Sirds iedegas par alūksniešiem

2015. gada 3. jūlijs 00:00

4608

Ilva Kristiāna Langrate: “Arī nākot no mazas pilsētas, var sasniegt kaut ko lielu.”

Ilva Kristiāna Langrate ir jauniete no Alūksnes, kurai pavisam drīz būs 18 gadi un kura līdz šim aktīvi centusies iesaistīties dažādos projektos, kas saistīti gan ar apkārtējo vidi, gan arī tās uzlabošanu. Nu viņa vēlas realizēt kādu īpašu ideju – izveidot Alūksnē rožu dārzu, kurā rozes stādīs tie alūksnieši, kas dzīvo un strādā šīs pilsētas labā, kā arī tie, par kuru sasniegumiem neviens nevar palikt vienaldzīgs. Ilva Kristiāna uzskata, ka no Alūksnes nāk daudzi spēcīgi cilvēki un no viņiem visiem mēs varam smelties iedvesmu.
- Kā tev radās ideja izveidot Alūksnē īpašo rožu dārzu?
- Ideja par rožu dārzu radās manai mammai Līgai, un es to apņēmos realizēt “Junior achievement” līderu programmā. No Alūksnes esmu vienīgā, kura šoreiz izvēlēta šajā programmā. Šis ir pirmais gads, kopš ir šāda programma, un tā strādā ļoti labi. Esmu tajā uzņemta, un tajā bija jāizveido projekts, kurš palīdzētu cilvēkiem. “Junior achievement” programmā piedalos jau kopš janvāra. Katram līderim ir iedots arī savs mentors, kurš palīdz un motivē. Mans mentors ir ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola. Viņa arī zina par šo rožu projektu un ir palīdzējusi nokļūt tuvāk idejas realizācijai. Nu ir arī izvēlēta vieta, kur rozes stādīsim, – starp jauno Alūksnes Kultūras centru un mākslas skolu. Esmu gājusi arī pie novada ainavu arhitektes, un kopīgi vēl strādājam, lai viss noritētu līdz galam, kā nākas. Ir jāizvēlas vēl cilvēki, kuri šoreiz stādīs rozes. Tā kā šis ir dziesmu un deju svētku gads, visticamāk, tiks izvēlēti pedagogi. Šis pasākums noteikti nebūtu vienreizējs, un palaikam to varētu atkārtot atkal, izvēloties citu vietu un citu cilvēku grupu. Rozes izvēlējāmies tāpēc, ka tās ir cēlas un ilglaicīgas, kā arī tās ir kaut kas skaists un paliekošs. Ar ideju stādīt šīs rozes gribētos parādīt, ka, arī nākot no mazas pilsētas, var sasniegt kaut ko lielu. Rožu stādīšana paredzēta Alūksnes pilsētas svētkos.
- Tev patīk ceļot un novērtēt dabu.
- Jā, esmu bijusi “Latvijas Valsts mežu” rīkotajās nometnēs Norvēģijā un Austrijā. Staigājām pa kalniem, kuri man ir ļoti mīļi. Arī caur skolu esmu bijusi Vācijā, Francijā un Turcijā. Pārsvarā visas nometnes ir bijušas saistītas ar dabas tēmu, un, manuprāt, tas ir diezgan svarīgi, jo dabiskais sāk pazust. Daba ir visa pamats, un to ir grūti atjaunot. Kādas nometnes laikā Vācijā arī stādījām rozes par godu Ernstam Glikam.
- Tu esi iecerējusi arī kādreiz doties uz Arktiku aizstāvēt ledājus.
- Starptautiskā nevalstiskā vides aktīvistu un pacifistu organizācija “Greenpeace” piedāvā braukt uz kuģa līdz Arktikai. Dalībniekiem ir jāpalīdz gan darbā uz kuģa, gan aizsargājot ledājus. “Greenpeace” darbojas, lai aizstāvētu dabu, un šajā projektā dalībnieki cīnās, lai aizstāvētu ledājus no kušanas, ko veicina naftas bāzes, kuras tur atrodas. Brīvprātīgie dodas tur un paliek tuvumā, lai pievērstu pasaules uzmanību šiem jautājumiem. Es uzskatu, ka katrs mēs varam iesaistīties un palīdzēt, jo mēs esam viena sabiedrība un nekad nevaram zināt, kad palīdzība būs nepieciešama mums. Ja mums ir kaut minimāla iespēja palīdzēt, tas ir pats labākais, ko varam darīt. Protams, tas ir bīstami, taču tas ir tā vērts! Man gribētos piedalīties šajā projektā, taču vispirms gan domāju doties studēt. Dodoties uz Arktiku šajā projektā, gan nav noteikts vecuma ierobežojums, tā ka katrs var izdomāt, kad viņam ir vēlme un laiks iesaistīties.
- Vai studijas nedomā saistīt ar mūziku, jo tu spēlē saksofonu?
- Esmu pabeigusi arī klavierklasi. Pēc tās sāku spēlēt saksofonu. Man ir tenora saksofons un patīk gan tā izskats, gan skanējums. Es minimāli spēlēju arī akustisko ģitāru. Man ļoti gribējās spēlēt Alūksnes Ernsta Glika Valsts ģimāzijas pūtēju orķestrī. Orķestrī saksofonu spēlēju nu jau četrus gadus un noteiki nedomāju atmest to spēlēt, lai arī nākamgad pabeigšu mūzikas skolā saksofona klasi. Esmu domājusi par to, ka tad, ja studēšu Rīgā, arī pieteikšos spēlēt kādā orķestrī. Saksofona skanējumā mani ļoti saista tembrs un tas, cik to patiesībā ir viegli spēlēt. Tas nav grūts instruments, taču skan ļoti bagātīgi. Orķestrī, protams, mani saista vienotības sajūta un skaļums. Man ļoti patīk būt Rīgā pie Brīvības pieminekļa 4.maijā. Katru reizi, kad tur esmu, ir brīnišķīga sajūta, ka mēs to varam darīt un būt tur. Šogad ar orķestri došos arī uz Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Vislabākā sajūta ir tad, kad tiek dziedāts skaņdarbs “Saule, Pērkons, Daugava”. Tā ir neaprakstāma kopības sajūta, ka ķermenim pat pārskrien skudriņas! Esmu bijusi dziesmu un deju svētkos arī kā skatītāja, taču tā ir pavisam cita sajūta un tad tu nejūties tik vienots, bet, piedaloties pašai, ir tā kopīgā enerģija.
Studijas gan ar mūziku nedomāju saistīt. Pagaidām vēl nezinu, taču mani interesē ķīmija un bioloģija. Gribētu apgūt bioķīmiju, taču bioķīmijas fakultātes Latvijā nav. Tad man būtu jādodas studēt uz ārzemēm. Esmu domājusi arī par medicīnas studijām.
- Tu arī esi iesaistījusi visu savu ģimeni geokešingā.
- Ar geokešingu nodarbojamies visa ģimene – tētis Ivars, mamma Līga, māsa Anna un vecmamma Maiga. Apvienojam to arī ar pikniku. Ģimeni ar geokešinga ideju iepazīstināju es kopā ar māsu, un nu ikvienam ģimenes loceklim ir azarts. Ar aplikācijas palīdzību, kura ir pieejama telefonā, meklējam slēpņus. Vadoties pēc koordinātēm, ir jāatrod slēpnis, kurā ir maza dāvaniņa un arī tev ir kaut kas jāatstāj, kā arī jāpieraksta, kad to esi atradis. Parasti šie slēpņi atrodas kādā skaistā un interesantā vietā, un tā ir arī iespēja iepazīt Latviju vēl tuvāk. Mēs gan paši nevienu slēpni vēl neesam izvietojuši, bet zinu, ka Aluksnē ir daudz slēpņu. Ja es veidotu slēpni, es noteikti izvēlētos ceļu uz Tempļa kalnu. Man ļoti patīk bērzu birzs pie ezera - tur ir ļoti skaisti! Zinu, ka viens slēpnis atrodas pie Pullāna ezera, kur uz stalažām stāv dzeltena automašīna. Bieži tur biju braukusi garām, taču ne reizi nebiju iedomājusies, ka tur ir slēpnis zem mašīnas. Ir slēpņi, kurus ir ļoti grūti atrast. Reiz kāds slēpnis bija izveidots kā putnu būrītis un bija grūti iedomāties, ka tas vispār ir slēpnis. Iesaistoties “slēpņošanā” visai ģimenei, ir iespēja gan kopā pavadīt laiku, gan arī nodoties kādai interesantai nodarbei, jo geokešings ir gluži kā apslēptu dārgumu meklēšana. Tas ir arī liels azarts, jo gribas slēpni atrast ātrāk.
- Kādi, tavuprāt, ir lielākie izaicinājumi Alūksnes jauniešu dzīvē?
- Dažreiz varbūt trūkst kādu iespēju, taču tās var atrast, ja ļoti vēlas un meklē. Mani priecē arī Alūksnes muzejs, kurā pēdējā laikā ir dažādas iespējas arī jauniešiem. Ar Alūksni jau viss neapstājas, un iespējas var atrast arī citās pilsētās, ja vien meklē. Tiem gan, kuri saka, ka Alūksnē nekas nenotiek, es ieteiktu pašiem sākt kaut ko darīt.

Vizītkarte:

Vārds, uzvārds: Ilva Kristiāna Langrate.
Dzimšanas gads, vieta: 1997.gada 3.augusts, Alūksne.
Izglītība: šogad uzsāks mācības 12.a klasē Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā.
Hobiji: lasīt grāmatas, skatīties filmas, doties pārgājienos un geokešings.

Uzziņai

Geokešings (no angļu valodas “geocaching”, kas latviskots uz geokešings jeb slēpņošana) - spēle, kurā ir jāmeklē slēpņi jeb apslēptie dārgumi. Zināms, ka spēle radusies 2000.gadā ASV, kad Deivs Almers mežā noslēpis pirmo kastīti, internetā publicēja tās koordinātes ar aprakstu un piedāvāja iespēju to meklēt citiem. Pēc pāris dienām radās vēl vairāki slēpņi un arī spēles lapa internetā. Galvenais spēles uzdevums ir pēc internetā publicētām GPS jeb globālās pozicionēšanas sistēmas koordinātēm meklēt apslēptos dārgumus - kastīti, kurā atrodas zīmulis, dažādi sīki suvenīri un piezīmju blociņš, kurā jāpierakstās tā atrašanas brīdī. Dalībnieki kastītes gan paslēpj tādās vietās, lai cilvēkiem, tās meklējot, būtu iespēja apskatīt arī kādus nozīmīgus objektus, kultūrvēsturiskas vietas vai ģeogrāfiskus objektus. Spēles informācijas apmaiņa notiek interneta vietnē “www.geocaching.com”. Brīdī, kad esi atradis slēpni, noteikti savs atradums jāpiereģistrē šajā interneta lapā. Visi slēpņi ir iedalīti grūtības pakāpēs, piešķirot tiem no vienas līdz piecām zvaigznītēm. Slēpņu kastītes mēdzot būt dažādu izmēru, sākot ar uzpirksteņa lieluma līdz pat čemodāna cienīgam izmēram. Avots: www.draugiem.lv

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Sirds iedegas par alūksniešiem

Kategorijas