Glabā simtiem gadu senu vēsturi

2015. gada 26. jūnijs 00:00

Mājvietu nosaukumi gandrīz nav mainījušies

Jaunlaicenes muižas muzejā mākslinieks Rauls Zikmanis veido neparasti lielas rijas krāsns maketu. Lai krāsni varētu parādīt izstādē, makets samazināts par trešdaļu. Rijas krāsns ir daļa no ekspozīcijas par senajām mājām un to nosaukumiem.
„Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā atradu mūsu pagasta „Kalnaizgaļu” rijas krāsns zīmējumu. Krāsns ir bijusi tik liela, ka mani šokēja! Līdz šim nebiju arī sapratusi, kas ir rijas bedre. Biju domājusi, ka bedrē ir jākāpj uz leju. Zīmējumā nekādu bedri neredzēju, tāpēc pētīju un meklēju, līdz sapratu – tā ir dēvēta rijas krāsns priekštelpa, kas būvēta ugunsdrošībai. Krāsns grīda bijusi 50 centimetru bieza, un krāsns priekšējā daļā vārīja ēdienu,” stāsta muzeja vadītāja Sandra Jankovska.

Maketā atveido
Vārņu ezermītni
Izstādes atklāj, ka ļoti senos laikos Opekalna draudzes teritorijā cilvēki uz dzīvi apmetušies divos pilskalnos – Drusku un Popju – un Vārņu ezermītnē, kas varētu būt līdzīga Āraišu ezerpilij. Ezermītne atradusies pie „Kapteiņvārņiem” Dambja purva Vārņu ezera ziemeļu galā. Tas ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, par ko liecina Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas informācija un fotogrāfija. „Gribam, lai cilvēki pievērš uzmanību šai vietai. Tagad tur izveidojies purvs. Jaunlaicenieši daudz zina stāstīt par savu pagastu, taču šī ir viena no mazāk pazīstamām vietām,” secina S.Jankovska. Kāpēc tur ir Dambja purvs? Izrādās, nosaukums radies, kad pēc 1872.gada uzceltas Maltnieku dzirnavas ar dzirnavu dīķi un dambi.

Māju nosaukumi nemainās
Kā radušies māju nosaukumi, stāsta teikas par Mellekauļu, Baltikauļu un Aneraudu mājām. Teikas piemin arī Sniķera kalnu, Drusku pilskalnu, Bungu kalniņu aiz Popju pilskalna. Izstādē var apskatīt trīs muižu „zviedru laika” kartes un 11 muižu māju nosaukumu izrakstus no 1757.gada muižu vaku grāmatām. „Apmeklētāji var meklēt un salīdzināt māju nosaukumus ar 1925.gada kartē redzamajiem māju nosaukumiem,” norāda S.Jankovska.
Izstādē tiek parādīta bluķa vieta un loma sadzīvē. Pētnieki noskaidrojuši, ka Alūksnes pusē bluķi Ziemassvētkos nevilka. Tas stāvēja rijā, un ap bluķi dejoja, iespējams, rituālās dejas. Kad rijām galā sāka būvēt kambarus, tad bluķis tika ņemts līdzi. To novietoja kambara kaktā jeb galda galā. Muzejs glabā ganu zēna atmiņas par to, kā saimnieks sēdēja galda galā uz liela ozolkoka bluķa. „Kad tika celtas dzīvojamās mājas, bluķi novietoja plīts priekšā. Bluķis visu laiku sekoja cilvēkiem,” secina S.Jankovska.
Izstādē var uzzināt, kādas izskatījās senās dūmistabas, kādas bija istabas vēlākajos gados. Piemēram, kučiera istabas apraksts ņemts no Apes muižas baroneses atmiņām. „Cilvēku dzīvesveids un mājvietu būvniecība ir mainījusies, taču nosaukumi saglabājušies arī tur, kur pašu māju vairs nav,” akcentē S.Jankovska. Izstāde apmeklētājiem būs skatāma līdz 2016.gada 31.martam.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Glabā simtiem gadu senu vēsturi

Kategorijas