Kopā – ne vienmēr garšīgi

2015. gada 14. augusts 00:00

«Vārds «kopā» mums, latviešiem, kā ziemeļu tautām piederošajiem, ir diezgan sarežģīts, jo mēs pēc uzbūves un temperamenta esam diezgan vienpaši – vairāk intraverti nekā ekstraverti. Tāpēc kopābūšana mums nemaz nav tik gards kumoss. Pretstatā, piemēram, tipiskai itāļu ģimenei, kur kopā dzīvo vairākas paaudzes – viņi nemaz iedomāties nevar, ka būtu citādi. Savukārt latviešiem kopābūšana ir kas tāds, pie kā jāpiestrādā un jāpiespiežas,» psihoterapeite Inga Birkmane šķetina iemeslus, kāpēc mūsu sabiedrību tik grūti iekustināt piedalīties. Līdz ar to palaižam garām daudzas nozīmīgas, labas lietas.

Pieraduši paši lemt un darīt
Temperaments nav vienīgais, kas nosaka, vai cilvēks vairāk stāvēs malā vai tomēr piedalīsies. Liela nozīme tāpat ir tradīcijām, likumiem un noteikumiem. «Mēs gaidām, ka «tā pieņemts» faktors atļaus vai piespiedīs mums būt kopā. Tad arī saņemamies un ejam – uz regulāriem dejošanas vai dziedāšanas mēģinājumiem vai Ziemassvētkos pie vecākiem, jo tā taču pieņemts,» tēlo Inga. Viņa piebilst, ka kopā vai tuvu būšana parasti izraisa diskomfortu tiem, kas pie tās nav pieraduši, pirmkārt, ģimenē.
«Ja vien neesi piedzimis lielā ģimenē, kurā ir septiņi bērni un ļoti tuva kopābūšana ir ikdienas sastāvdaļa, vienkāršāk būs vienatnē – pieradis viens, tāpēc tuvība izraisīs diskomfortu. Savukārt, ja būsi pieradis «berzēties» ar citiem, nepatiks vienatne. Taču mēs esam pieraduši būt vairāk individuālisti, lemt par sevi, paši izdomāt, izdarīt, nevis konsultēties ar citiem. Arī skolās vairāk audzinām uz konkurenci, panākumiem. Lai gan kopībā ir ļoti liels spēks, piemēram, vairākiem cilvēkiem kopā airēt laivu nozīmē ātrāk tikt uz priekšu, un ar prātu to zinām, drīzāk izmantojam savu individuālo spēku, kas ir ego. Kad šādas individualitātes sanāk kopā, lai ko paveiktu, izrādās, jāpavada gads, lai vispār izveidotu kopību. To īpaši var redzēt darba kolektīvos, kur visi ir individualitātes un personības,» atzīst I.Birkmane. Taču būt skrūvītei lielākā mehānismā nav nekāds kauns vai neveiksme. Ja dejotāji nesaprastu un tāpēc atsacītos dziesmu un deju svētku lielkoncertā veidot noteiktu rakstu, izjuktu grandiozais zīmējums, ko var redzēt tikai no augšas.

Trūkst dzimtas tradīciju
Kopā vai atsevišķi būšanu nosaka mērķis – mīlestība un draudzība vai tomēr nauda, panākumi un veiksme. «Mēs visi ilgojamies pēc ģimeniskuma, taču īsti nemākam. Palaimējies, ja esi nonācis lielā dzimtā, kur jau ir stipras tradīcijas. Dzīvojot vienai ar diviem bērniem, tās būs ļoti grūti iedibināt un līdz ar to izveidot spēcīgu kopību. Paaudžu tradīcijas ir kā līme, bet ar pliku runāšanu neko īsti nevar salīmēt,» norāda psihoterapeite, paužot nožēlu, ka Latvijā, veļoties pāri kariem un okupācijām, dzimtas ir nežēlīgi postītas un saknes izrautas. Tomēr var sākt kaut ar sīkumiem, piemēram, kopīgām brokastīm brīvdienu rītos.
«Ja mamma ies dejot kādā deju kolektīvā, visticamāk, arī bērni to darīs. Socializēšanās vairāk ir uzvedības modelis, ko iemācās ģimenē – iet meklēt cilvēkus, komunicēt ar viņiem. Taču mums nav tādas tradīcijas un arī fiziski nav pie kā aiziet. Nav vecmāmiņas un vectētiņa otrā istabā, kad mamma darbā, bet māsai nestāstīsi. Tā pierodi pats atrisināt savas lietas. Savukārt lielā ģimenē un dzimtā visu laiku cits ar citu «burzās». Tur nav iespējams noslēpt tavu pašsajūtu un noskaņojumu – uzreiz kāds ir klāt un risina vai vismaz jautā, kā tu jūties. Tā ir iespēja nepaturēt sevī, bet laist visu ārā,» vēl kādu kopābūšanas priekšrocību min I.Birkmane.

Latvieti kustina dziesmas
un dzeja
Izejot ārpus ģimenes, kopābūšanu sāk diktēt dažādi likumi un noteikumi. Piemēram, skolā tev nākas strādāt vienā grupā un jāmēģina saprasties ar klasi, lai arī neesi viņus izvēlējies. «Dejošanā ir noteikums partneriem sadoties rokās. Viņi pie tā pierod, un vēlāk to nav grūti izdarīt arī dzīvē. Darbojoties starptautiskajos jauniešu apmaiņas projektos, viens vācu kolēģis atzina, ka mūsu jaunieši spēj sniegt īpašu devumu – kamēr citi diskutē, vai vispār grib pildīt konkrēto uzdevumu, mūsējie ir kājās un dara, jo skolā tas ir prasīts un viņi ir pieraduši darīt kopā,» ilustrē Inga.
Tomēr šis faktors nav gluži kompliments, jo brīvprātīgi mēs īpaši neraujamies piedalīties, piebilst psihoterapeite. «Latvietis ļoti labi pakļaujas spiedienam. Ja viņam jautās, vai negribat piedalīties, viņš, visticamāk, negribēs un neies. Taču, ja pateiks, cikos jābūt un kas jādara, viņš būs klāt un darīs, kaut vēlāk sūdzēsies par to. Tāpēc arī mūsu cilvēki tik kūtri iet uz vēlēšanām, jo tā ir izvēle. Latvietis ļoti jāiespiež stūrī vai jāpavelk uz patosu, tādu «antiņa saulcerītes atvešanas enerģiju», lai viņu dabūt ārā. Palīdz arī emocijas, dzeja, dziesmas – viss, kas aizskar dvēseles stīgu. Pat nauda nemotivēs tik ļoti kā jūtas,» nacionālo īpatnību raksturo I.Birkmane.

Būs īsas, ātras attiecības
Mūsdienās kopābūšanu ārda arī komunikāciju tehnoloģijas, kas īpaši aizrāvušas jauno paaudzi – bērniem vienkāršāk ir palikt mājās elektroniskajā vidē, nevis iet, darīt un piedalīties «dzīvajā». «Pasaule uz to virzās, ka veidot tuvas, ilgtspējīgas attiecības, kas ir ļoti būtiskas, lai bērni augtu ģimenē un piedzīvotu šo pasauli veselīgi, kļūs aizvien sarežģītāk. Tās būs īsas un balstītas uz konkrētām jūtām. Piemēram, bērnu dzemdēšana būs vairāk saistīta ar iemīlēšanos. Tomēr ceru, ka cilvēki izslimos šo slimību. Attīstība notiek pa spirāli. Patlaban redzama jūtu degradācija, taču paralēli sarosās arī tie, kas to saprot, jūt un mēģina kustināt pretējā virzienā,» atzīst psihoterapeite.
Viņa piebilst, ka mājās šī kustināšana gan ir ļoti sarežģīts jautājums. «Varu palaist bērnu dažādos pulciņos, lai viņš pavadītu mazāk laika pie datora. Taču, ja manā pasaulē nav pienācīgas alternatīvas, tas varētu nenostrādāt, jo viņam digitālajā pasaulē ir labi. Tāpēc, cik vien iespējams, piedāvāšu bērnam savu klātbūtni, pateikšu, ka nemitīgi pavadīt laiku pie datora nav veselīgi, nevis bāršu un aizliegšu, un mierināšu sevi, ka pa ceļam bērns arī iemācās angļu valodu un atrod sev interesantu informāciju,» teic Inga, mudinot vecākus būt blakām savām atvasītēm un pašiem ar visu ko aizrauties, lai, kad bērns atgriezīsies īstajā dzīvē, viņš redzētu, kas tur pieejams un labprāt piedalītos tajā. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kopā – ne vienmēr garšīgi

Kategorijas