Kādreizējās spozmes klusums Tūjā

2015. gada 7. augusts 00:00

4808

Runājot par Tūju, daudzi var iedomāties Tūju pie jūras, taču arī Alūksnes novada Alsviķu pagastā ir sava Tūja, kurā pavisam nesen vēl darbojies milzīgs spirta brūzis, kā arī ķieģeļu ceplis. Nu Tūja, kuru agrāk, visticamāk, dēvējuši par Dūjas muižu, ir palikusi pavisam tukša un tās iedzīvotāji uz apdzīvotās vietas nākotni, kurai ir tik īpaša vēsture, skatās ne pārāk optimistiski.

No mājas jāizvācas
Iebraucot Tūjā, pirmo satikām Dzidru Leiškalni, kura Tūjā dzīvo jau 55 gadus, bet viņai pašai nupat palikuši 85 gadi. Uz Tūju viņa pārcēlusies no citām mājām tepat Alsviķu pagastā, bet nu no mājas, kurā pavadīts tik ilgs mūža laiks, viņai jāizvācas. “Banka mani sviež ārā, jo mājas īpašnieks bija ieķīlājis māju, bet nu to konfiscē, jo mājas īpašnieks nespēja atdot bankai kredītu. Tā kā īpašnieks bija savulaik privatizējis arī manu dzīvokli, tā nu arī mani met laukā no mājas. Pats viņš ir pārcēlies uz dzīvi citur, bet man jau tepat netālu ir sarunāts dzīvoklītis. Protams, žēl jau no mājas ir šķirties, jo tik ilgi te esmu nodzīvojusi,” teic Dz.Leiškalne. Viņa netic tam, ka māju, no kuras viņu izliek, kāds nopirks, jo tā nav labākajā stāvoklī, un nav ticības tam, ka kāds būtu gatavs māju nopirkt un ieguldīt tajā lielus līdzekļus. “Grūti jau vecam cilvēkam iet un klīst pa pasauli, uz pansionātu arī negribas iet,” saka Dz.Leiškalne. Viņu interesē jaunumi arī visā novadā, un viņa saka, ka varot izdzīvot bez maizes, bet bez laikrakstiem gan ne. “Lasīt jau ir pierasts kopš bērnu dienām,” teic Dz.Leiškalne.
Tūjā nav daudz māju, turklāt dažas no tām ir tukšas. “No Tūjas līdz Nēķenei vien ir tukšas piecas mājas. Tepat netālu reiz bija veikals, bet nu mājā nav ne veikala, ne arī mājas īpašnieku, jo viņi ir nomiruši. Tā māja stāv tukša,” stāsta Tūjas iedzīvotāja un atzīst, ka, nomainoties paaudzēm, jaunie Tūjā vairs neatgriežas.

Nekādu perspektīvu nesaredz
Tūjas iedzīvotāja Mārīte Ribaka ir saimniece zemnieku saimniecībā “Lazdas”. “Tūjā esam vienīgie zemnieki, jo Tūja ir maza vietiņa,” stāsta M.Ribaka. Tūjas centrā ir sešas mājas. Saimniecība “Lazdas” dibināta 1993.gadā, un M.Ribaka atzīst, ka pārdomā lēmumu saimniecību tomēr likvidēt. “Pie šīs dienas cenas tā vispār ir ņirgāšanās par zemnieku! Tagad cena ir vismazākā, kopš mēs sākām strādāt, bet degvielas cenas ir cēlušās. Piena pieņēmējs nesen atveda aploksni ar piena cenu – 190 eiro tonnā. Ko tad es varu izdarīt? Ir jādomā, kā nomaksāt elektrību un samaksāt darbiniekiem algu. Pati esmu pensionāre, bet dēls saimniecību neturpinās, jo tas ir darbs, kurš nenes peļņu. Esmu te arī ieguldījusi savu pensiju, bet tas neatmaksājas. Protams, žēl būs saimniecību likvidēt, jo te nav tā, kā lielražošanā, kur neiemīli katru lopiņu. Man šie lopiņi ir mīļi un nav jau tos tik viegli nolikvidēt, tas būtu ļoti grūti morāli,” teic M.Ribaka. Viņa uzsver, ka nekādu perspektīvu Tūjā tomēr nesaredz un neuzskata, ka kāds jaunietis atgriezīsies šeit uz dzīvi.

Tūjas nosaukums –
Krāgenhofa
Inta un Kārlis Slapjumi ir alūksnieši, taču vasarā viņi dzīvo Tūjā. Gar māju, kurā viņi dzīvo vasarā, iet tā saucamais Lielmātes ceļš. I.Slapjuma stāsta, ka 1949.gadā visa viņas ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju un viņa Latvijā atgriezusies 1957.gadā. “Tēva mājās tad atradās kolhoza kantoris un šeit dzīvoja citi cilvēki, taču dabūju māju atpakaļ, kad sāka atdot īpašumus,” stāsta I.Slapjuma, kurai ir 79 gadi. Viņa neatceras daudz no Tūjas agrākajiem laikiem, jo kopā ar ģimeni tika izsūtīta tad, kad viņai bija vien 13 gadi. “Cik atceros, Tūjā bija ļoti daudz cilvēku, jo toreiz vēl strādāja spirta brūzis un cilvēkiem bija darbs. Mūsuprāt, te neviens atpakaļ īsti nenāks. Izņemot vasaras, arī šī māja, kurā dzīvojam, stāv tukša,” stāsta I.Slapjuma.
Alsviķu pagasta tūrisma darba organizators Jānis Polis stāsta, ka pa Lielmātes ceļu esot braukusi Alsviķu muižas pēdējā baronese Anna Liāna Tranzē. “Reiz satiku divus cilvēkus, kuri paši savām
acīm vēl redzējuši šo baronesi braucam. Viņa pa šo ceļu braukusi arī laikā starp 1905.gada revolūciju un 1. pasaules karu. Šis ceļš divos fragmentos dabā ir vēl ļoti labi redzams. Pilnīgi noteikti kādus trīs kilometrus vēl var iet un pat braukt pa šī ceļa vēsturisko trasi,” stāsta J.Polis.
Tūjas nosaukums, visticamāk, esot radies no Tūjas muižas 17.-18.gadsimta baronu uzvārda Taube, kas vācu valodā nozīmē – dūja. J.Polis secina, ka latvieši varējuši sākumā saukt šo muižu par Dūju, bet vēlāk par Tūju un tā nu šis nosaukums pamazām iegājies tautā, līdz beidzot ieguvis oficiālu statusu. Jāuzsver, ka vācu valodā Tūjas nosaukums vienmēr nemainīgi bija palicis – Krāgenhofa (Krāgas muiža). “15.gadsimtā, kad šajā rajonā sāka rasties muižas, Krāgenhofas (Krāgas jeb Skrāģu muižas) centrs atradās tagadējā lielceļa, kurš ved uz Zeltiņiem, otrā pusē – virzienā uz Alsviķiem. Visticamāk 18.gadsimtā šo centru pārcēla tur, kur tagad atrodas Tūja. 19.gadsimtā izputējušā muižas centra vietā uzcēla kapitālu pusmuižu, visticamāk, ar lopu audzēšanas nolūku, jo tur ir milzīgs laidars. Tagadējā Tūja bija vairāk kā rūpniecības centrs,” stāsta J.Polis.

Spirta brūzis pastāv jau vismaz kopš 1880.gada
Kādreiz Tūja zēlusi un plaukusi, jo tajā bijuši vairāki uzņēmumi, kas devuši desmitiem darba vietu, tajā skaitā iespaidīgais spirta brūzis un ķieģeļu ceplis. “Arī pats vēlos apkopot informāciju par Tūjas spirta brūzi, kurš pastāv jau vismaz kopš 1880.gada. Pieļauju domu, ka brūzis kādā mazākā ēkā varēja pastāvēt jau senāk, jo ir ziņas, ka Alsviķu baronam, kuram piederēja arī apkārtējās muižas Tūjā, Nēķenē, Rezakā un pat Karvā, kādreiz bijuši pat četri spirta brūži. Viens no tiem varēja būt Tūjas spirta brūzis,” stāsta J.Polis.
Savukārt ķieģeļu ceplis ticis uzcelts Latvijas brīvvalsts laikā un piederējis Ikkeru ģimenei. “Vēlos uzrakstīt arī par šīs puses ķieģelnieku gaitām un arī Ikkeru ģimeni, jo tas būtu ļoti aizraujošs stāsts,” teic J.Polis. Ikkeru uzvārds ir labi zināms ne tikai Tūjas apkaimē vien. Viņu senči šo uzvārdu atnesuši no tālās Pomerānijas, kas ir sena baltu zeme Baltijas jūras dienvidu krastā, kurā kopš 12.gadsimta valdīja Pomerānijas dinastijas valdnieki (mūsdienās Pomerānija sadalīta starp Vāciju un Poliju). Jāpiemin, ka Tūjas spirta brūzis bija Lielvidzemes (kādreizējais reģions no Rīgas līdz Tērbatai un Tartu, kuru sauca par Līflandi) spirta brūžu topa sešniekā. “Tas bija iespaidīgi liels! Ražoja spirtu miljonos grādu jeb alkoholgrādu. Jā, cara laikos lietoja tādu mērvienību, bet diemžēl neviens vēsturnieks nespēj īsti izskaidrot, cik tas ir litros,” stāsta J.Polis un atzīst, ka Tūjas vēsture ir ļoti interesanta, vien žēl, ka tik daudz kas no Tūjas spozmes nu ir zudis. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kādreizējās spozmes klusums Tūjā

Kategorijas