Ģībšanas epopejas pēcgarša

Vokālais pedagogs, Dr.paed. Edgars Kramiņš

2015. gada 16. jūlijs 15:52

384

Līdzīgi Padomju laikos skandētajai Maksima Gorkija dzejoļu rindai „Cilvēks – tas skan lepni”, klajā nāk Latvijas neatkarību gadu dzejniece Inese Zandere, teikdama „dziesmu svētki ir reizē iespēja un reizē pārbaudījums ar mēroga milzīgu palielināšanos – tu joprojām esi atsevišķais cilvēks un tajā pašā laikā arī daļa no kaut kā daudz, daudz lielāka.” Skaisti, nav ko iebilst. Šķiet, ka vien pietrūkst dalībnieku vēstuļu "Paldies par saulaino bērnību!" un to publikācijas partiju pārraudzītajā TV, Radio un presē.

Taču reālā situācija ir pavisam skumja, kuru mums saskatīt traucē no padomju laikiem mantotā dubultmorāle un meli it visā – sākot ar sadzīves sīkumiem un beidzot ar latvisku pasaules uzskatu. Taču, kamēr cilvēks nav atradis sevi, nav sapratis savu sūtību, viņš turpinās mētāties pa dzīvi un klaiņot pa pasauli.

Tieši tas kārtējo reizi ļāvis bezatbildīgiem ierēdņiem un partiju ieliktajiem ministriem naidot Latvijas tautu – dziesmu svētku dalībnieku vecākus savā starpā, pedagogus savā, bet sabiedrību kopumā pret valdību, tādejādi ļaujot sarīkojuma organizatoriem turpināt peldēties bezatbildībā. Un jo vairāk vadība realizē savas ambīcijas, jo nelaimīgāka kļūst tauta. Sen zināms fakts.

ZZS Veselības ministrs Guntis Belēvičs, metoties Vienotības Izglītības ministres Mārītes Seiles aizstāvībā, nāk klajā ar „sensacionālu atklājumu”, ka „mūsu bērnu veselība ir katastrofālā stāvoklī”, vienlaikus uzsvērdams, ka par bērnu veselības stāvokli jāatbild nevis viņa vadītajai Veselības ministrijai, bet gan Izglītības ministrijai.

Arī kādreizējais Kultūras ministrs un ilggadīgais Saeimas deputāts Raimonds Pauls krievu radio piebalso, ka „latviešu bērni kļuvuši pārāk nīkulīgi”. Vai tiešām viņš nesaskata iemeslus? Latvieši taču kopumā, ne tikai jaunā paaudze, šodien ir nonīkusi, pie tam kā fiziski, tā arī garīgi. Kopš laikiem, kad Pauls sēdēja Saeimā un pārraudzīja valsti, nauda ir sķiesta pa labi un pa kreisi dažādiem lētiem šlāgermūzikas pasākumiem, bet ne izglītības, veselības un īstenas latviešu kultūras un identitātes stiprināšanai.

Tas, kas šodien notiek Latvijā, t.sk. skolēnu dziesmu svētkos, nav nejaušība, bet likumsakarīgs pēdējo 25 gadu kosmopolitizētas, beztalantīgas valsts pārvaldības rezultāts. Ikvienam ir skaidrs, ka jo vairāk skolēni sēdēs pie datoriem, jo vairāk tie ģībs un mazāk izdziedās un izdejos latviešu tautas dziesmās ieliktās vērtības, kas spēcina. Uz to apzināti ir gājuši Saeimas koalīciju veidojošie deputāti daudzu gadu garumā:

· ZZS un Vienotība, iepērkot no ASV zemas kvalitātes mācību programmas, mācību līdzekļus un cītīgi iznīdējot no skolām nacionālai valstij atbilstošu mācību saturu.

· Nacionālā apvienība, regulāri atsakoties no Izglītības ministra amata, tādejādi it kā noņemot no sevis atbildību. Taču tai pašā laikā šīs partijas Kultūras ministre partijas sponsoru interesēs uzskata, ka Nacionālo teātri var vadīt sodīts Rubens, kurš savā teātrī ļauj piesmiet Raini.

Tā sanāk, ja dzīvojam pēc Grūtupa, Levita un citu viņu kolēģu 90. gadu sākumā radītajiem likumiem, pēc partejiskās vai draugu piederības principiem, kuri sevī tad arī ietver lielu naudas summu atmazgāšanu caur dažādiem projektiem un neadekvātiem līgumiem. Par tādiem pēdējos 25 gadus kļuvuši arī dziesmu svētki. Un tieši tāpēc arī nav naudas normālam uzturam.

Dziesmu svētki vairs nav domāti dalībniekiem, bet organizētājiem. Dalībnieki kļuvuši vien par līdzekli organizatoru un virsvadītāju ambiciozo mērķu sasniegšanai. Tāpēc arī repertuārs tik attālināts no pašu dalībnieku vēlmēm un nesniedz vairs vēsturisko gandarījumu.

Padomājiet paši, kas mēs par dziedošu tautu, ja mājās labi sagatavotām dziesmām mums nepieciešams tāds mēģinājumu skaits? Latvieši, tāpat kā citas tautas, pulcējoties pie ugunskuriem, mītiņos vai atceres pasākumos, skaisti dzied arī bez mēģinājumiem. Tas, ka reālie svētku organizētāji un virsvadītāji ar dalībniekiem nestrādā ikvienā un nepārzina viņu spējas un iespējas, tad arī ir esošo problēmu pamatā. Un tieši tāpēc nākošajos svētkos mūs sagaidīs arvien jauni pārsteigumi.

Protams, ka ministre Mārīte Seile atbild par to, ko viņas vadībā dara citi dziesmu svētku organizētāji. Un viņa pašlaik nebūt nevar dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Taču viņa nav spējīga prasīt atbildību no saviem padotajiem, kas 25 gadu laikā pārvietojas no viena kabineta uz otru, no vienas izglītības pārraudzības iestādes uz citu. Piemēram, viena no tām ir Mārīte Grebzde, ar kuras pretdarbību latviskai izglītībai esmu pazīstams jau vairāk kā 20 gadus. Tieši viņa naski likvidēja un izpārdeva bērnu dārzus, būdama Ziemeļu rajona Skolu valdes priekšsēdētāja, bet vēlāk, ar savas Izglītības ministrijas draudzenes Rudītes Andersones palīdzību, kas tagad patvērusies profesores statusā Latvijas Universitātē, bija līdzatbildīga matemātikas eksāmena pareizo atbilžu noplūdināšanā. Taču tas netraucē Grebzdes kundzei ieņemt atbildīgu amatu Nacionālajā kultūras centrā, kas arī ir dziesmu svētku organizētājs.

Seiles kundze ir tikai „bandinieks”, kurai bez politiskās atbildības personiskā neeksistē. Tāpēc arī izmeklēšana politiskajā līmenī, tāpat kā organizatoru saukšana pie atbildības, nesekos. Tieši tāpēc Izglītības ministres rīkojuma ignorētāji kopā ar jaunievēlēto Valsts prezidentu atļaujas klaji graut viņas kā ministres prestižu sabiedrībā, piedaloties nesankcionēti rīkotā gājienā.

Ne velti Mārīte Seile nāk no ASV finansētās „Iespējamās misijas”, ne reālās! Diemžēl!

Atvainojos, ja esmu kādu aizskāris personīgi, bet es vienmēr esmu runājis atklātu valodu un par to varat pārliecināties, ja iepazīsieties ar maniem izteikumiem plašsaziņas līdzekļos (skat. www.kramins.lv). Un arī ar šo rakstu es cenšos vien uzturēt viedokļu dažādību, kas noderīga nevis sabiedrības šķelšanai, bet sapratnes veidošanai.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ģībšanas epopejas pēcgarša

Kategorijas