Tver infrasarkano noslēpumainību

2015. gada 21. augusts 00:00

899

Alūksnietis Roberts Ozoliņš pēc Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pabeigšanas devās mācīties uz Rīgas Stila un modes profesionālo vidusskolu, lai apgūtu fotogrāfa amatu. Lai arī pašreiz dzīve rit Rīgā, Roberts ir viens no tiem, kurš arī cer reiz atgriezties uz dzīvi Alūksnē.

Aiz redzamās pasaules ir vēl arī neredzamā
Roberts stāsta, ka ar fotogrāfiju viņš “saslimis” jau kopš bērnības, jo viņa vectēvs bija aizrautīgs bildētājs. “Būtībā pirmā manis uzņemtā bilde ir no 1993.gada janvāra, tātad, ļoti rupji rēķinot, pie fotoaparāta ar dažiem pārrāvumiem esmu jau 22 gadus. Lielākais kvalitātes kāpums ir pēdējos 9 gados, jo 2006.gadā nopirku savu pirmo spoguļkameru. Visvairāk fotografēju tieši dabu, jo pats esmu cilvēks, kuram patīk aizbraukt uz kādu klusāku nostūri vienkārši izbaudīt mieru,” viņš stāsta.
Robertam patīk arī eksperimentēt ar fotogrāfiju, un pēdējā laikā viņš aizrāvies ar infrasarkanajām fotogrāfijām. “Visas bildes, ko mēs ikdienā redzam, ir uzņemtas parastajā redzamās gaismas spektrā, taču aiz redzamās pasaules ir vēl arī neredzamā (vismaz mūsu acīm). Es esmu aizrāvies ar šīs neredzamās pasaules iemūžināšanu, tikai infrasarkanajā spektrā ar viļņa garumu apmēram 720 nanometri. Pasaule izskatās krietni citādāk, jo augi infrasarkano gaismu atstaro ļoti daudz un tādēļ izskatās kā apsniguši, savukārt debesis un ūdens absorbē un tādēļ attēlos izskatās krietni tumšāki nekā dabā. Agrāk izmantoju uz objektīva uzskrūvējamu filtru, taču tas radīja neērtības. Vispirms kamera jāuzstāda uz statīva, jāsakomponē kadrs, jāuzskrūvē filtrs, jānofokusējas un tad jāgaida līdz pat 20 sekundēm, lai uzņemtu normāli izgaismotu attēlu ap pusdienām, kad saule ir zenītā. Tik gara ekspozīcija nepieciešama, jo moderno digitālo kameru attēla sensori ir aizsargāti pret infrasarkanās gaismas iekļūšanu tajos, savukārt filtrs laiž cauri tikai infrasarkano gaismu. Līdz ar to sensora filtrs bloķē lielāko daļu gaismas, kas uz to krīt. Šogad saņēmos un savu veco kameru pārveidoju par infrasarkano. Pats to izjaucu, uzzināju bloķējošā filtra izmērus un tālāk jau no infrasarkanā stikla filtra izgriezu jaunu sensora filtru. Jaunais filtrs laiž cauri tikai infrasarkano gaismu, līdz ar to tā vairs nav izmantojama kā normāla ikdienas kamera,” stāsta fotogrāfs.

Pārkāpt sev pāri
Roberts teic, ka nav tāda brīža, kad viņam nebūtu iedvesmas. “Ikdienā skatos, kas notiek man apkārt, daudz lasu ar foto saistītas ziņas, pētu citu darbus, un tā galvā rodas vairāk ideju, nekā pietiek laika to īstenošanai. Ja trūkst apņēmības paņemt rokās kameru, lai dotos laukā fotografēt, tad varu tikai ieteikt pārkāpt sev pāri, jo vismaz viens labs kadrs būs noteikti un tam arī ir jādzīvo,” viņš saka.
Roberts jaunajiem fotogrāfiem iesaka bildēt, bildēt un vēlreiz bildēt, jo vienīgais veids, kā saprast savas kļūdas un uzlabot darbu kvalitāti, ir pēc iespējas vairāk fotogrāfēt. Roberta darbi palaikam skatāmi arī dažādās izstādēs, un pēdējā izstāde, kurā bija redzamas arī viņa fotogrāfijas, notika Alūksnes mākslas skolas telpās pagājušā gada nogalē. “Šis tas ir ieplānots uz nākamā gada sākumu, bet tas vēl pagaidām ir diezgan noslēpumaini. Gaidiet ziņu!” teic fotogrāfs.
Roberts uzsver, ka liela daļa fotogrāfu neaizdomājas, ka melnbaltās filmas laikos standarta pēcapstrāde tika iekļauta jau attīstīšanas procesā: attīstītāja ķīmiskais sastāvs, maisījuma temperatūra un ilgums - tas ietekmēja rezultātu. “Digitālajā ērā pēcapstrāde arī ir nepieciešama, jo kamerai nav pogas “šedevrs”, kā dažiem patiktos domāt. Lai fotogrāfijas padarītu pievilcīgākas, skatītājam baudāmākas, tām vajag piekoriģēt kontrastu, spožumu, krāsu piesātinājumu, aizvākt traucējošus sīkumus no kadra. Ja kāds saka pretējo, tad mana pieredze rāda, ka vai nu nemāk, vai ir par slinku, lai kaut vai minimāli padarītu savus garadarbus pievilcīgākus,” teic fotogrāfs. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Tver infrasarkano noslēpumainību

Kategorijas