Dzimtas saknes Jaunlaicenē

2015. gada 31. jūlijs 00:00

2836

Kārlis Anitens ir režisors, aktieris, producents, dramaturgs, scenārists, rakstnieks, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks un arī fitnesa treneris. Viņš ir arī mūsu novadnieks. Kārļa vecvecāki nāk no Jaunlaicenes pagasta, un viņš tur pavadījis lielu daļu savas bērnības. Arī tagad, kad vien ir laiks un iespēja, Kārlis viesojas savu vecvecāku mājā, kurā valda klusums un miers. Tas palīdz smelties gan fizisku, gan radošu spēku.
- Šovakar Alūksnes Pilssalas estrādē varēs redzēt jūsu režisēto uzvedumu “Tā tik bija vasara”.
- Tas ir aizrautīgs stāsts, kura autore ir latviešu leģendārā rakstniece Zenta Ērgle. Ideja uztaisīt izrādi pēc Z.Ērgles darbu motīviem man bija jau sen. Man šķiet, ka šī autore pasakaini mācēja runāt ar bērniem pieaugušo valodā. Viņas grāmatas absolūti nebija bērnišķīgas, tāpēc arī šī izrāde nav domāta tikai bērniem, bet tā ir izrāde visai ģimenei. Tur ir gana daudz nopietnu lietu un jautājumu, par kuriem var padomāt. Kā tad mēs, pieaugušie, šos jautājumus risinām? Šajā stāstā tos risina bērni, bet šie jautājumi arī mums pašiem jārisina ikdienā. Stāsts ir par noklusēšanu, teikt vai neteikt, un, manuprāt, latviešiem tas ir ļoti raksturīgi. Šis darbs ir veidots pēc divu autores stāstu motīviem - “Tā tik bija vasara” un “Noslēpumainais atradums”. Atsķirībā no iepriekšējiem gadiem mums ir arī cita radošā komanda. Mums būs arī cits un mazliet pat šokējošs skatuves noformējums. Skatuve ir izveidota no divām tonnām lietotu apģērbu. Arī lietotajiem apģērbiem ir savs stāsts, jo, pērkot šo apģērbu, mēs jau nekad nezinām, kas to ir valkājis iepriekš. Veidojot šo scenogrāfiju, lietotais apģērbs ļoti palīdzēja radīt noslēpumainu, mazliet baisu noskaņu, kā jau tas pienākas piedzīvojumu izrādē. Arī aktieriem tas ļoti palīdzēja iegūt pareizo emocionālo stāvokli šim darbam. Izrādē kopā ar mani piedalīsies arī manas meitas, kuras attēlos 92 gadus vecas dāmas. Kā tas būs, tas jānāk skatīties.
- Jūsu vecvecāki dzīvojuši Jaunlaicenē.
- Vecvecākiem bija saimniecība, un kopā ar māsu vasarās laiku pavadījām Jaunlaicenes laukos. Tur palīdzējām arī lauku darbos, un vēl aizvien tās vasaras atceros ar ļoti jauku noskaņu. Daba un mana vecāmamma Elza ļāva man iepazīt dabas gudrības. Mūsdienās jauniešiem pilsētās daudz kas no tā aiziet secen. Es māku gan mēslus izvest un izārdīt, gan govi izslaukt, ja vajag. Savu vecomammu saucām par Lugužu vecomammu, jo vecvecāku māju nosaukums ir “Luguži”.
- Kā uzsākās jūsu interese par teātri?
- Uz manu profesiju ceļi bija ilgi un gari. Pabeidzot vidusskolu, devos mācīties uz Rīgu. 1994.gadā negāju uzreiz mācīties teātri, kaut arī tas bija mans aicinājums jau kopš bērnības. Tā vietā es iestājos Biznesa un vadības fakultātē, kur ieguvu maģistra grādu. Ilgu laiku strādāju šajā jomā, bet sirds jau mierā nelikās un sauca mani tur, kur ir jāiet. Tā pirms kādiem 11 gadiem es sapratu, ka dzīve tomēr ir viena un tajā jādara tas, ko sirds saka. Visām biznesa lietām pieliku punktu, un kopā ar domubiedriem izveidojām un nodibinājām “Muzikālo teātri 7”. Neko no tā sākumā nesapratām un darbojāmies kā tāds entuziastu pulciņš. Ejot laikam uz priekšu, izmācījos dramaturģiju un Kultūras akadēmijā sāku mācīties teātra režijas maģistrantūru. Vienmēr esmu uzskatījis, ka teātris ir gara un ķermeņa savstarpēja sadarbība, un visam paralēli esmu izmācījies arī par fitnesa treneri, par ko arī strādāju. Šogad man apritēs 40 gadi, un tagad kādu laiciņu vairs neplānoju mācīties.
- Kas ir tas, kas jūs saista teātra mākslā?
- Man vienmēr šķitusi būtiska iespēja runāt ar sabiedrību teātra valodā. Esmu viens no tiem režisoriem, kurš nav tikai režisors, bet ir arī aktieris, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks. Man ļoti patīk viss šis process kopumā, kad no mazas idejas izveidojas viss šis kopums. Man patīk būt tajā procesā, un, tā kā esmu darījis visas šīs lietas, es arī ļoti labi saprotu, ko varu prasīt no pārējiem kolēģiem. Nelikšu darīt cilvēkam neiespējamo. Es pats pēc dabas esmu neglābjams optimists, un līdz ar to man šķiet tuvāka iespēja ar sabiedrību runāt jautrā veidā, arī par nopietnām, varbūt pat traģiskām lietām. Man ļoti patīk un aizrauj arī vides teātris, kurā liela nozīme ir arī vietai, kur izrāde tiek spēlēta. Pats par sevi saprotams, ka tā ne vienmēr ir klasiska teātra zāle ar skatuvi un priekšskaru. Man ļoti patīk, kad vide ar savu auru piedalās izrādē. Vēl man ļoti patīk, kad skatītājs nav tikai skatītājs, bet arī viņš ir būtiska izrādes sastāvdaļa. Tas ir tas, kas mani teātrī aizrauj. Man patīk runāt ar sabiedrību, un nav tik svarīgi kaut ko parādīt, bet gan parunāt ar cilvēkiem.
- Runājot par vidi, kādi, jūsuprāt, ir mazpilsētu vides plusi?
- Visur un visos laikos vislielākā bagātība ir cilvēki. Mazpilsētā ir tā iespēja citam citu pazīt. Tas šīs mazpilsētas dara stiprākas par lielajām pilsētām, jo cilvēki cits citu pazīst. Kaut kādos būtiskos pagrieziena punktos viņi var izvēlēties to īstāko un vajadzīgāko cilvēku, kuram vienu vai otru lietu darīt. Politiski bieži vien dzirdam, ka mazpilsētas tiek apdalītas, bet, manuprāt, mazpilsētas vienmēr racionālāk ar visu tiek galā. Mazajām pilsētām ir arī vieglāk veidojama aura, un to veido paši cilvēki. Diezgan daudz braukāju pa Latviju un esmu pamanījis, ka ir tādas pilsētas, kurās tu iebrauc un redzi – jā, te ir saimnieks un te viss notiek. Ir arī tādas, kurās iebraucot redzi, ka pilsēta ir drusku pagurusi. Rīgā, protams, ir visādas iespējas, bet tā, es uzskatu, ir vēl viena no mūsu valsts ķibelēm, ka mūsu valstsvīri varbūt par maz domā. Tā pati Alūksne taču atrodas tik tālu no Rīgas, cik tā atrodas, un te uzņēmējiem ražot kaut ko, kam būtu jākonkurē ar precēm, kuras tiek ražotas Rīgā, nekad nebūs rentabli. Man liekas, ka mums tā politika šajā virzienā ir diezgan draņķīga. Mazpilsētas dažbrīd cīnās saviem spēkiem, bet tas viss taču ir arī valsts interesēs.
- Esat arī fitnesa treneris. Vai jūs vienmēr ir saistījis aktīvs dzīvesveids?
- Nē, absolūti nebiju sportisks. Tā fiziskā audzināšana, kāda bija mums skolā, īsti neveicina mīlestību pret vingrošanu. Es arī tagad ar saviem bērniem, paskatoties, kādā veidā ar viņiem strādā skolā, saprotu, ka nekādā veidā nerada vēlmi bērnam darboties. Es pats pievērsos sportošanai tad, kad man bija 26 gadi un knapi varēju izkāpt no gultas. Svēru 60 kilogramus, biju kā tāda skalu vāvere, klibs un greizs. Sapratu, ka es tā negribu, un sāku vingrot. Apņēmos, ka pats sākšu trenēties un vēlāk kļūšu par treneri, lai ar savu pārliecību strādātu ar cilvēkiem un teiktu viņiem, ka nav jau jāuzstāda olimpiskie rekordi, jo tas ir profesionālais sports, bet ir jādara tā, lai ikdienas gaitas būtu vieglas un lai tavs ķermenis palīdzētu strādāt un darīt to, ko tu dari ikdienā. Tagad esmu gana sportisks un atlētisks. Savos 40 gados es jūtos krietni labāk.
Man patīk braukt ar velosipēdu, un kopā ar domubiedriem apceļojam arī Latviju ar velosipēdiem. Tad Latviju var ieraudzīt pilnīgi citādākā gaismā, nekā baraucot automašīnā vai ejot kājām. Jau vairākkārt esam iegriezušies arī Alūksnē un tās apkaimē. Turēt ķermeni labā formā ir vajadzīgs arī prātam, lai tā mājiņa, kurā tu dzīvo, būtu stipra un nebrūk kopā.
- Ko jūs novēlētu alūksniešiem Alūksnes 95.gadadienā?
- Malēnieši vienmēr ir bijuši spilgti un visā Latvijā atpazīstami. Es novēlētu jums un arī sev nekad, lai kā arī būtu, nepazadēt šīs krāsas. Nav svarīgi, zaļa, zila vai dzeltena, kāda nu kuram dvēselei tuvāka, bet galvenais nepalikt pelēkiem. Malēnieši savā garā ir tik stipri, ka, lai kā arī būtu, ir jāturas. Jo košāki malēnieši būs, jo vairāk par viņiem runās. ◆

Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Kārlis Anitens
Dzimšanas gads, vieta: 1975.gada 9.oktobris, Smiltene.
Izglītība: maģistra grāds ekonomikā, maģistra grāds mākslā, kā arī iegūta profesija – fitnesa treneris.
Ģimenes stāvoklis: meitas Sonora (10) un Sāra (8).
Hobiji: braukšana ar velosipēdu un vingrošana.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dzimtas saknes Jaunlaicenē

Kategorijas