmas perspektīvas.
«Jebkurš cilvēks, dzīvojot sabiedrībā, ir saistīts ar daudziem citiem cilvēkiem, kuri bieži nosaka indivīda izjūtas un viņa rīcību. Tamdēļ būtiski sākt ar tiem, kuri apkārt ir visbiežāk, uzdodot jautājumu, kā sakārtot attiecības ģimenē un kas ir to centrālo problēmu pamatā. Piemēram, bērna neiešana uz skolu var tikt uzskatīta par slinkumu, bet, vaicājot, kas mainījies mājās pēdējā laikā, citreiz var noskaidrot, ka vecāki biežāk sākuši strīdēties, mamma kļuvusi nomākta, bet bērns, uz skolu neiedams, «pieskata» mammu,» tēlo G.Bušs. Viņš piebilst, ka šādi atvase «monitorē» ģimenes situāciju, sagādājot raizes par skolas neapmeklēšanu, tādējādi novēršot vecāku konfliktus. Līdzīgās situācijās kāds no ģimenes locekļiem var saslimt, tā uzmanību pievēršot sev, lai vecāku savstarpējās problēmas atstātu otrajā plānā.

Visu nosaka gaidas
«Bieži vien sistēmiskajā literatūrā tiek runāts par gaidu gaidām. Tas nozīmē – manu uzvedību bieži nosaka nevis, ko es gribu, bet, kāds ir mans priekšstats par to, ko es domāju, ko citi no manis sagaida. Mēs veidojam to, kā cilvēks izturēsies pret mums. Ja es domāju, ka man pretī stāv nelietis, visticamāk, es saņemšu apliecinājumu savai pārliecībai. Un otrādi – ja redzēšu otrā jauku cilvēku, tad par to varēšu pārliecināties.
Piemēram, ja viens no partneriem ģimenē uzskata, ka otrs ir neatsaucīgs, otrs arī tā uzvedīsies, jo pirmais nāk pretī ar «skābu ģīmi», zinādams, ka partneris neatsauksies, un tad otram nav arī nekāda prieka atsaukties. Tā problēma rodas uz līdzenas vietas,» norāda ģimenes psihoterapeits.
Vai partneru gaidu gaidas sakritīs, būs atkarīgs no tā, vai abi raugās uz notikumiem no viena skatpunkta. Uzskatu nesakritība ir tā, ar ko visbiežāk sastopas sistēmiskie psihoterapeiti, viņš piebilst.

Labāk dzīvot «ellē»
Bet ko darīt, kad problēmas ir samilzušas tiktāl, ka tās ietekmē arī pārējos ģimenes locekļus, tajā skaitā bērnus, un rada saspīlējumus un nesaskaņas ģimenē?
«Varu apgalvot, ka šādos gadījumos ir vērts sākt par to vairāk domāt un runāt ar citiem par savām grūtībām. Bieži cilvēks iestieg savos problēmas aprakstos, domās un skaidrojumos, kas problēmu saasina vēl vairāk. Akadēmiķis Gulišians saka: «Tikai, kad runāju, sāku saprast, ko es domāju»,» uz atklātāku komunikāciju aicina G.Bušs.
Psihoterapeits skaidro, ka ģimenē mēs viens otru ļoti ietekmējam. Arī tikai ar acu skatu, nelielu piezīmi vai nopūtu, kas gaidāmo jauko brīvdienu mirklī spēj pārvērst par «elli». ««Elle» ir kaut kas pierasts un zināms – nākamie gājieni, ar ko tas beidzas, cik ilgi būs miers un kas notiks šajā periodā. Dažkārt «elle» cilvēkiem ir labākais, ko viņi konkrētajā ģimenē var radīt. Tajā iespējams dzīvot ilgus gadus. Varbūt apstākļi nav tie labākie, bet tomēr labāk nekā neziņa par to, kas būs, ja «elli» nomainīs ar kaut ko citu,» ilustrē G.Bušs. Viņš piebilst – parasti cilvēki sapņo par skaistu dzīvi, laimīgu kopdzīvi, bet, lai līdz tai nonāktu, jāizdara daudz neierastu lietu, jāpārkāpj saviem principiem, daudzkārt jāriskē. Tas reizēm ir tik neiespējami, grūti un nepatīkami, ka partneri izvēlas labāk dzīvot «ellē».
«Cilvēks ir liels stāstu stāstītājs. Mēs mīlam vienus stāstus, bet citus negribam dzirdēt. Ar saviem stāstiem cilvēks pats kļūst par šo stāstu. Vēl vairāk – tas sāk veidot mūsu dzīvi. Stāstot par to, cik nelaimīgs esmu, savā dzīvē labprāt ieraugu tam apstiprinājumus, bet notikumus, kas liecina par pretējo, vai nu neievērojam, vai pasakām, ka tā reizēm ir, bet parasti notiek pretējais. Mainoties stāstam, cilvēks sāk ieraudzīt lietas citādi, un viņa dzīve mainās. Taču tam jākļūst par stāstītāja jauno pārliecību,» psihoterapeits vēlreiz aicina paraudzīties plašāk, lai arī attiecības ģimenē varētu piedzīvot pozitīvas pārmaiņas. ◆
Izmantots raksts, kas tapis Latvijas Psihoterapijas biedrības rakstu sērijas
«Ieraugi dzīvi» laikā.

Atšķiras uztvere
Linda (40), skolotāja

Kopā esam gandrīz deviņus gadus, oficiālā precēto statusā – astoņus. Par nesaskaņām – jā, ir, ir tādas! Rodas no sīkumiem sadzīvisku problēmu risināšanā, jo abi pirms kopdzīves ilgi bijām nodzīvojuši brīva cilvēka «kā gribu, tā daru» režīmā. Līdz ar to otra viedoklis gan man, gan vīram bieži šķiet aplams, jo, lūk, es nekad tā neesmu darījis to un šito. Risinājums? Pirmajos kopdzīves gados tās bija eksplozijas, apvainošanās līdz nerunāšanai, nu jau esmu sapratusi, ka vīrieši tomēr ir ja nu ne gluži no Marsa, tad stipri citādāki domāšanā, uztverē, attieksmē pret pasauli nekā mēs, sievietes. Sakožot zobus un dziļi ievelkot elpu, strīdam sākoties, mēģinu savaldīties, nesarunāt lieki savas «mūžīgi pareizās gudrības». Atklāti sakot, tas nav viegli, jo pedagoga zīmogs arī ģimenes dzīvē atstāj spilgtus nospiedumus. Turklāt vīrs ir tāda jūtīga dvēsele, kas visu pārlieku sakāpināti attiecina nevis uz strīda objektu – problēmsituāciju –, bet personīgi uz sevi. Tā kā ļoti neciešu saspringtas situācijas ģimenē, vienmēr esmu tā, kura pirmā cenšos vērst visu par labu.
Tad nu atliek sievišķīgas viltībiņas – aicinājums uz kafijas tasi dārzā, kāda ļoti svarīga padoma nepieciešamība tieši no viņa un tā tālāk. Lai arī lēnām, bet atmaigšanas process notiek.

Esam pieslīpējušies
Terēze (42), grāmatvede

Drīz kopā ar vīru svinēsim septiņpadsmito kāzu gadadienu. Nesaskaņas mūsu starpā parasti rodas par diviem iemesliem: bērna audzināšanu un nebūtiskām lietām jeb sīkumiem. Ja es salīdzinu laulību sākuma posmu un pēdējos gadus, nesaskaņu ir daudzreiz mazāk, jo esam, kā tautā saka, «pieslīpējušies» un, kļūstot vecākiem, atnākusi arī pieredze un gudrība attiecību jomā. Kad rodas nesaskaņas, pirmkārt cenšos neturpināt iesākto strīdu, kā arī izvērtēt, vai tas ir par sīkumiem. Ja tā, aizmirst strīdu. Taču, ja tas radies par kādu nozīmīgu lietu, cenšos atlikt pārrunas uz vēlāku laiku. Tā kā esmu kristiete, bieži vien lūdzu Dievam gudrību, kā attiecīgo jautājumu atrisināt, kad un kā runāt ar vīru, lai varam nonākt pie kopēja risinājuma.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ieraudzīt gan zaķus, gan lapsas

Kategorijas