Alūksne 1224.gadā datēta par Agzeli

Uldis Veldre (Latvijas Kultūras fonda 1991.gada Spīdolas prēmijas laureāts)

2015. gada 31. jūlijs 00:00

Interese par Latvijas un reizē arī Alūksnes senvēsturi ir jūtami pieaugusi, jo saņemu daudzus telefona zvanus, lūdzot vēstures materiālus, ko esmu ieguvis nopietnā 26 gadu izpētes darbā izsūtīt vai vēlreiz publicēt. Tas arī ir saprotams, jo pērn pagāja 790 gadi, kopš 1224.gadā noslēgts Tālavas un Agzeles zemes sadalīšanas līgums starp Rīgas bīskapu Albertu un Kristus bruņinieku brāļiem (Zobenbrāļu ordeni), un daudzas apdzīvotās vietas, kas tur nosauktas, svinēja 790. gadadienu.
Tās ir – Agzelē:    Agzele – tagadējā Alūksnes, šīs zemes (valsts) centrs, tās galvaspilsēta;
Pornuve - tagadējā Viļakas pilsēta;
Berezne - tagadējā Bērzpils Balvu novadā;
Abelene - tagad Baltinavas un Kārsavas novada Salnavas pagastā;
Abrene - brīvajā Latvijā (1920 -1938) Jaunlatgale, pilsēta Latvijā (1920-1944), apriņķa centrs, 1945.gadā pievienota Krievijai un pārdēvēta par Pitalovu.
Tālavā minētas 13 apdzīvotas vietas, bet nosaukšu četras, kas labāk zināmas:
Virevele, kur atradās Staldu pilskalns Gaujas kreisajā krastā pie Palsas ietekas, tagad Vireši Apes novadā;
Zlavka - tagad Zeltiņi Alūksnes novadā;
Gulbana - tagad mūsu kaimiņpilsēta Gulbene;
Prebalge - tagadējais Piebalgas kultūrvēsturiskais novads, kuram raksturīgas īpatnējas tautas mākslas, mājsaimniecības un citas tradīcijas, kas aptver bijušās Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas muižas, Inešu, Zosēnu un daļēji Kaives pagastu.
2004.gada 24.jūlijā Vecpiebalgā notika Piebalgas 780.gadskārtai veltītā 3. novadpētniecības konference, uz kuru biju ielūgts arī es nolasīt ziņojumu „Piebalgas kaimiņnovads Agzele - Alūksne 780.gadskārtā”. Nolasīju vēstures dokumentus par Alūksnes senvēsturi, bet unikāls ir 1224.gada līgums par Tālavas un Agzeles zemes sadali starp Rīgas bīskapu Albertu un Kristus bruņinieku brāļiem, kas saucies – „Divisia Lettia”, latviski tas būtu – Latvijas sadale. To mana meita Marina, kas dzīvo Zviedrijā un ir beigusi LVU kā vēsturniece, ieguva Stokholmas Valsts arhīvā. Arī autentisko tulkojumu ārzemēs latviešu valodā veica aģentūra INLEKS, jo Latvijā nebija neviena, kas to spētu izdarīt. Tas ir pirmais šī līguma autentiskais tulkojums latviešu valodā.
1224.gada līgums par Tālavas un Agzeles zemes sadali starp Rīgas bīskapu Albertu un Kristus bruņinieku brāļiem: „Svētās un nedalāmās trīsvienības vārdā, Alberts ar Dieva žēlastību Rīgas bīskaps, visiem Kristus ticīgajiem mūžīgi. Mēs vēlamies, ka ir zināms tagad un nākotnē, ka zemi, ko sauc par Tolovu, tūlīt pēc pāvesta kunga iesvētīšanas (1.) starp mums un Kristus bruņinieku brāļiem virs Livonijas un Letijas padarītu [par īpašumu] ar šiem pašiem brāļiem pēc gudru vīru lēmuma tā esam sadalījuši: ciematu, kas atrodas pie Vivas upes, vīra, ko sauc par Rameki, īpašumu robežās, un visu, kas pirms šīs dalīšanas bija mūsu īpašumā līdz pat Astyerwe (2.), ar baznīcas, desmitās tiesas un visa laicīgā ienākumiem viņi turēs civilā jurisdikcijā. Bet divu daļu īpašuma vietā mums ar visām tiesībām piederēs šie: Gibbe, Iovnate, Ieie, Ale, Zlavka, Saueke, Virevele, Zirvegale, Metsene, Gulbana, Iazoa, Prebalge. Ja arī kādas zvejas vietas, koki, pļavas vai lauki iepriekš minētajās robežās minētajiem brāļiem līdz šim pērkot vai dāvinot piederēja, tad tagad būs mūsu. Līdzīgi, ja mums kaut kas bija viņu īpašumā, viņiem pašiem neierobežoti piederēs. Turklāt tā zeme, ko sauc par Agzeli, minētā veidā viņiem piederēs, mums – to ņemot vērā - paliekot zemēm: Berezne, Pornuwe, Abelen, Abrene. Bet, lai neviens nākotnē šai mūsu dalīšanai neuzdrošinātos neapdomīgi iebilst, mūsu dalīto esam uzrakstījuši un ar zīmogiem apstiprinājuši, parakstot to vārdus, kas bijuši klāt, kad tas noticis: mūsu cienījamais brālis Hermans, Lealas (?) bīskaps; Iohans, lielākas baznīcas prāvests Rīgā; bruņinieks Daniels no Lielvārdes, Konrāds no Ikšķiles, Iohans no Dobeles, Johans no Bikkeshovedes, Engelberts no Tīzenhauzenes, mūsu kalps Engelberts un daudzi citi.”
(1. Pēc tam, kad pāvests iesvētījis Albertu par bīskapu.
2. Burtnieku ezers.)
Būtisks jautājums ir – kur 1224.gada līgumā minētās Tālavas un Agzeles zemes atradās? To labi parāda karte – valstiskie veidojumi Latvijā agrajā feodālismā - no Latvijas PSRS Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta grāmatas „Latvijas PSR vēsture no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām”, kas izdota izdevniecībā „Zinātne”, Rīgā 1986.gadā. Tādas kartes vai to daļas ir praktiski visās Latvijas vēstures grāmatās no 1990.gada vai mazliet vēlāk. Citēšu iepriekš minētās grāmatas 34.lappusi, lai vēlreiz nebūtu jāraksta tās nosaukums: „Starp Tālavu rietumos un Pleskavas kņazisti austrumos atradās latgaļu Atzeles zeme (senkrievu avotos „Очела”), kuras centrs bija Alūksnes pils.”
Kā Agzeles vārda vietā radies vārds Atzele, minēšu turpmāk, bet praktiski tie ir sinonīmi – vārdi par vienu un to pašu teritorijas atrašanās vietu.                 Vārds Atzele lietots jau 1938.gadā, citēju „Malienas Ziņu” 1938.gada 673.numuru: ”Nodibināta Tālavas senatnes pētīšanas biedrība. Alūksnes novada interesentu grupas vārdā biedrību apsveica Gotfrīds Mīlbergs (Skuju Frīdis, rakstnieks, 2.,3.,4., Saeimas deputāts, 1933.-1934.g. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrs, 1940.gadā apcietināts, 17.05.1942. nošauts Soļikamskā). Viņš apsolīja, ka tuvākajā laikā Alūksnē nodibinās Tālavas senatnes pētīšanas biedrības Atzeles nodaļu.”
Vārds Atzele minēts arī 1965.gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta izdevumā – Ē.S.Mugurēvičs „Austrumlatvija un kaimiņzemes X – XIII gs.” , kuru iespieda krievu valodā izdevniecībā „Zinātne”. Tur kartē 114.lappusē – galvenie satiksmes ceļi Austrumlatvijā agrajos viduslaikos - redzama Alūksne ceļu krustojumā no rietumiem uz austrumiem un dienvidiem, bet Agzeles zeme nosaukta par Atzeli.
Tolaik, iespējams, Ē.Mugurēvičam trūka vēstures avotu par šo līgumu, jo Tālavas zemes vietā ir liels uzraksts - Trikāta. Šīs kartes uzlabots variants ir Indriķa Šterna vēstures grāmatā „1180 – 1290 Krustakari”, izdota Rīgā 2002.gadā 514.lappusē – Rīgas tirdzniecības ceļi ar Krievzemi pa Latviju. Kartē labi redzama Alūksne laikā no 1180. līdz 1290.gadam pie lielā tranzītceļa no Novgorodas un Pleskavas uz Koknesi. Redzams arī vietējais satiksmes ceļš no Cēsīm un Autines gar Staldu pilskalnu Gaujas kreisajā krastā pie Palsas ietekas, bet 1224.gada līgumā tas minēts kā Virevele, un tālāk uz Alūksni „Очела”- Atzeles- Agzeles centru un Pleskavu. Gaujienas - Adzeles nav, jo tolaik tās vēl nebija. I.Šterna grāmatā ir labojums – Trikātas zemes vietā Tālavas zeme.
Citēju iepriekš minētās Ē.Mugurēviča grāmatas 110.lpp. – Alūksnes ceļš : „Dabīgi rodas jautājums, vai ceļu Rīga – Alūksne – Pleskava neizmantoja jau 10.-13.gs. - rakstiski avoti par to neko nepasaka. Pirmās ziņas par to ir 1285.gadā, kad Atzelē tika nosisti krievu tirgotāji.
“Bet par to pašu gadījumu citādi vēsta vācu hronikas, citēju žurnālu „Sējējs” 1936.gada 4.nr. 366.lpp. no Ā.Švābes raksta „Tālava”: „Pēc vācu avotiem vainīgi bijuši Rēzeknes ordeņa brāļi, kas nosituši pleskaviešus Gaujienas novadā (in terra Adzelle).” Tā vai citādi, bet Gaujiena - Adzele rakstītos avotos pirmo reizi minēta 1285.gadā, bet Alūksne - Agzele - 1224.gadā, ko apliecina manis iegūtie Latvijas patiesās vēstures dokumenti.
Pirms 6 gadiem, 2009.gada 24.jūlijā, notika svinīga Alūksnes senākā vārda – Agzele 785.gadskārtas atzīmēšana ar ziedu nolikšanu uz pulka telts – mūzikas paviljona pamatiem, godasardzē stāvot brašajiem Tēvzemes sargiem – kājinieku skolas karavīriem. Sirsnīgu, majestātisku koncertu sniedza Nacionālo Bruņoto Spēku sauszemes karaspēka pūtēju orķestris, daudzi karavīri bija ieradušies ar saviem bērniem.
Pagājušajā gadā atzīmējām sirmās Alūksnes 790.gadskārtu. Notika kupli apmeklēts pasākums ar Gulbenes vīru vokālā ansambļa “Namejs” muzikālo priekšnesumu un alūksnieša Andra Mičuļa izpildītajām dziesmām. Pasākumā ar piemiņas veltēm pateicos tiem daudzajiem alūksniešiem, ar kuriem kopā ir pavadītas neskaitāmas stundas Alūksnes pilsētas ievērojamāko vēsturisko vietu atjaunošanā un sakopšanā, kā arī neskaitāmu piemiņas brīžu kuplināšanu ar latviskām dziesmām, mūziku un dzejas rindām. Izzinot patieso Latvijas vēsturi, mēs kļūstam spēcīgāki, lepnāki par savu tautu un valsti, kas ļoti vajadzīgs šajā laikā, lai atdzimtu tēvzemes mīlestības patiesie avoti: tēvutēvu valodas zināšana un cienīšana, tautas varoņu godināšana, tēvzemes mīlestības rādīšana krietnos, nesavtīgos darbos.
Pērn 20.septembrī atklājot jauno skatu torni, dāvāju karogu ar savām dzejas rindām, kas pauž lepnumu par patiesu vēsturi, varoņiem no sirmās senatnes līdz mūsu dienām, kas dod spēku turpmākajam nesavtīgam darbam.

Ai, Alūksne – Agzele,
Tu – Māte mana,
Te Pilskalns senais
Varoņteikas stāsta,
Kā mūsu senči cīnījās par brīvi,
Lai vienotībā, darbā celtu dzīvi.
Te mūsu tēvi izcīnīja savu valsti brīvo
Un miglu sarkano no kalna dzelmē vēla.

Te karavīri Saules tiltu cēla,
Te mūsu dzimtu mūža mājas.
Lai karogs sarkanbaltisārtais tornī plīvo,
Lai alūksnieši savā valstī brīvi dzīvo,
Lai augšāmceļas senā -
Agzeles Gaismas pils! ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Alūksne 1224.gadā datēta par Agzeli

Kategorijas