Malienas robežas meklē cilvēku domu un jūtu pasaulē

2015. gada 10. jūlijs 00:00

771

Kur sākas un kur beidzas Maliena jeb Malēnija? Par to domas dalās. Pirms vairākiem gadiem rīdziniece Elīna Harja, kas tolaik studēja Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, Malēniju apceļoja piecu dienu braucienā ar velosipēdu. Pavadot vasaras Apē, viņai bija radusies interese par novadu. Interesi rosināja tēlaini stāsti par malēniešiem, kuri nesuši gaismu ar maisiem un darījuši citas ačgārnas lietas. Braucot ar velosipēdu pa Alūksnes augstienes ceļiem, veidojās Elīnas izpratne un atziņas. „Pēc gandrīz mūžību ilgstošās mīšanās Sauleskalnā es iedomājos, ka tepat taču tā Maliena ir! Un cilvēki, kas te dzīvo un ikdienā saskaras ar fiziskām grūtībām, apstrādājot laukus un mežus, ganot lopus, ceļot ēkas vai vienkārši pārvietojoties no vienas vietas līdz nākamajai, ir izturīgi, sīksti un iecerēto sasniedz lēnām, bet pamatīgi,” laikrakstā „Alūksnes Ziņas” secina E.Harja. Putekļainajos ceļos, kas saista Beju, Malienu, Annu, Kalncempjus un Zeltiņus, jauniete bieži jutusies kā pasaules malā. Taču cilvēki, ar kuriem tikās Elīna, bija sirsnīgi, atsaucīgi un viesmīlīgi. „Maliena tās iedzīvotāju uztverē pastāv kā vieta, kur viņi ir dzimuši un kur dzīvo ar savu atšķirīgo valodu un mentalitāti. Maliena – tā ir zeme, kurai nav robežu. Tās atrodas cilvēku domu un jūtu pasaulē. Un cik daudz ir cilvēku, kuri sevi uzskata par malēniešiem, tik daudzveidīgas ir šī novada robežas,” uzskata E.Harja.

Lai valoda dzīvotu, tā jālieto
Karvā dzīvojošais Monvīds Šteinerts sevi uzskata par īstu malēnieti. Viņš bērnībā runāja tikai malēniski. Taču skolas, studiju un darba gados nācās runāt gromatu valodā, kā literāto latviešu valodu dēvē malēnieši. „Malēniešu valoda ir mana pirmā valoda, taču, ja ikdienā to nelieto, zūd iemaņas. Kad Jaunlaicenes muzejā izveidoja malēniešu valodas skolu, iesaistījos tās nodarbībās, lai atkārtotu un varētu atkal sarunāties,” akcentē M.Šteinerts. Tiesa, klausoties viņā, nemana malēniešiem raksturīgās lauztās intonācijas. M.Šteinerts pieļauj, ka gadu gaitā „mēle kļuvusi mīkstāka”. Viņš norāda, ka vairāki vietvārdi tagad tiek lietoti nepareizi, jo malēniski ir Opekalna baznīca, Korva, tātad šobrīd lietotā „a” vietā vajadzētu būt „o”. Šis „o” ir raksturīgs tikai Malēnijai, par kuras īpatnībām pēdējos gados radusies dzīva interese. „Pagājušajā vasarā bija Vispasaules malēniešu svētki Jaunlaicenē. Interesanti. Taču kas tie par malēniešu svētkiem, ja tajos nedzird malēniešu valodu! Bijām tikai daži cilvēki, kas varēja runāt malēniski. Manuprāt visās svētku norisēs vajadzētu būt kādam malēnietim, kas prastu parādīt, kāda ir šī valoda. Tiek atzīts, ka tā ir tikai latgaliešu valodas izloksne. Bet es uzskatu, ka tā ir sava veida pāreja no latgaliešu uz gromatu valodu,” spriež M.Šteinerts.
Daudzi uz Jaunlaicenes muzeju pošas ar vēlmi uzzināt vairāk par Malienu un malēniešiem. Muzeja vadītāja Sandra Jankovska atzīst, ka tāds ir pieprasījums jau vairākus gadus. Tāpēc viņa izzina un pēta visu, kas atrodams arhīvos, literatūrā un cilvēku atmiņās, kā arī vada malēniešu valodas skolu. „Kad sāku pētīt, sapratu, ka malēneši no savas izloksnes kaunas. Dīvaini, ka malēniešu izloksnes glabātāji ir galvenokārt vīrieši, nevis sievietes. Viņas ir pārsvarā literārās valodas piekritējas – mammas mudināja bērnus runāt skaisti, nevis nesmuki – malēniski,” stāsta S.Jankovska. Malēniešu valodu sāka mācīties tāpēc, ka daudzi gribēja dzirdēt, kā skan malēniešu izloksne. „Es zināju, kā tā skan, bet nepratu runāt. Bija nepieciešams treniņš. Lai valoda dzīvotu, tā ir jālieto. Es bērnībā nerunāju, tāpēc arī ir grūtības. Reizi mēnesī kopā vingrinājāmies, un nu jau iet tīri labi. Gandrīz labi, jo tomēr tas, kas nav iezīsts ar mātes pienu, nav viegli apgūstams – rodas kļūdas. Visgrūtāk ir ar „a” un „o” lietojumu, jo dominē tendence visus „a” burtus nomainīt ar „o”. Tie ir lielākie klupšanas akmeņi. Tāpēc par malēniešiem muzejā stāstu literārajā valodā, tikai atsevišķus tekstu fragmentus runāju malēniski,” atzīst muzeja vadītāja.
Viņai patīk malēniešu lietotā senā darbības vārda forma, piemēram, apēšu, nevis apēdīšu, tāpēc to lieto ikdienā. „Lietojam arī senos malēniešu vārdus: lumpis (dīķis), pīcka (zars). Malēniešu valodas skola ir ļoti palīdzējusi, tomēr vēl nevaram jebkuru tekstu runāt brīvi. Ir jāstrādā visā novadā, lai apgūtu malēniešu izloksni. Bet tas ir ļoti smags darbs, jo ir tik daudz nianšu, ka viegli var kļūdīties,” skaidro S.Jankovska. Viņa secina, ka valoda ir mainījusies, arī tie, kuri prot malēniešu izloksni, vairs nerunā tā, kā senāk. Daudzi Alūksnē darbības vārdiem lieto galotni „i”, piemēram, ēsti, dzerti, kā senāk runāja malēnieši. Ir arī vārdi, kuru nozīmi malēniešu valodas nezinātājam nesaprast. „Malēnietis saka, ka nesaprašana ir goda lieta. Viņa teikto ļoti bieži nesaprot. Kaut vai kartupeļu laupīšana – kas tā ir? Ne katrs sapratīs, ka tā ir kartupeļu mizošana. Tāpat, dzirdot „sāļš” vietā „sālains” vai tādu senu vārdu kā „čimpa” (sauja), rodas neizpratne,” skaidro S.Jankovska. Šādus vārdus izmanto malēniešu vārdu spēlē, kurā jāatrod „tulkojums” literārajā latviešu valodā.

Malēnieši ir radoši, tāpēc interesanti
Nesen Jaunlaicenes muzejs ieguva Linarda Laicena stāstus „Malēnieši”, kas ir vērtīgs kultūrvēsturisks materiāls. Šos stāstus izceļ no aizmirstības, vēloties parādīt, cik tie ir kolorīti. „Tajos ir iekļauti seni teicieni, kurus esmu dzirdējusi bērnībā. Piemēram, ka Rīgas veikalā var nopirkt pat Putna pienu”. Tas nozīmē, ka Malēnijā nav nekā, bet Rīgā ir viss,” saka muzeja vadītāja. Kad novadniece rakstniece Māra Svīre pamanīja, ka Jaunlaicenē ir pievērsušies šai tēmai, viņa mudināja Zvaigznīšu Jēkaba stāstus atklāt citādā gaismā, kā arī rosināja ar savām idejām. Piemēram, daudziem zināmais stāsts par to, ka malēnieši izbūvēja pagasta māju bez logiem un pēc tam tajā nesa gaismu ar maisiem, var tikt „tulkots” kā elektriskās spuldzītes izgudrošana. Kas tad ir spuldzīte? Stikla „maisiņš”, kurā ir gaisma. Turklāt, stāstot par malēniešiem, kuri pamanās sastrādāt ačgārnības, varam secināt – nekas daudz nav mainījies. Nereti katrs no mums ir gan dumjš, gan smieklīgs. „Malēnieši nav turīgi. Tāpēc viņi cenšas ar saviem ierobežotajiem līdzekļiem izgatavot paši visu. Tāpēc ir saprotams, ka nereti rodas smieklīgas situācijas, cenšoties dabūt gatavas dažādas tehniskas lietas un eksperimentēt,” spriež S. Jankovska. Jaunlaicenes muzejā var redzēt savdabīgu žurku slazdu, kas noskatīts žurnālā un izgatavots. Kad žurka ielien slazdā un pārgrauž novilkto diedziņu, tā tiek pakārta. Par katru lietu ir savs stāsts: par tabakas griežamo nazi, par kafijas dzirnaviņām, par kartupeļu rīvi...
Kas raksturīgs malēnietim? „Viņš ir tiešs cilvēks. Nedaudz noslēgts bet, kas ir uz mēles, to šauj laukā. Turklāt nereti ar tādu kā melno humoru. Nezinātājam var šķist, ka viņš melo, bet tā daļēji ir taisnība,” raksturo M.Šteinerts. Viņš atzīstas, ka arī pats tā mēdz darīt šad un tad. Malēnietis esot liels ēdājs. Vai ir kādi šim novadam raksturīgi ēdieni? M.Šteinerts atzīst, ka malēnieši ir taupīgi. Viņa vecmamma vārīja zupu no lopu kuņģa. „Vai tas ir malēniešu ēdiens, to es nezinu. Savukārt, kad nokāva aitu, tās galvu nosvilināja un arī vārīja zupu. Bet zarnās pildīja putraimu masu, gatavojot asinsdesas,” atceras M.Šteinerts.
Taču galvenais ir tas, ka malēnietim ir pašam jārada sev interesanta dzīve. „Ja tikai sēdēsi un raudāsi, tad drīz vien pats sev var apnikt. Tad jāiet uz kapiem – saka malēnietis. Kad tiekas divi malēnieši, parasti jautā - tu vēl dzīvs? Un atbild – jā, dzīvs. Tā ir normāla sasveicināšanās, par ko neviens neapvainojas,” uzsver S.Jankovska. Tāds sasveicināšanās veids ir saglabājies. „Kas īsti ir malēnietis, kas to lai zina. Katrā ziņā - interesants cilvēks,” secina S.Jankovska.

Tradicionālās vērtības ir apdraudētas
Ar mērķi stiprināt novada iedzīvotāju malēniecisko apziņu un nest novada vārdu pasaulē ir izveidota biedrība „Radošie malēnieši”. Šīs ieceres īstenošanai biedrība ir veiksmīgi piesaistījusi valsts un pašvaldības finansējumu. „Katru gadu biedrība rīko muzikāli literāru pasākumu „Stāsti par radošajiem malēniešiem” Māriņkalna tautas namā, kurā atceras un godina talantīgus, izdomas bagātus novada iedzīvotājus, kuri spodrinājuši Malēnijas vārdu Latvijā un citur pasaulē. „Radošie malēnieši” ir devuši iespēju Ziemera pagasta sieviešu korim „Elisa” piedalīties III Veru Dziesmu svētkos Igaunijā, uzstāties uz prāmja „Isabelle” maršrutā Rīga – Stokholma – Rīga ar Ziemassvētku koncertiem, bet vislielākais notikums bija Ziemera folkloras kopas dalība Eirāzijas kultūras festivālā Stambulā Turcijā. Tematiskos vakaros un svinīgo pieņemšanu laikā ar malēniešu tradīcijām un kultūru iepazīstinājām gan Stambulas pilsētas mēru, gan festivāla dalībniekus no Kazahstānas, Kanādas, Rumānijas, Bulgārijas, Spānijas un citām valstīm. Vēlamies sarīkot festivālu arī tepat Malēnijā,” stāsta biedrības valdes locekle un projektu vadītāja Santa Daume. Viņa malēniecisko apziņu un piederību šim novadam izjutusi kopš bērnības, kad vecmamma Gita Briediņa aktīvi darbojās, iesaistot bērnus un mazbērnus malēniešu tradīciju saglabāšanā un popularizēšanā. Savā studiju maģistra darbā pētīju Malēnijas jauniešu identitāti un arī doktora disertāciju esmu izvēlējusies rakstīt par Alūksnes novada attīstību, tā iedzīvotājiem, kultūru un pierobežas radīto ietekmi uz vietējo iedzīvotāju dzīvesveidu,” klāsta S.Daume. Viņa pētījusi, kāda ir Malēnijas jauniešu interese par novada kultūru. Apkopojot sarunās ar jauniešiem un bibliotēkās gūto informāciju, S.Daume secinājusi, ka Malēnijas valodas izlokšņu, tradicionālās kultūras, pagātnes darba un sadzīves ieražu saglabāšana ir apdraudēta. „Lai gan jaunieši apliecina, ka jūtas kā malēnieši, lepojas ar to un spēj norādīt uz savdabīgām iezīmēm, kas atšķir viņus no citu novadu ļaudīm, viņiem tomēr trūkst dziļāku zināšanu par sava novada kultūrvēsturi un par izloksnēm, bet interese par to ir pavisam neliela,” atzīst S.Daume. Viņa pieļauj, ka, visticamāk, intereses trūkums skaidrojams ar to, ka mācību un ārpusklašu nodarbību tēmas netiek papildinātas ar ziņām par novada dabas un cilvēku radītajām kultūrvēsturiskajām vērtībām.
„Mūsdienu pasaulē, kad dažādas sabiedrības grupas pamazām kļūst vienveidīgākas, līdzīgākas un valstis zaudē daļu savas savdabības, ir ļoti nozīmīgi apzināt, izvērtēt un saglabāt iedzīvotāju tradicionālās vērtības, apziņu par piederību savam etnosam un tā kultūras daudzveidībai, arī tam raksturīgajām savdabīgajām iezīmēm un tradīcijām,” maģistra darbā uzsver S.Daume. ◆

Svarīgi ir pētīt Malēnijas saknes

Kultūrvēsturnieks Jānis Polis ir dzimis piebaldzēns, taču, nu jau daudzus gadus dzīvojot Alūksnes novadā, atzīst, ka var sevi uzskatīt par malēnieti. Viņš ir iedziļinājies šī novada un vēstures peripetijās un īpatnībās:
- Kas ir Maliena un malēnieši? Tas ir jautājums, uz kuru laikam precīzi atbildēt nevarēs neviens. Acīmredzot vēsturiski novadu iedzīvotājiem, no kuriem ir veidojusies latviešu nācija, bija sava valoda. To ir atzinuši ievērojami Eiropas vēsturnieki, secinot, ka kurši, zemgaļi, latgaļi ir atsevišķi etnosi. Tās visas ir baltu sentautas, tāpēc to valoda bija stipri līdzīga. Tagad saka - malēnieši, iespējams, no ģeogrāfiskā aspekta, jo novads atrodas Vidzemes malā. Taču uzskatu, ka senā Maliena jeb Atzele ietiecās arī Latgalē. Aiviekstes – Pededzes līnija atdala mūsdienu Vidzemi un Latgali, taču senatnē tā nav bijis. Ilgus gadus tā bija valstu robeža, jo Vidzeme bija Zviedrijas, bet Latgale – Polijas pakļautībā, tas ir jūtams arī valodas atšķirībās. Manuprāt, pirms vācu krustnešu ienākšanas senais Atzeles novads ietvēra tikai daļu Apes novada. Savukārt Gaujiena bija Tālavas novadā, kura robeža bija starp Gauju un Melnupi. Atzele ietvēra visu pašreizējo Alūksnes novadu un teritoriju vēl tālāk uz Balviem, Viļaku, apmēram līdz Lubānas ezera austrumu krastam, kā arī daļu tagadējās Krievijas. Ļoti iespējams, ka Atzeles robeža sasniedza Veļikajas upi, kur atrodas Ostrovas pilsēta. Visticamāk, ka tās nosaukums ir radies no vārda „Austra”, tātad Austras svētnīcas vieta. Te bija sava valsts ar centru Alūksne, jo šajā reģionā nav citas vietas, kur ir tik liels senvietu blīvums. Alsviķu pagastā vien senvietu ir vairāk nekā visā Apes novadā.
Varu atzīties, ka agrāk skeptiski izturējos pret malēniešu „o” lietojumu „a” vietā – Ote, Ope, Opekalns, uzskatot, ka tas veidojies vācu valodas ietekmē. Tomēr secināju, ka šie vārdi parāda – seno malēniešu jeb atzeliešu valoda bija atšķirīga no citām kaut ar šo vienu niansi. Pēc Oļģerta Zeļicka teorijas malēniešu īpatnība ir saistīta ar to, ka no Eiropas vidienes te savā laikā ieceļoja baltu tauta, kuru viņš nosauca par obriem. Tie dzīvojuši tagadējās Polijas teritorijā, bet te atnākuši, virzoties pa Daugavu uz augšu. Viņš arī uzskata, ka ne tikai arheoloģiskie izrakumi Lubāna ezera krastos, bet arī Abrenes un Pitalovas nosaukumi apliecina obru ceļu. Pitalovas nosaukums ir saprotams baltu valodā - tā ir zeme pie Tālavas. Savukārt Abrenes nosaukums, pēc Zeļicka uzskata, ir cēlies no vārda „obri” - tātad obru pilsēta. Sajaucoties ar vietējiem iedzīvotājiem, ir saglabājusies šī valodas īpatnība.
Pētīt un izzināt vēsturiskās saknes ir ārkārtīgi svarīgi un aktuāli, lai faktus pretnostatītu Krievijas propagandas impēriskajiem murgiem. Ja būsim stipri apziņā par to, kas mēs esam, tad labāk spēsim pretoties un atspēkot viltotus faktus. Ir svarīgi apzināties, ka latviešu tauta ir daudzu tūkstošu gadu sens etnos. Protams, latviešu nācija tāda, kāda tā ir tagad, nebija pirms tūkstošiem gadu. Bet mūsu valoda ir viena no senākajām valodām pasaulē.
Īsti malēnieši, cik nu daudz to ir atlicis, ir diezgan stūrgalvīgi un savpatīgi, kā arī savā būtībā pamatīgi. Šādas rakstura iezīmes veidojusi atrašanās pierobežā, kur karadarbība bijusi jūtama vairāk nekā citur Latvijā. Šādos apstākļos, protams, izdzīvoja veiklākie un gudrākie, kas prata cīnīties vai arī aizbēgt, ja citādi nevarēja. Te nevarēja dzīvot rāmi un mierīgi. Turklāt vēl jāņem vērā dabas apstākļi, jo zemes auglība ir zema salīdzinājumā ar Zemgali. Cilvēki bija spiesti domāt un būt radoši. Ne velti visā valstī ir pazīstami daudzi malēnieši. Var izvēlēties jebkuru nozari, un tajā atradīsim ievērojamu malēniešu vārdus. Mums ir gan valodnieki, gan vēsturnieki, gan rakstnieki un dzejnieki, gan mūziķi, gleznotāji un mākslinieki... Ne tikai ar viņiem, bet arī ar visu, kas ir malēnisks, varam lepoties. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Malienas robežas meklē cilvēku domu un jūtu pasaulē

Kategorijas