Vai protam strīdēties?

2015. gada 31. jūlijs 00:00

Kas notiek, ja četru dažādu temperamentu tipa cilvēkus aizmigušus iebāž maisā un aizved uz mežu? Sangviniķis pamostas, mierīgi palūkojas ārā, lai noskaidrotu, kā nokļūt mājās. Tad izkāpj no maisa, pārmet to pār roku un svilpodams dodas prom. Holeriķis dusmās saplēš maisu, lamādamies to aizsviež un metas meklēt, kas ar viņu šo joku izspēlējis. Melanholiķis izrāpjas no maisa, skumīgs un aizvainots uz tā apsēžas, lai pārdomātu, cik gan ļauni var būt cilvēki. Flegmatiķis izbāž no maisa galvu, redz, ka laiks ir vēss un agrs, un nožāvājies ielien atpakaļ, lai vēl pasnaustu.
Reakciju uz dažādām situācijām un apstākļiem nosaka ne tikai nervu pamatprocesu īpašības. Atšķirīga pieeja, kas balstīta uz valdošo ideoloģiju, audzināšanu, tradīcijām, reliģisko pārliecību, ir katrai tautai, rasei. Lielas nācijas pārstāvji nereti savu taisnību pierāda ar spēka paņēmieniem, mazākās – ar viltību, diplomātiju, atbilstoši vēsturiskajai pieredzei.
“Kopš strīda vairs nesatiekamies un gadu nesarunājamies,” tik “prasmīgu” attiecību kārtošanu latviešu starpā novērojusi geštaltterapeite Zane Lobānova, “Dažkārt pats strīds ir bijis tik kluss un īss, ka apkārtējie to nav pamanījuši. Iespējams, nav pamanījis arī viens no konflikta dalībniekiem. Daudz neatpaliek Latvijā dzīvojošie krievu tautības cilvēki: temperamenta un emocionālo izpausmju ziņā viņi stipri atšķiras no, piemēram, Krievijā dzīvojošajiem krieviem.”

Iesaistīties nozīmē uzticēties
Klusēšana, apvainošanās, attiecību pārtraukšana pēc nelielām domstarpībām un citi veidi, kā nerisināt attiecības, ir tik pazīstami. “Es līdz tādam līmenim nenolaidīšos, lai strīdētos”, “Es stāvu tam pāri” – nereti dzirdētas frāzes. Kā tad labāk rīkoties: bremzēt vai spiest uz gāzes pedāļa?
“Pirmā sajūta, konfliktam veidojoties vai tā laikā, ir nepatīkama. Tā kā Latvijas kultūrā nav pieņemts dusmas veselīgi izpaust, bet drīzāk noliegt, līdz ar šo pirmo sajūtu bieži vien viss arī beidzas. Kontakts var tikt pārrauts arī pirms un pēc strīda. Tomēr liels var būt pārsteigums, atļaujot sev neaizbēgt no pirmās nepatīkamās sajūtas, bet palikt tajā. Palikt kopā ar otru cilvēku un dalīties ar viņu šajā sajūtā,” Z. Lobānova mudina strīdniekus būt vienam pret otru pilnīgi atklātiem, ar visām emocijām, lai kādas tās būtu. Ja vīrs redz, ka ar sievu kaut kas nav kārtībā, un jautā, kas par lietu, bet sieva atbild “nekas, nekas” – kontakts pārtrūkst. Tas tiek pārrauts ar jebkuru cilvēku, kurš nevis sajūt savas emocijas un dalās ar tām, bet aizbēg. Runa nav par apzinātu lēmumu pārtraukt attiecības, bet par neapzinātu izvairīšanos.
“Nevēlēšanās iesaistīties konfliktā drīzāk ir otra cilvēka noniecināšana, nevis līdzvērtības princips,” uzskata psihoterapeite. “Aiziešana no strīda biežāk ir krietni izteiktāka agresija nekā iesaistīšanās tajā.” Destruktīvas, nesakārtotas attiecības, īpaši sievietēm, palielina risku saslimt ar dažādām sirdskaitēm, trieku un diabētu.
Iesaistīties nozīmē zināmā mērā uzticēties otram strīda dalībniekam. Jo, iespējams, nāksies atklāt savas jūtas, kas parasti ir diezgan grūti. Un, iespējams, nāksies izteikt vēlmes, prasības, kas varbūt netiks izpildītas vai apmierinātas. Atklājot sevi, jābūt gatavam sagaidīt visdažādāko pretreakciju, piemēram, nepiekrišanu, līdzīgu atbildi, pasmiešanos vai pat apdraudējumu.

Skolā jāmāca diskutēt
Ja skolēni neiesaistās diskusijās ar skolotājiem, visticamāk, viņi jūtas apdraudēti. Viņiem ir bail. Bet ir tikai normāli un veselīgi, ja izglītojamajiem tiek dota iespēja diskutēt, iebilst, nepiekrist pedagoga viedoklim, uzskata Z. Lobānova. Daudzās skolā ir debašu klubi, bet ar to nepietiek, mācību programmā būtu nepieciešama stunda, kurā skolēni apgūst iemaņas savas apzinātās vajadzības izteikt konstruktīvi, pieņemamā formā.
Strādājot ar bērniem, psihoterapeite pēc ilgākas sarunas reiz noskaidrojusi, ka agresivitāti pret skolotāju, kas beigusies ar fizisku izrēķināšanos, izraisījis ilgs aizvainojums. Tas nenotiktu, ja vide skolēnam būtu tik droša, ka viņš prastu un spētu par savu nelielo aizvainojumu laikus pateikt skolotājam. Ne kliegt, ne draudēt, bet tikai pateikt: “Skolotāj, jūs neesat taisnīga un nepildāt savu solījumu.”
“Bērna strīdēšanās ar vecākiem ir veselīgu attiecību rādītājs, nevis negods vai izlaidība. Tas nozīmē, ka bērns ģimenē jūtas pietiekami droši, lai pieprasītu apmierināt vajadzības. Vēl tas nozīmē, ka vecāki bērniem ir ļoti svarīgi. Nez vai jūs uz ielas pievienotos cilvēku grupai, kas strīdas ar deputātiem par pensiju palielināšanu, ja jūs pats vai kāds tuvinieks nebūtu pensijas vecumā un smagiem dzīves apstākļiem. Strīdā iesaistīti cilvēki patiesībā viens no otra kaut ko ļoti vēlas, gaida. Viņi viens otram ir svarīgi,” zina speciāliste.
Sieva nekonfliktē ar vīru, kurš lieto alkoholu, kaut kādu principu pēc vai tādēļ, ka viņai nav, ko darīt. Visticamāk, dzīvesbiedrs neapmierina kādas sievas vajadzības. Piemēram, vajadzību pašai un bērniem būt pasargātiem un apgādātiem. Šai pašai sievietei, iespējams, būs vienaldzīgs piedzēries svešinieks, kurš aizstreipuļos garām mājai. Konfliktā ar svešo viņa neiesaistīsies, jo no nepazīstamā nekā nevajag.

Lai katliņš neietu pāri malām
Psihoterapeite pieļauj, ka latviešu neprasmei kārtīgi pastrīdēties un salabt ir priekšvēsture: “Garajos okupācijas gados mums bija jāpakļaujas, indivīda vēlmēm un tiesībām nebija vietas. Ja šodien latvietis šaubās: “Vai drīkstu tā darīt?”, “Vai drīkstu tā domāt un just?”, tam nav sakara ar pieklājību, drīzāk – ar bailēm. Bailēm parādīt, ko es jūtu un gribu, jo tas var nepatikt citiem.”
Valdošais stereotips, ka agresija ir slikta, postoša, ka tā ir necieņa pret gados vecākiem cilvēkiem, situāciju tikai pasliktina. Frics Perlzs ir teicis, ka cilvēks bez agresijas mirst (nejaukt ar vardarbību!). Agresija mūsos ir kopš dzimšanas. Apspiesta tā nekur neizzūd, bet laužas uz āru citādi. Bērni var kļūt noslēgti, bailīgi, depresīvi un pat slimot. Saskarsmē agresija tiek izvadīta aplinkus: caur jokiem, apvainošanos, citu vainošanu, žēlošanos vai pārlieku laipnību, kas līdzinās uzbāzībai.
“Lai iemācītos strīdēties, man vispirms jāsaprot, ko gribu no otra, un jāieklausās savās sajūtās. Ja apzinos savas sajūtas un vēlmes, ja uzdrošinos pateikt, piemēram, “kad tu rīkojies šādi, es jūtos slikti”, strīds nenovedīs pie fiziskas izrēķināšanās. Drīzāk šis atklātības, uzticēšanās mirklis otram dos iespēju atbildēt. Kā gan citādi, lai viņš uzzina par manām jūtām un vajadzībām?”
Fiziska izrēķināšanās notiek tur, kur emocijas ir ilgi aizturētas, apspiestas. Tas ir kā katliņš, kas vārās, līdz iet pāri malām, praksē pārliecinājusies psihoterapeite. “Tādēļ ir jālauž mīts, ka konstruktīva agresija ir ļauna un bezkaunīga. Konstruktīva agresija ir vajadzīga! Tā palīdz mums izdzīvot un parūpēties par sevi un apkārtējiem.” ◆

uzziņai

Eristiku – māku strīdēties, disputēt jeb polemikas māku – īpaši izkopa sengrieķu sofisti. Izveidojās metodes, kā disputa ceļā nonākt pie patiesības: dialektika un sofistika. Dialektiku attīstīja Sokrats no Atēnām, savukārt sofisti transformēja eristiku par tādu diskusijas paņēmienu kopumu, ar kuriem vienlīdz bija iespējams pierādīt vai atspēkot jebkuru viedokli. Tāpēc Aristotelis vairs nenošķīra eristiku no sofistikas.
Avots – vesture.eu

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vai protam strīdēties?

Kategorijas