Bruģēt gludu ceļu uz skolu

2015. gada 28. augusts 00:00

Pavisam drīz skolasbērni, svinīgi tērpti un ar ziediem rokās, piepildīs skolu pagalmus un klases, lai pēc trīs mēnešu garas atpūtas sāktu intensīvu mācību darbu. Arī mazākajiem, lai gan daudzi bērnudārzu apmeklējuši vasarā, Zinību diena ir kā signāls nopietnākam zināšanu apguves procesam, kas nes līdzi ne tikai lielāku slodzi, bet arī spriedzi gan mācīšanās, gan savstarpējo attiecību jomā. Šajā lietā pirmie un galvenie palīgi ir vecāki, ir pārliecināta psiholoģe Aiga Jankevica.

Īpašā diena
«Tam noteikti ir nozīme, ka 1. septembris tiek izcelta kā svētku diena. Ne velti kalendārā redzam, ka tā ir Zinību diena, un daudzi 1.–4. klašu skolēnu vecāki, īpaši, kas strādā valsts un pašvaldības budžeta iestādēs, to var izmantot kā apmaksātu brīvdienu. Sākas jauns un satraukuma pilns darba cēliens. Mazajam skolēnam ir ļoti būtiski redzēt, ka tāpat tas ir svarīgi vecākiem,» atzīst Aiga, mudinot mammas un tētus parūpēties, lai šī diena būtu īpaša. Piemēram, pēc svinīgā pasākuma var doties uz kino vai kafejnīcu apēst saldējumu vai mājās uzklāt svētku galdu, uz tā liekot arbūzu vai iecienītu kūku. Galvenais, lai visas dienas nesakristu vienā plūdumā un steigā: «Ā, šodien 1. septembris! Fiksi, mums pēc piecpadsmit minūtēm jābūt skolā, bet pēc tam man jāskrien uz darbu!»
«Arī pirmsskolas izglītības iestādes parasti šo dienu cenšas padarīt īpašāku. Lai gan bērni nākuši jau vasarā un izglītojošais darbs tiek veikts, šis laiks vairāk tiek veltīts rotaļām un nodarbībām ārā. Tāpēc Zinību dienā kādā bērnudārzā rīko koncertu, citā aicina viesmāksliniekus, dāvina grupiņām arbūzus vai katram bērnam pa ābolam vai citam pārsteiguma našķim. Pirmskola ir pirmā izglītības pakāpe, un tā to vajadzētu uztvert, jau divgadniekam iedrošinoši skaidrojot, ka viņš dosies uz savu skoliņu, lai satiktu draugus un mācītos,» tēlo A.Jankevica.

Pēkšņi sāk sāpēt vēders
Svētku dienas un lieli notikumi spēj izraisīt ne tikai pozitīvu satraukumu un saviļņojumu, bet arī nepatīkamu stresu, kas mēdz izpausties pat veselības problēmās.
«31. augustā vai dažas dienas iepriekš bērns pēkšņi var sacīt, ka negrib iet uz skolu, vai sāk naktīs nemierīgi gulēt un «laužas» vecāku gultā. Citi svētku rītā neko nespēj ieēst vai viņiem aiz uztraukuma sāk sāpēt vēders. Par to nevajadzētu celt paniku, jo tā ir reakcija uz jauno un nezināmo, kas piemīt arī pieaugušajiem,» skaidro psiholoģe.
Lai pēc iespējas mazinātu šo pirmssvētku stresu, viņa iesaka jau laikus gatavot mazo gaidāmajam notikumam. Izrunāt dienas plānu, iedrošināt, ka «būšu kopā ar tevi un, kad tu ar klases bērniem un skolotāju dosies uz savu klasi, sekošu tev pa pēdām». Iepriekšējā vakarā salikt, ko bērns vilks mugurā. Kopā atcerēties savu pirmo skolas dienu. Nespiest brokastot, bet paņemt līdzi cepumu vai ābolu, kas lieti noderēs, kad satraukums būs pagaisis – tie ir daži ieteikumi, kā palīdzēt, īpaši pirmklasniekam, kas maina iestādi un izglītības pakāpi, pārdzīvot pārmaiņas. Šajā lietā pretim nāk arī skola, ieviešot tā saucamo adaptācijas laiku, kad bērni nevis intensīvi mācās, bet vairāk iepazīst izglītības iestādi, skolotāju un cits citu. Taču vislielākā loma un atbildība paliek vecākiem. «Nekādā gadījumā nevajadzētu baidīt ar skolu vai bērnudārzu – nu tev vajadzēs no rīta līdz vakaram mācīties, un tu stundas laikā pat nevarēsi pakustēties vai aiziet uz tualeti! Bērns ļoti klausās vecākos un pieaugušajos, jo viņam vēl nav savas pieredzes. Tāpēc – kādu ceļamaizi dosi līdzi? Spēcinošu, atbalstošu un iedrošinošu vai apziņu, ka skola ir viens liels murgs, kā to, iespējams, iestāstījis vecākais brālis. Protams, atšķiras, cik daudz un iejūtīgi runāsi ar divgadnieku un ar piektklasnieku,» būt sava bērna atbalstītājam mudina Aiga.

Lai pats jautā skolotājam
Bērnam sākot skolas gaitas, viens no lielākajiem izaicinājumiem vecākiem ir «atlaist» savu atvasīti, pārmērīgi nekontrolējot viņu, nedarot bērna vietā un pirms katra šaubīga gājiena nepaliekot mīkstu spilventiņu, nekārtojot mazā somu, nemaz nerunājot par mācīšanos un priekšā teikšanu.
«Svarīgi runāt ar bērnu, ka skolotājs ir palīgs, kuram var jautāt visu, kas nepieciešams. Lai skolotājs mazajam pasaka, kādas burtnīcas un flomāsteri nepieciešami, nevis pašam zvanīt un mēģināt to bērnam aiz muguras noskaidrot. Jāļauj mācīties pašam kārtot savas lietas,» mudina A.Jankevica, piebilstot, ka vecāku loma ir būt līdzās atvasei un palīdzēt. Vispirms jau mācīties.
«Pedagoģijā pastāv tāds termins – «mēs mācāmies 1. klasē». Tas nozīmē vismaz pirmo pusgadu sēdēt blakus un pārliecināties, vai viss tiek izdarīts. Mazais jau bērnudārzā ir iemācījies, piemēram, sakārtot savu galdu, izliet netīro ūdeni, izskalot otiņas. Mājās tas jāturpina, klāt nākot pašām mācībām. Taču vispirms bērnam jāiekārto darba vieta. Ir pētījumi, ka skolēns sasniedz augstākus mācību rezultātus, ja viņam ir sava darba vieta, nevis virtuves galds, kamēr mamma mizo kartupeļus, vai viesistabas dīvāns, fonā skanot televizoram,» norāda psiholoģe, atgādinot, ka tāpat nepieciešams pārliecināties par darba vietas pareizu apgaismojumu.

Lāča pakalpojumi
Priekšā teikšana vai mājas darbu izpildīšana atvases vietā ir vēl viens «lāča pakalpojums», ko vecāki sniedz saviem bērniem un kas atspēlējas ilgtermiņā. «Vajadzīga liela pacietība, lai audzinātu bērnu, nemaz nerunājot par mācīšanos. Tomēr vecākiem bieži «neiztur nervi» – kā tu vari nezināt, cik ir divi plus divi, nu, četri taču! Var būt arī tā, ka mamma ņem rokā kociņus un mēģina mazajam skaidrot, bet tētis vai vecākie bērni sauc pareizo atbildi no otras istabas. Bieži šajā ziņā «grēko» vecvecāki: «Ko tu mokies – raksti šeit «četri», bet tur «trīs»»,» tēlo Aiga. Viņa piebilst, ka nereti emocijas par bērna šķietamo neattapību uzbango tik lielas, ka mammas un tēti sāk kliegt un apsaukāt mazo. «Nesaku, ka vienmēr vajag glaudīt pa spalvai un glaimot bērnam. Tas ir otrs grāvis. Aiz kritikas slēpjas vecāku vēlme – beidz ķēmoties, tu taču vari labāk! Tāpēc, ja esi «norāvies», ir jāatvainojas, jāizlīgst un jāsamīļojas. Tā ir laba attiecību skola tev un bērnam. Taču, ja emociju izvirdums notiek pārāk bieži, vienā brīdī bērns vairs nevērsīsies pēc palīdzības, bet tā vietā paziņos – man nesanāk, neprotu, negribu un nedarīšu! Tādos gadījumos vecāki parasti saka: «Es ar viņu mājās nespēju mācīties. Lai iet uz pagarināto grupu vai paliek pēc stundām!» Bet tas nav radies vienā dienā,» norāda Aiga.
Tāpat psiholoģe mudina saglabāt skaidru skatu un stingru nostāju, kad bērns, kā jau tas cilvēka dabā iepinies, mēģinās izvairīties no grūtībām. Piemēram, sporta stundām, jo mazajam nepatīk skriet un lēkt, vai angļu valodas, jo gadījusies, bērnaprāt, nejauka skolotāja. «Iedrošini savu atvasīti: «Es uzticos tev, ka sportā vari to paveikt! Turklāt mani priecē, ka esi sportisks un vingrs, bet ar angļu valodas skolotāju tev vienkārši tuvāk jāiepazīstas. Iespējams, nav tik ļauni, kā tev šķiet,» tēlo Aiga, vēlreiz atgādinot, ka gluda ceļa bruģēšana uz skolu pirmkārt sākas ģimenē un jau no bērna pusotra gada vecuma, kad mazais pārkāpj pirmsskolas izglītības iestādes slieksnim. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Bruģēt gludu ceļu uz skolu

Kategorijas