Joprojām uzticīgs savas dzīves sapnim

2015. gada 14. augusts 00:00

527

(Turpinās no 1.lappuses)
Talants - tā vienā vārdā var raksturot Egona Brīdaka gleznas, kas uzrunā ar košumu krāsās, precizitāti un plūdumu līnijās, izteiktu ainavu izjūtu. Dzīvespriecīgais mākslinieks šogad nosvinēja 85. dzimšanas dienu - otu no rokām neizlaiž joprojām.
Rādot savas gleznas, par katru no tām viņam ir savs stāsts, turklāt to nosaukumus autors teju visus zina no galvas, tiklīdz darbu ierauga. Šobrīd Apē skatāma mākslinieka izstāde “Baltie gadalaiki”.

Šoferis ar skiču bloku
E.Brīdaks dzimis, audzis un mūžu nostrādājis Apē. Studēt glezniecību nebija iespējas, bet zīmēt paticis kopš bērnības. Jaunībā E.Brīdaks vēlējās iestāties Mākslas akadēmijā, bet nepaņēma – padomju varai viņš nepatika, jo bija “nepareiza biogrāfija”: krusttēvs savulaik bija Latvijas armijas virsnieks. Septiņu mēnešus E.Brīdakam bija iespēja apmeklēt privātstundas pie mākslinieka Leo Svempa Rīgā, pārējās prasmes iegūtas pašmācības ceļā gadu laikā.
“Mans tēvs bija lauksaimnieks. 1949.gada pavasarī nodibināja kolhozus – tēvs pārgāja kolhozā un bērni līdzi, tādēļ arī es skaitījos kolhoznieks. Ilgāk par septiņiem mēnešiem Rīgā nevarēju uzturēties un izglītoties – mani vajāja un teica, ka jāiet strādāt kolhozā,” atceras E.Brīdaks. Viņa mūža profesija bijusi šoferis Apes un Trapenes kolhozos, apvienībā “Daiļrade”, Patērētāju savienības autobāzē. Sirmais vīrs atklāj, ka vienmēr līdzi vadājis bloku un zīmuli, kur ieskicēja skaistākās ainavas, un krāsu kaste. “Esamu dabas bērns un sapņotājs, man vajag lauku klusumu un mieru – man nepatika kolhozā staigāt zirgam nopakaļ un skatīties astē, tādēļ izmācījos par šoferi. Man ļoti patīk daba, ainavas. Gadu gadiem braukājot esmu ieskicējis tūkstošiem skatu – liela daļa pārtapusi gleznās. Gleznošana ir manas dzīves sapnis un īstenība,” saka E.Brīdaks.

Ainavists un sapņotājs
Pensionējoties E.Brīdaks cerējis, ka nu varēs pievērsties gleznošanai ar sirdi un dvēseli, jo līdz tam gleznošanai atlika maz laika, bet piemeklēja slimība. “Divreiz esmu pārdzīvojis trieku – bija brīdis, kad atņēma rokas, kājas, nevarēju paiet un rokā kaut ko noturēt. Vēl tagad ir brīži, kad pirksti ir nejūtīgi – kad veselība labāka, ņemu otu un gleznoju, jo man patīk gleznot un bez tā nevaru! Gleznoju joprojām – tagad arī mājās ir viena iesākta, vēl nepabeigta glezna. Tiesa, gleznot pie molberta vairs nevaru, grūti ilgi nostāvēt – tagad gleznoju, sēžot pie galda,” atklāj mākslinieks.
Ir gleznas, kas tapušas divās dienās, ir tādas, kam veltīts ilgs laiks, un arī tādas, kas iznīcinātas, jo pašam nepatīk. Kopumā māksliniekam ir vairāk nekā simts darbu. “Gleznoju tā, kā izjūtu dabu, tās joprojām ir mana laika jaunības gleznas, ainavas. Tagad jau tā vairs neglezno. Manuprāt, lielai daļai jauno šāda tipa gleznas nemaz nepatīk – tagad daudzās gleznās ir tikai švīkas, kur nevar saprast, kas ar to vispār domāts? Es šādu mākslu nesaprotu un negribu tai pat virsū skatīties. Esmu ainavists un sapņotājs,” saka E.Brīdaks.

Pirmais un pēdējais portrets
Jautāts, vai patiesi nekad nav uzgleznojis nevienu portretu, E.Brīdaks smaidot atzīst – trīs gleznās skatāmas sievietes, bet portretus nemīl gleznot kopš jaunības, kad piedzīvoja starpgadījumu ar pirmā PSRS vadītāja V.I.Ļeņina gleznošanu.
“Sanāca lielas nepatikšanas – kopš tā laika nemīlu portretus zīmēt. Dienests armijā man bija Turkmēnijā, armijas pilsētā, kur tolaik būvēja klubu un vajadzēja iekārtot iekštelpas. Man nepatika smagajā artilērijā ņemties ar lielgabaliem, tādēļ pieteicos noformēšanas darbiem klubā. Beigās kluba vadītājs saka, ka sienas avīzei augšā vajadzētu skaista Ļeņina portretu! Pilsētā bija tikai karavīri, ļoti maz civilo iedzīvotāju – teicu, lai sameklē žurnālu, kur ir Ļeņina portrets, es uzgleznošu! Godīgi sakot, manis gleznotais Ļeņins sanāca smuks. Pieņemšanas komisija bija no Taškentas, kur bija armijas štābs. Viens pulkvedis ieskatījās un jautāja, kur ņēmuši tādu Ļeņina gleznu, tādas nekur citur neesot?! Uzzinot, kā tā tapusi, mani izsauca priekšā un jautāja, kur esmu absolvējis Mākslas akadēmiju? Atzinos, ka nekur... Kā es uzdrīkstoties gleznot valsts vīru! Toreiz bija noteikts, ka valsts vīrus nedrīkst gleznot, atveidot viņu skulptūras personas, kuras nav absolvējušas Mākslas akadēmiju. Pulkvedis man solīja piecus gadus pie Baltajiem lāčiem, lai pārdomātu savu rīcību, bet pulka poļitruks iestājās par mani. Rezultātā vīri savā starpā vienojās, ka gleznu jānoņem un jāsadedzina: es to noņēmu un kluba vadītājs sadedzināja. Kopš tā laika portretus neesmu gleznojis,” atminas E.Brīdaks.

Darbi skatāmi izstādē Apē
E.Brīdaks darbus veido eļļas glezniecības tehnikā. Tajos skatāmas dabas ainavas, atainojot savu māju un Apes apkārtni, Latvijas dabu ar tās ceļiem, upēm un ezeriem, mežiem un norām, jūru. “Reizēm cilvēki jautā, kādēļ, piemēram, manas gleznas nelīdzinās L.Svempa darbiem, jo pie viņa mācījos, bet man nepatīk kopēt – man ir savs rokraksts,” saka E.Brīdaks.
Pirmā E.Brīdaka darbu izstāde Apē bija 1954.gadā, kad viņa darbi bija skatāmi Tautas lietišķās mākslas izstādē – konkursā, iegūstot apbalvojumu par 2.vietu. Toreiz pēc gada Apē māksliniekam bija vēl viena izstāde, pēc lielāka pārtraukuma nākamā izstāde Apē bija 2013.gadā pilsētas svētku ietvaros. Vēlāk arī Alūksnes pilsētas bibliotēkas bērnu literatūras nodaļā un nu – atkal Apē. Kad šogad E.Brīdaku sumināt mājās nozīmīgajā dzīves jubilejā pašvaldības vārdā bija ieradusies Apes novada domes priekšsēdētāja Astrīda Harju un ieraudzījusi plašo gleznu klāstu, ierosinājusi, ka tos vajag izrādīt plašākai sabiedrībai izstādē. Tā tapa izstāde “Baltie gadalaiki” ar 30 mākslinieka jaunākajiem darbiem. Tā skatāma Apes novada Sociālā dienesta telpās līdz oktobrim, tostarp Apes Pilsētas svētku laikā 22.augustā no pulksten 9.00 līdz 12.00. Savulaik E.Brīdaks gleznas pārdevis veikalos, zīmējis dekorācijas Apes klubam, nesen divas gleznas līdzi uz Rīgu aizveda filmēšanas grupa, kas kopā ar Paulu Bankovski viesojās Apē. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Joprojām uzticīgs savas dzīves sapnim

Kategorijas