Kazas sieru gaida Rīgā

2010. gada 6. augusts 06:43

1989

Pagājis gads, kopš Silvija Meniķe ar savu kazu ganāmpulku pārcēlās uz Apes pagasta “Ceplīšiem”. Šis gads nav bijis viegls, ir pārciests bargās ziemas sals un arī vasaras svelme, kuras dēļ akā gandrīz nav ūdens.

“Stundas laikā ar kazām atnācām te no “Jaunzemiem”. Tiesa. bija vajadzīga ceļu policijas palīdzība, lai vairāk nekā kilometru varētu iet pa Rīgas – Veclaicenes šoseju, transporta līdzekļu netraucēti. Gāju pa priekšu ātrā solī, un kazas man sekoja. Tas bija fantastisks gājiens,” atceras S.Meniķe.

Viņa atzīst, ka sešus gadus neapdzīvotajā lauku sētā nebija viegli sākt saimniekot. Dzīvojamajai mājai nebija visu durvju un logu. Nācās arī pārmūrēt plīti, remontēt telpas, ievilkt ūdensvadu un kanalizāciju. S.Meniķe gribēja ierīkot arī dušu, taču ūdens trūkums vasarā rada grūtības gan mazgāties, gan veļu izmazgāt.

Reizēm likās – neizturēs ne pati, ne kazas. Kad ziemā aukstums sasniedza mīnus 30 grādus, daļa šķūnī izmitināto kazu sala. Turklāt tās vajadzēja slaukt. Tagad karstajā vasarā akā trūkst ūdens, tāpēc vispirms tiek domāts, kā padzirdīt kazas. ”Mani jau brīdināja, ka akā var trūkt ūdens. Tomēr nebija izvēles, tāpēc te pārcēlāmies,” saka S.Meniķe. Nesen daļu ganāmpulka – 50 kazas – viņa pārdeva Raimondam Melderim, kurš ir pazīstams kazu audzētājs un siera bumbiņu ražotājs Madonas pusē. Tagad “Ceplīšos” palikušas 36 kazas, bet vēl pussimts kazām nebūtu iespējams nodrošināt ūdeni. “Vakar uz Lietuvu aizveda Tīringa šķirnes jaunās kaziņas. No tām var izslaukt vairāk piena – līdz 6 litriem dienā. Man paliek divas šīs šķirnes pirmpienes,” stāsta S.Meniķe.

Protams, izslaukums ir atkarīgs no barošanas – vajadzīga laba barība un mikroelementi. Dienas karstumā kazas paliek novietnē, bet ganos tiek laistas no rīta un vakarā. Tām ir jāsapļauj zāle un jādod placinātas auzas, kā arī jānodrošina dzeramais ūdens novietnē. Samazinātajam ganāmpulkam ir vieglāk sagādāt arī barību ziemai. Puse šķūņa ir atdalīta sienam un auzu salmiem.

S.Meniķe iekārtojusi Eiropas Savienības regulām, Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām atbilstošu virtuvi, kurā no kazas piena tiek gatavos krējums, sviests, biezpiens un dažādu veidu sieri. Reizi nedēļā produkcija tiek nosūtīta uz Rīgas Centrāltirgu un Čiekurkalna tirgu. “Cik no izslauktā piena – apmēram 100 litriem dienā - tiek izgatavota produkcija, tik tā arī tiek pārdota. Tiesa, darba apjoms ir liels, nav viegli tikt ar visu galā, jo man ir tikai daži palīgi,” skaidro S.Meniķe. Pircēju pieprasīti ir visi sieri: kūpināts, ar ķiplokiem, ar ķimenēm, ar dillēm un kurkumu, kā arī bez piedevām. Viņa bažījas, ka rudenī lietus periodā būs grūti nosūtīt produkciju, jo līdz mājai pa pļavu iebrauktais ceļš kļūs dubļains un neizmantojams. S.Meniķe šo lauku sētu ir iznomājusi uz desmit gadiem. Ja neizdosies atrisināt ar ceļa un ūdens trūkumu saistītās problēmas, iespējams, viņa atteiksies no cīņas par kazu ganāmpulka eksistenci. Nākamgad viņa būs pensionāre un varētu mainīt dzīvesvietu, pārceļoties pie kādas meitas. “Cik nopelnu ar savu darbu, tik visu izdodu kazu ganāmpulka vajadzībām,” secina S.Meniķe. Turklāt visas dienas ir vienādas, vienīgi svētdienā darbi tiek izkārtoti tā, lai varētu atpūsties.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kazas sieru gaida Rīgā

Kategorijas