Tautastērpus izauklē kā bērnus

2015. gada 26. jūnijs 00:00

2713

Renāte Pilipa: „Jo vairāk pētu un strādāju, jo labāk izprotu tautastērpa būtību.”

Projekts „Katram savu tautastērpu” sācis ceļu uz Latvijas simtgadi. Droši vien šis būs īpaši spraigs un radoša darba laiks Alūksnes Tautas lietišķās mākslas studijas „Kalme” vadītājai Renātei Pilipai un citiem studijas dalībniekiem, kuri darinājuši ne tikai savus, bet jau simtiem tautastērpu. R.Pilipa atzīst, ka tieši pēdējā laikā jūtama arvien lielāka vēlme valkāt tautastērpu svētkos.
- Kāds bija jūsu pirmais tauastērps?
- Savu pirmo tautastērpu es darināju pirms 25 gadiem. Tas man joprojām ir, bet tērpa kvalitāte mani neapmierina. Acīmredzot toreiz vēl nebiju tam īsti gatava, jo trūka izpratnes. Jo vairāk pētu un strādāju, jo labāk izprotu tautastērpa būtību. Kāpēc darināju pirmo tautastērpu? Bija prasība, ka brīvdabas gadatirgū, Dziesmu un deju svētku gājienā un izstādēs vajadzīgs tautastērps. Tas nozīmē, ka Dziesmu svētki ir tas pamats un pirmsākums, kāpēc tērpjamies tautastērpos. Tagad arvien vairāk arī individuāli vēlas tautastērpus. Zinu Jāņus, kuri vasaras saulgriežos ne tikai paši izvēlas tautastērpus, bet arī aicina to darīt saviem viesiem. Var iztēloties, ka šie zāļu dienu pasākumi ir vizuāli skaisti. Turklāt tas palielina kopības izjūtu, mazina sociālās atšķirības un uzlabo pašsajūtu. Tieši šī iemesla dēļ ne tik komfortabli jutāmies savos tautastērpos, kad ar dēlu Ivaru un vedeklu Madaru bijām Indjā uz viņa kursabiedra kāzām. Tur mēs atšķīrāmies, jo toņos pelēcīgie latviešu tautastērpi izcēlās uz indiešu apģērbu krāšņuma. Lai gan mūsu tērpu krāsas nav tik košas, apliecinājām, kas mums ir svarīgs. Varējām justies kā modeļi, jo visi gribēja ar mums kopā fotografēties.
- Kuru no tautastērpu veidiem vairāk izvēlas?
- Man patiesībā vajadzētu visus trīs tautastērpu veidus: darba, ceremoniju un svētdienas. Kad aužu, tad to vajag darīt darba tērpā. Kad gāju saņemt apbalvojumu, biju ceremoniju tērpā. Un, protams, ir arī īpašās svētku reizes, kad noder svētdienas tērps, kas ir tuvāks pilsētas apģērbam. Tagad daudzi deju kolektīvi ir sašuvuši puišiem mēteļus, lai gan mēteļos nevajadzētu dejot.To nedarīja senāk un arī tagad nedejo mēteļos, jo tas ir āra apģērbs. Turklāt nereti puišu partneres ir ņieburos, tāpēc arī viņiem vajadzētu vilkt vestes. Sievietēm āra apģērbs ir villaines vai lielie rūtainie lakati, kas tāpat kā mētelis nav piemēroti dejošanai. Atceros, kā bija, kad mēs 2000.gadā piedalījāmies „Expo” izstādē Hannoverē. Sagriezās auksts laiks, tāpēc sedzāmies ar villainēm. Taču ar tām nav iespējams brīvi kustēties, jo visu laiku traucē. Prieks, ka pēdējos gados kolektīvu vadītāji ņem vērā šīs nianses, komplektējot tautastērpus.
- Cik svarīgi, lai tautastērps būtu autentisks?
- Nevajadzētu jaukt vēsturisko novadu tautastērpus. Diemžēl nereti visu izšķir „patīk vai nepatīk” un „es gribu”. Esmu saskārusies ar vēlmi, ka alūksniete vēlas Alūksnes novada brunčus, kreklu un vesti, arī galvassegu, bet to papildina ar Lielvārdes jostu. Protams, var siet, ja jau tā vēlas. Bet tad nevar teikt, ka tas ir Alūksnes novada tautastērps. Tagad daudz raksta, cik svarīga ir Lielvārdes josta, kā tā aizsargā un palīdz. Bet es to negribu. Iespējams, tā ir kāda intuitīva sakņu sajūta, tāpēc mana iekšējā balss saka, ka vajag tieši tādu, nevis citu tautastērpu. Grāmatās ir redzami tautastērpu paraugi, taču krāsu toņi noteikti nav tieši tādi, kādi tie ir bijuši sākotnēji. Krāsas toni maina gan apģērba valkāšana, gan iespieddarbi, tāpēc var arī nedaudz mainīt krāsu toni, darinot tautastērpu. Svarīgi, lai cilvēkam tas patiktu un varētu justies labi. Kad uzvelk tautastērpu, jūtu, ka vajag iztaisnot muguru un būt lepnai.
- Kāpēc Kurzemē ir košāki tautastērpi, bet Vidzemē un Zemgalē dominē pieklusināti toņi?
- Domāju, ka atbildi var meklēt pētījumos, kas nekad nebeigsies. Cik cilvēku to centīsies noskaidrot, tik arī būs skaidrojumu. Protams, starp atzinumiem būs līdzīgi viedokļi, bet būs arī tādi, kuros domas dalīsies. Es neesmu darinājusi neviena cita novada, tikai Vidzemes tautastērpus. Manuprāt, tāpat kā tautām, arī katrā mūsu novadā ir atšķirīga krāsu izjūta. Reizēm ir pat smieklīgi, kad mūsu studijā spriež, kas ir sarkans vidzemniekam un kas kurzemniekam. Par to ir atšķirīgi vērtējumi. Pazīstu kurzemnieci, kas ir ieprecējusies Vidzemē un dzied korī, kuram ir mūsu novada tautastērpi. Viņa tajā nejūtas labi, jo vēlas sava novada tērpu. Tā ir vārdos neizskaidrojama iekšējā balss, kas liek lepnumā iztaisnoties vai slēpties. Krāsu toņu gamma ir ļoti plaša. Ja krāsojam vilnu, it sevišķi ar dabiskām krāsām, tad mājas apstākļos nav iespējams nokrāsot vienādā tonī dziju vairākās reizēs. Tāpēc ir krāsu nianšu atšķirības. Bet ar tām mēs esam bagāti, jo nav visām meitām vienādu brunču, lai gan tā varbūt izskatās viena kolektīva tērpi.
- Kādi krāsu toņi ir pašas tautastērpos?
- Pirmo tautastērpu darināju izstādei, bet tad man vēl nebija pieredzes. Tāpēc mocījos ar krāsošanu. Tagad zinu – jo vairāk dziju moka krāsošanas katlā, jo sliktāk sanāk. Ja nejūtas drošs par to, ko dara, tad darbs nevedas. Turklāt brunču audums ir izausts ļoti blīvs. Ar visu ir jātiek galā sevī tērpa radīšanas procesā. Pirmā tautastērpa krekls ir šūts tikai ar rokām, nevienai vīlei nav izmantota šujmašīna. Tērps man joprojām ir, bet tas nav eksponējams. Iespējams, ietekmi atstāja tābrīža dzīves steiga, kas neveidoja labāko attieksmi pret tautastērpa darināšanu. Tagad man ir Vidzemes novada tautastērps. Tas ir ceremoniju jeb goda tērps. Man ir arī tautisks darba tērps, kurš pašai tuvākos toņos, jo manī rit arī igauņu asinis. Ne velti man dažkārt saka, ka tāds igaunisks darbs izdevies. Laikam tas izpaužas neapzināti. Nu jau esmu ar to tikusi galā, bet bija posms, kad manos darbos dominēja igauņu zilā krāsa. Sevī ieklausoties, secinu, ka visi vēsie toņi ir manējie.
Kā jau minēju – jo vairāk sakārto savu iekšējo pasauli, jo darbs labāk veicas. Pirmais tērps tapa lēni un smagi. Bet nu jau ir darināti simtiem tautastērpu. Tas studijā ir nepārtraukts komandas darbs, jo neviens negrib gaidīt savu tautastērpu gadu vai vairāk. Tāpēc katrai apģērba detaļai ir savs darinātājs.
- Kāpēc arvien vairāk cilvēku vēlas savu tautastērpu?
- Atziņa – „es vēlos” reti rodas spontāni. Tautastērps nekad nav rūpnieciski ražota produkcija, kāds ir ikdienas apģērbs. Tas ir atšķirīgs un kalpo kā piederības zīme savai valstij, savam novadam. Tagad daudz latviešu ir izbraukuši uz ārzemēm, un gandrīz visur, kur veidojas latviešu kopienas, rodas kori un arī deju kolektīvi. Nereti arī individuāli pasūta tautastērpu. Daudziem to gribas, jo jūt vajadzību pēc tautastērpa. Piemēram, cilvēkus, kuriem uz Šveici tika nosūtīti tautastērpi, neesmu pat redzējusi. Sarakstījāmies e-pastā, pastāstīju, kā noņemt mērus, pēc kuriem šeit tapa tērpi sievai un vīram. Nebija nevienas laikošanas, tomēr saņēmām pateicību, ka viss derēja labi, izņemot kurpes, kas tika darinātas Rēzeknē. Apavi tomēr jālaiko! Īstie cilvēki viens otru atrod. Ja abas puses dzīvo uz viena viļņa ar vienām domām, tad viss izdodas.
Daudz nosaka tas, kurā brīdī cilvēks sāk domāt par sava tautastērpa apģērbšanu. Protams, ir mazliet par vēlu nedēļu pirms vasaras saulgriežiem izdomāt, ka šajos svētkos grib būt tautastērpā. Jo garāks laika sprīdis ir dots tērpa darinātājam, jo tas būs pārdomātāks, labāks un greznāks. Sarežģītiem izšuvumiem vajag vairāk laika. Katrs tērps tā valkātājam tiek izauklēts kā bērns. Visu laiku notiek sarunas ar pasūtītāju gan par krāsām, gan par rakstiem, jo ir jāsaprot, kādu tautastērpu katrs vēlas. Tikai tad, apvelkot tautastērpu, varēs justies labi, just prieku un lepnumu. Tas ir svarīgi, tāpēc nevar tikai štancēt.
Pozitīva pieredze ir Bejā, kur pagājušajā ziemā grupa rokdarbnieku darināja tautiskos kreklus. Tas bija skaists laiks, jo izšūšanā iesaistījās cilvēki ar vienādām interesēm. Esmu atvērta cilvēkiem, kas nolēmuši kopā darboties. Sākumā gan ne vienam vien šķita, ka nespēs to paveikt – izšūt linu kreklu. Taču pamazām arī tie, kuri šaubījās, tika galā ar savu „nevaru”. Tas baro dvēseli un sniedz gandarījumu,. Neviens nezina visu, tas nemaz nav iespējams. Bet kopā ar citiem, kuriem ir pieredze, var bagātināties.
- Vai latviešu tautastērpi izceļas ar īpašu skaistumu citu tautu vērtējumā?
- Es negribētu salīdzināt, taču uzskatu, ka mums ar saviem tērpiem ir jālepojas. Pirmo reizi pašas darināto goda tautastērpu uzvilku pasākumā, kad saņēmu apbalvojumu „Sudraba zīle”. Sākumā bija kamols kaklā, ka esmu novērtēta, ka ir saskatīta mana darba nozīme. Tad bija doma – jāšuj jauna kleita. Taču kādā rītā pamodos un sapratu – nav vajadzīga nekāda kleita, jo mani apbalvo par tautastērpu pētīšanu un darināšanu. Tiesa, šajā pasākumā es viena biju tautastērpā. Tādā situācijā bieži vien nejūtas labi. Bet es lepojos ar to, ka atšķīros no citiem. Vienmēr ir jālepojas ar to, ko dari. Es godāju citu darbu un vēlos, lai tiktu godāts mans darbs. Visi mēs šeit, Latvijā, esam vajadzīgi. Ja vēl var darīt to, kas patīk, tad tā ir labākā alga. Dažreiz man saka – ko tu tur knibinies un ņemies. Bet man tas patīk!
- Kad būtu velkams tautastērps?
- Es tautastērpu nevelku bieži. Ir pasākumi, kuros tas ir nepieciešams. Mans dēls Ivars ir audzis šajā vidē, droši vien tāpēc viņš uzskata, ka valsts svētkos 18.novembrī tautastērpos būtu jātērpjas visiem. Otra reize varētu būt 4.maijs, kad tika pieņemta mūsu valsts Neatkarības deklarācija, tā apliecinot valstisko piederību. Turklāt katrs var vilkt tautastērpu savā dzimšanas dienā vai citā reizē, kad to vēlas. Kam ir tautastērps, savā mūžā to nenovalkās, ja pareizi glabās. Turklāt svarīgi ir nodot nākamajai paaudzei ne tikai tērpu, bet arī izpratni par to. Tiesa, gadās, ka šī izpratne rodas vēlāk. Zinu vairākus cilvēkus, kuri cenšas iepazīt un no jauna celt gaismā vecvecāku tautisko mantojumu. Kāda mazmeita mācās aust, ada, atdarinot vecmammas cimdus, pati izšuj tautisko kreklu, un būs arī brunči. Viņā burtiski deg šī latviskā dzīvesziņa, kas laužas uz āru.

Fakti

◆ Laikam ejot, viena paaudze nomaina otru. Veidojas un mainās ģērbšanās kultūra, kas ir atkarīga no konkrētiem ģeogrāfiskiem apstākļiem, sociāli ekonomiskās situācijas, materiālā stāvokļa un daudzu paaudžu laikā veidotām ģerbšanās tradīcijām, kā arī tehniskā izpildījuma iespējām. Tautastērps ir kļuvis par latviešu tautas nacionālās identitātes simbolu.
◆ Mūsdienu materiālās kultūras pētnieki par tradicionālo tautastērpu sauc zemnieku apģērbu, kas veidojies un attīstījies daudzu gadsimtu gaitā. Latvijas teritorijā tas lietots līdz 19.gadsimta vidum, kad to pakāpeniski nomainīja eiropeisks pilsētas modes apģērbs.
◆ Tautastērpa saglabāšanā svarīga ir pārmantojamība, nododot nākamajai paaudzei zināšanas, prasmes, tradīcijas un tikumus. Nav svarīgi, kuru no tautastērpa vēsturiskajiem variantiem izvēlas, bet ir svarīgi, lai tas būtu izturēts stilā, saskaņots krāsās, turklāt lai pāris – sieviete un vīrieties – pārstāvētu vienu kultūrvēsturisko slāni.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Tautastērpus izauklē kā bērnus

Kategorijas