Izcilais fotogrāfs Eduards Zariņš

2015. gada 31. jūlijs 00:00

168

Alūksnes pilsētas bibliotēkā līdz septembrim būs apskatāma izstāde, kura veltīta vienam no izcilākajiem un Alūksnē iecienītākajiem fotogrāfiem Eduardam Zariņam. Izstādē “Alūksniešu portreti. Fotogrāfam Eduardam Zariņam - 140” apskatāms ieskats fotogrāfa biogrāfijā un autora uzņemtie alūksniešu portreti.

Lauku fotogrāfs bija unikāls
Izstādes atklāšanas dienā Alūksnes pilsētas bibliotēkā viesojās foto vēsturnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Pēteris Korsaks. “Drīz būs 40 gadi, kopš es pētu fotogrāfus un mēģinu tautai atdot to, ko šie fotogrāfi ir atstājuši. Lauku fotogrāfs bija unikāls ar to, ka viņš dokumentēja visu, kas notika, vai tie bija politiski vai sadzīviski notikumi. Ja ir saglabājies viena fotogrāfa arhīvs, tas ir kā Latvijas vēstures spogulis,” uzsvēra P.Korsaks. Viņš pastāstīja, ka pirms vairākiem gadem ieradies Alūksnē, lai uzzinātu ko vairāk par E.Zariņu, un kāda aptaujātā kundze pastāstījusi, ka E.Zariņam bijusi meita. “Viena no kundzēm pastāstīja, ka Eduarda meita strādā sanatorijā “Lielbērze” pie Dobeles. Neviens nezināja viņas īsto uzvārdu, jo dāmas mēdz uzvārdus mainīt. Bija zināms viņas vārds – Ērika. Es uz labu laimi uzrakstīju vēstuli sanatorijai ar jautājumu par Ēriku, un pēc kāda laika man atbildēja pati Ērika,” stāsta P.Korsaks.

Nometnes pagrabā kopējis fotogrāfijas
E.Zariņš ir dzimis 1875.gada 14.janvārī Gaujienas pagasta Trapenes ciema “Lejaslīčos”. Apmēram 1900.gadā E.Zariņš aizbrauca uz Pēterburgu un iestājās Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, kas tolaik bija latviešu iecienīta mācību iestāde, bet1903.gadā viņš atvēra savu fotostudiju Alūksnē, Dzirnavu ielā. “Kad Ērika devās uz Rīgu studēt Juridiskajā fakultātē, kur ieguva savu pirmo augstāko izglītību, E.Zariņš devās viņai līdzi uz Rīgu. Pārdodot mežu, viņš varēja atļauties uzcelt savu māju Marijas ielā, kuru Ērika atguva brīvvalsts laikā. Māja atrodas pie pašas stacijas, un es domāju, kā šis cilvēks no laukiem iemanījās pašā Rīgas centrā uzcelt māju. Pēc Juridiskās fakultātes beigšanas Ērika iestājās Medicīnas fakultātē, bet 1940.gadā Latviju okupēja Sarkanā Armija. 1941.gadā piedzima Ērikas un viņas vīra, Latvijas armijas virsnieka Jāņa Kraujas meita Jutta. 1944.gadā Eduards ar sievu Annu un Ērikas meitiņu Juttu devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Arī tur bēgļu nometnē Eduards neatstājis fotografēšanu un kādā nometnes pagrabā kopējis fotogrāfijas,” stāsta P.Korsaks. Savukārt Ērika nokļuvusi izsūtījumā Sibīrijā. 1947.gadā Ē.Krauja atbēga uz Latviju un sāka darbu tuberkolozes slimnīcā Rīgā. 1948.gadā viņa tika nozīmēta par Lielbērzes tuberkulozes sanatorijas galveno ārsti, bet 1950.gadā čeka viņu arestēja un viņa atkal tika izsūtīta uz Sibīriju. Atgriezties Ē.Kaujai izdevās vien 1956.gadā. Jau nākamajā gadā sākās sarakste starp tuviniekiem ar citu cilvēku starpniecību, jo par sarakstīšanos ar ārzemniekiem (Ērikas māte un meita tagad atradās Vācijā, bet Eduards Krauja jau 1945.gadā bija miris) Ē.Kraujai draudēja sods. Vēlāk Ē.Krauja uzzināja, ka arī viņas vīrs 1942.gadā ticis nošauts. Pirmo reizi Ē.Krauja satikās ar savu meitu Juttu vien 1973.gadā.
P.Korsaks atzīst, ka šīs dzimtas liktenis nav bijis viegls, taču uzver arī to, cik svarīgs bija E.Zariņa darbs un cik katra fotogrāfija ir milzīga vēstures liecība, kura ir jāsaglabā arī nākamajām paaudzēm. ◆

Fakti

Fragmenti par Eduardu Zariņu no Aleksandra Pelēča grāmatas “Puiciska dvēsele”:

“Pienāca laiks, kad visiem mālupiešiem jaunas pases deva, bet, lai pases dabūtu, desmitnieks visiem pavēstes atnesa, lai ierodas tad un tad uz pagasta māju. Tur būs fotogrāfs un tas par vienu latu uz galviņas nobildēs jaunās pases īpašnieku. Visi tad arī sadabūja to latu, un cits kājām, cits ar piena vedēju nokļuva pagastā, jo tas fotogrāfs tur veselu nedēļu darbojās, lai visus mālupiešus pārfotografētu. Kas gribēja un kam naudas vairāk, varēja arī pie viņa krūšu bildi pastellēt vai visā augumā noņemties. Skunstniekam pat dikurācija bija, ko aiz muguras palikt, lai izskatītos, ka tu pie pils esi noņēmies. No mūsu mājiniekiem gan neviens to pili negribēja. Pietika, ka par latu būs sešas mazas bildītes.”
“Kad skraidīju pa Ķikšiem ar saulē izbalinātiem matiem, lielie mani sauca par Ali, taču, kad pagalmā ienāca kāds svešs, visiem es biju Minnes dēls. Lai nu kā, Minne sava dēla labā darīja visu iespējamo. Vienu ziemu bija mācībā pie šuvējas Alūksnē. Sašuva savam puikam matroža uzvalciņu. Par spīti tiem, kas smējās, un lai ir tā, kā nevienam. Māte mani tā sapostu arī pie fotogrāfa Zariņa aizveda. Bildes dalīja bagātiem radiem, lai tie zina, kāds Minnes dēls.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Izcilais fotogrāfs Eduards Zariņš

Kategorijas