Alūksnes ezers – starp tīrākajiem un zivīm bagātākajiem

2015. gada 28. augusts 00:00

1458

Alūksnes ezers ir viens no tīrākajiem Latvijā, secinājuši Vides risinājumu institūta speciālisti, kuri sadarbībā ar novada pašvaldības aģentūru „Alja” otro gadu pēta ezeru. Tiek apzināta ekosistēma, analizēti zivju resursi, pētītas dūņu un citas piesārņojuma problēmas. Problemātiskākā ezera daļa ir iekšezers, kur savulaik izgāzti notekūdeņi un rūpnieciskie atkritumi.

Ūdens kvalitāte atbilst
normām, bet...
„Nu jau kādu laiku aktuāla ir iekšezera aizaugšana. Tiesa, šogad tā vairs nav tik izteikta kā pērn. Par to pārliecinājos, apbraucot Pilssalu. Kad pirms pieciem gadiem sāku darbu, tika risināts jautājums, lai kanalizācijas notekūdeņus no Kolberģa neievadītu Alūksnes ezerā. Tagad tas ir novērsts, arī no slimnīcas, pansionāta un Kājnieku skolas notekūdeņi tiek ievadīti pilsētas centrālajā kanalizācijas tīklā. Šo gadu laikā ūdenssaimniecības sistēma ir būtiski uzlabota, un tas ir pamatu pamats, lai ezera ūdens kļūtu tīrāks. Tomēr vēl ir palikušas privātmājas Ozolu, Ezermalas un Miera ielā, kuras joprojām nav pieslēgtas kanalizācijas sistēmai. Iespējams, ka kādas notekūdeņi ieplūst novadgrāvī, nonāk piemājas dīķī un no tā savukārt ezerā,” stāsta aģentūras direktors Māris Lietuvietis.
Pirms mēneša ezerā ir ņemtas analīzes, kas liecina – ūdens kvalitāte atbilst normām. Iespējams, kamēr ūdens nonāk ezerā, tas ir sajaucies un neuzrāda piesārņojuma kritiskās robežas. Kopā ar pašvaldības policijas un Valsts vides dienesta darbiniekiem vajadzētu iet gar grāvi, lai pārbaudītu, no kuras mājas tajā tiek ievadīti notekūdeņi. „Grāvis ir viens, bet māju ir apmēram desmit. Kuru vainot? Savukārt no grāvja, kas iet gar degvielas uzpildes staciju „Neste”, siltākās dienās var sajust nepatīkamu smaku. Tas nozīmē, ka tajā, iespējams, ieplūst neattīrīti notekūdeņi,” spriež M.Lietuvietis. Acīmredzot „Aljas”, SIA „Rūpe”, Valsts vides dienesta un pašvaldības policijas darbiniekiem ir jātiekas, lai kopīgi lemtu par risinājumu šai problēmai.
Ūdens analīzes tika ņemtas peldēšanās vietā „Vējiņš”, Pilssalā, Melnumā un Šūpalās. Lai gan ūdens tajās ir tīrs, oficiālas peldvietas Alūksnes ezerā nav. Lai peldvieta būtu oficiāla un tai piešķirtu zilo karogu, tajā ne tikai regulāri jāpārbauda ūdens kvalitāte, bet arī jādežurē glābšanas dienestam. Tātad ir vajadzīgi speciāli apmācīti cilvēki, kuriem maksā algu. Turklāt jārēķinās, ka tas ir sezonas darbs un dienā jādežurē diviem cilvēkiem, jo viens nevar strādāt 12 stundas. „Ja Pilssalā tiks īstenots pludmales projekts, tad pašvaldībai vajadzēs lemt, vai te būs arī oficiāla peldvieta, kas prasa papildu finanšu resursus,” norāda M.Lietuvietis.

Iekšezers ir kā augonis, kas struto
Īpašas problēmas rada iekšezers. Gan ezera aizaugšanu, gan zilaļģu vairošanos siltajās vasaras dienās izraisa piesārņojums, jo ūdenī ir paaugstināta fosfora un slāpekļa koncentrācija. Aļģes barojas ar fosforu, kas nonāk ezerā ar notekūdeņiem, kuru sastāvā ir šampūns, ziepes... Šie ķīmiskie elementi bioloģiskās attīrīšanas iekārtās pilnībā netiek sadalīti. Alūksnes ezerā ir vairāku sugu zilaļģes. Lielā vairumā zilaļģes var izraisīt zivju slāpšanu, jo patērē ūdenī esošo skābekli. 2012.gada vasarā tika pieļauts, ka tieši zilaļģu dēļ iet bojā zuši. „Kad ezera ūdens nebija tik tīrs, tad zilaļģu bija mazāk. Tagad tas ir dzidrs, tajā ir vairāk gaismas, tāpēc zilaļģes vairojas sevišķi strauji. Silta ūdens temperatūra tām ir labvēlīga. Pagaidām viennozīmīgi nevar spriest par to, kā cīnīties ar zilaļģēm. Jāsagaida Vides risinājumu institūta pētījumu rezultāti un situācijas analīze par bioloģiskajiem procesiem Alūksnes ezerā,” spriež M.Lietuvietis.
Turklāt iekšezerā ir biezs dūņu slānis, kurš arī satur fosfora un slāpekļa savienojumus. Ūdenszāles ar tiem barojas, aug, sapūst un nogrimst. Iekšezera brīvā ūdens tilpums samazinās, jo veidojas arvien jauni dūņu slāņi. Rudenī būs zināmi rezultāti pētījumam, kura datus pašlaik apkopo institūts. „Ceram, ka pētījuma dati ļaus rast atbildi, vai dūņas būtu jāpumpē, jāpļauj ūdensaugi vai tas ir kaļķojams pēc somu speciālas metodikas. Būs arī zināms piesārņojuma apjoms un veidi. Sevišķi svarīgi ir saprast, ko darīt ar vēsturisko piesārņojumu. No bijušās VEF filiāles ūdenī varētu būt nonākuši smagie metāli, no „Simones” - ogļu putekļi, jo savulaik ogles tika izmantotas apkurei,” skaidro M.Lietuvietis. Pagājušajā ziemā „Simones” tuvumā ezerā tika ņemti paraugi, kas parādīja 12 metrus biezu dūņu slāni. „Pēc priekšizpētes noteikts, ka iekšezerā kopumā varētu būt 7 līdz 8 miljoni kubikmetru dūņu. Tas nozīmē, ka iekšezera tīrīšanai ir jāatrod atbilstoša tehnoloģija. Ir bijušas sarunas ar somu un zviedru speciālistiem, kam ir pieredze jūras dūņu sūknēšanā. Ja nekas netiks darīts, tad pēc gadiem iekšezeram varēs iet pāri kaut čībās,” norāda M.Lietuvietis.
Ne velti Vides risinājumu institūta speciālisti akcentē, ka lielais ezers un iekšezers nav salīdzināmi, jo pēc ūdens sastāva un zivju resursiem tie parādās kā pilnīgi atšķirīgas ūdenskrātuves. Turklāt iekšezers lielajam ezeram ir kā augonis, jo, iespējams, no tā visu laiku skalojas kaut kas no vēsturiskā piesārņojuma. To apliecināja nesen veiktā ezera zinātniskā izpēte, kurā speciālisti secināja, ka liela daļa zilaļģu lielajā ezerā izplatās no iekšezera.

Gaida atgriezenisko saikni par lomiem
Zivju resursu izpētē noskaidrota ezerā dzīvojošo sugu daudzveidība, vecums un zivju barošanās paradumi. „Var teikt, ka situācija ir laba. Ir pavairotas plēsīgo zivju sugas – galvenokārt, līdakas un zandarti. Lai Alūksnes ezeram piesaistītu vairāk interesentu, secinājām, ka zivju krājumiem ir jābūt ne tikai bagātākiem, bet arī daudzveidīgākiem. Tāpēc tiek atjaunoti sīgu resursi. 2010.gadā tika ielaistas arī vēdzeles. Šīs zivis jau bija ezerā, to krājumus papildināja ar 10 000 vēdzelēm, izmantojot audzētavas labu piedāvājumu,” informē M.Lietuvietis. Pirms pāris gadiem aģentūrā sprieda, ka vajag vēl un vēl pavairot zivju resursus. Šogad papildinās zandartu mazuļus un sīgas, bet līdaku pavairošanā būs pauze. „Ka zivju resursi ir pietiekami, liecina kontrolzveja un makšķernieku lomi. Tas, protams, nenozīmē, ka vairs nekad netiks pavairotas kādas sugas zivis. Taču sekosim līdzi, jo negribam nonākt situācijā, kad nevajadzīgi tiek tērēti līdzekļi resursu pavairošanai, ja tas nav vajadzīgs. Ekosistēmā tāpat kā traukā nevajag censties ielikt vairāk, nekā to atļauj apstākļi. Ja zivju būs par daudz, tās neaugs tik strauji un nebūs veselīgas,” akcentē M.Lietuvietis. Lai nodrošinātu atgriezenisko saikni, aģentūra aicina atdot licences ar lomu uzskaiti. Iespējams, dažs baidās atklāt lielākus lomus, piemēram, sezonā izmakšķerētus 700 kilogramus brekšu, taču tos ir atļauts noķert, ja ir iegādāta licence. „Pašlaik turpinās sociāli ekonomiskais pētījums par Alūksnes ezeru, kura laikā tiek organizētas tikšanās ar makšķerniekiem, ezera krasta zemes īpašniekiem un citām sociālajām grupām, kā arī nozaru pārstāvjiem. Sarunās atklājas, ka daudz kas iedzīvotājiem paliek neizprasts. Tāpēc nereti par problēmu tiek uzskatītas tādas, kam nav nekāda pamata. Domājam, ka šādas tikšanās jārīko regulāri, lai mierīgā gaisotnē visu izrunātu,” secina M.Lietuvietis.

„Zelta zušu” nozveja
palielinās
Īpaša ezera bagātība ir zuši. Katru gadu tiek rīkota zušu izsole, kuras noteikumus maina, meklējot labāko variantu. „Šogad, manuprāt, izsoles izdevās. Bija nozvejoti apmēram 500 kilogrami zušu, ko sadalīja pa 2 līdz 10, 15, 20 kilogramiem. Tāds bija pieprasījums – iegādāties zušus iespējami vairāk solītājiem. Katrs interesents varēja piedalīties izsolē, iegūstot sev vēlamo zušu daudzumu,” atzīst M.Lietuvietis. Nedaudz mazāk par pusi zušu pirmajā izsolē tika vietējiem alūksniešiem, arī otrajā izsolē daļu ieguva vietējie, bet atlikušos – galvaspilsētas restorānu pārstāvji. „Viņi necentās pārsolīt, bet pagaidīja, lai pietiek visiem vietējiem gribētājiem,” saka M.Lietuvietis. Pēc likumdošanas tikai izsolē var pārdot pašvaldības kustamo mantu – zušus. Tajā sākumcena ir aprēķinātā pašizmaksa – 15 eiro par kilogramu zušu. Kopumā izsolē ieguva apmēram 7500 eiro, ko varēs izlietot zušu krājumu pavairošanai, kā arī makšķerēšanas sacensību rīkošanai un citām vajadzībām. Aģentūras direktors secina, ka pēdējās izsoles ir pieņemamākais veids, kā dot iespēju iegādāties šīs zivis. Netiek atcelti arī Zušu svētki, kas nav paredzēti katru gadu, bet ar lielāku intervālu.
M.Lietuvietis atzīst, ka nozvejoto zušu daudzums vienā sezonā ir apmierinošs. Kopējā nozveja bija lielāka par pustonnu, jo daļu zušu nodeva Vides risinājumu institūtam pētījumam, kuru finansē Zivju fonds. „Bija „caurums” zušu nozvejā, bet tagad atkal tā palielinās. Pēc dokumentiem redzams, ka iepriekš astoņu gadu laikā zušu krājumi tika pavairoti vienu reizi. Kopš 2009.gada tas tiek darīts katru gadu. Vides risinājumu institūta pētījumā par zušu resursu pieaugumu un augšanas tendencēm ir secināts, ka 12 līdz 15 gadi ir migrācijas periods. Tas nozīmē, ka 2009.gadā ezerā ielaistie zušu mazuļi būs nozvejai vēl pēc desmit gadiem,” rēķina M.Lietuvietis.
Atšķirībā no citu zivju krājumiem zušu daudzumu ir grūti novērtēt. Makšķernieki šīs zivis ķer diezgan veiksmīgi. Taču parastajos tīklos zuti noķert nevar. Ir vajadzīgi speciālie zušu tīkli vai murds. Vai to izmantošana palīdzētu noteikt zušu krājumus? „Nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Ja nozvejo pustonnu, nezinu, tas ir daudz vai maz. Tagad pētījumā noskaidro, cik gadu ir zutim, kad tas migrē. Vai visi migrē vienā vai dažādā vecumā? Kāda nozīme ir zušu lielumam un svaram? Ar ko šīs zivis barojas?” komentē M.Lietuvietis. Pētījumā noskaidros zušu augšanas ātrumu Alūksnes ezerā, lai varētu prognozēt nepieciešamo zušu ielaišanas apjomu.

Termovizors – maluzvejnieku bieds
„Alūksnes ezera apsaimniekotāji ir malači, jo veiksmīgi nosargājuši ezeru no maluzvejniekiem,” uzslavē Vides risinājumu institūta vadošais pētnieks Matīss Žagars. M.Lietuvietis piebilst, ka maluzvejniecība ir bijusi un būs, tomēr tendence liecina, ka tā ievērojami samazinās. Aģentūras redzeslokā ir iezīmējušās personas un kompānijas, kas turpina šo nelegālo rūpalu. „To notveršana ir laika jautājums. Šogad ir konstatēti tikai divi gadījumi, kad makšķernieku mānekļi iepinas zvejas tīklos. Taču nav vairs tā, kā bija 2009.gada rudenī vai 2010.gada pavasarī, kad sāku darbu,” salīdzina M.Lietuvietis. Aģentūras rīcībā ir termovizors, nakts optika, kas dod iespēju tumsā un miglā līdz kilometra attālumam konstatēt cilvēka vai dzīvnieka izstaroto siltumu. „Tas ir liels ieguvums! Mums arī iepriekš bija nakts redzamības kamera ar infrasarkano starojumu, bet tā nebija tik efektīga. Tagad maluzvejniekiem nav iespēju paslēpties, jo visu varam redzēt no attāluma,” ir apmierināts M.Lietuvietis. Darbu uzlabot ļaus arī jauns kuteris, kuram notiek iepirkums.
„Alūksnes ezera apsaimniekošanas pilnveidošanai pietrūkst servisa ēkas, ko ir paredzēts celt. Tajā būs telpas gan aģentūras vajadzībām, gan arī publiski pieejamas telpas – dušas, ģērbtuves, tualetes.Tehniskais projekts ir gatavs, tātad jāmeklē finansējums, ko var dot fondi jaunajā plānošanas periodā,” informē M.Lietuvietis. ◆

Viedoklis
Aicina alūksniešus nebūt vienladzīgiem
Alūksnes ezerā ūdens ir kļuvis dzidrāks un tīrāks, taču es domāju, ka vēl jo projām tajā nonāk daudz dažādu barības vielu, kas veicina aļģu vairošanos. To mēs izjūtam vasaras karstākajā laikā, kad tās sāk vairoties un vējš aļģes koncentrē vienā vai otrā krastā. Kā mazināt aļģu vairošanos, lai spriež zinātnieki. Bet mēs, Alūksnes iedzīvotāji, varam mazināt neattīrītu sadzīves notekūdeņu nokļūšanu ezerā. Šī ir problēma, kura jārisina mums visiem kopā. Aicinu nebūt vienaldzīgiem un kopā ar pašvaldību meklēt variantus, kā motivēt iedzīvotājus pieslēgties centralizētajai kanalizācijas sistēmai, bet vietās, kur tā nav pieejama, rast citus vidi saudzējošus risinājumus.
Iekšezers un Šūpalas ir lielie raižu bērni, par kuriem galva sāp visvairāk! Vienā galā ezers aizaug, otrā plešas plašumā. Rast risinājumus cīņai ar dabas varenību nav viegli, bet nav arī neiespējami.
Zivju resursi tiek atjaunoti regulāri - tas ir pozitīvi. Pēc ezera izpētes zivju resursu pavairošanu varēs veikt gudrāk un ekonomiskāk, netērējot līdzekļus zivju sugām, kurām tas nav vajadzīgs.
Varu apgalvot, ka pēdējos gados zivju izmērs ir audzis, un ceru, ka tā arī turpināsies. Asari un brekši virs kilograma vairs nav retums, pat raudas jau tuvojas kilograma atzīmei! Arī ar līdakām, man liekas, viss ir kārtībā! Zandarts – zivs, par kuru pirms gadiem pieciem lielākā daļa Alūksnes ezera makšķernieku pat nesapņoja, tagad priecē gandrīz katru. Arī intrigām apvīto zuti ir iespējams noķert ar makšķeri, ja piestrādā nopietnāk. Tas gan nenozīmē, ka ezerā ir kā zivjaudzētavā - met un velc! Dažreiz veicas, dažreiz ne, tāpēc makšķerēšana ir interesanta!
Alūksnes ezers ir unikāls resurss, kas ir spējīgs piesaistīt daudz tūristu. Tāpēc mums ir jāiemācās, kā likt tūristiem atstāt šeit savu naudu, jo citādi tūrismam nav nekādas jēgas. Muļķīgi ir priecāties par auto kempingiem, kuri nostājušies, kur pagadās, pielādē miskastes ar „Maximas” salātu kārbām vai citiem sadzīves atkritumiem un aizbrauc prom! Šāds tūrisms ir ar mīnusa zīmi.
Jānis Skulte,
biedrības „C.Albula” valdes priekšsēdētājs

Pašvaldības aģentūra „Alja” ar projektiem
piesaista finansējumu
Zivju resursu aizsardzībai
◆ Projektā iegādāts kvadricikls. Tā kopējās izmaksas – 9500 eiro ar PVN, 7600 eiro ir Zivju fonda finansējums, 1900 eiro – Alūksnes novada pašvaldības līdzfinansējums.
◆ Projektā laivas ar piekarināmo dzinēju iegādei kopējās izmaksas ar PVN – 12 554 eiro, 10 043,20 eiro - Zivju fonda finansējums, 2510,80 – Alūksnes novada pašvaldības līdzfinansējums.
◆ Projektā iegādāts nakts redzamības monoklis – termokamera par 2760 eiro, 2000 eiro ir Zivju fonda finansējums, 760 eiro Alūksnes novada pašvaldības līdzfinansējums.
Zivju resursu pavairošanai
◆ Projektā sīgu populācijas palielināšanai iegādāsies sīgu mazuļus par 10 799.89 eiro, 9000 eiro ir Zivju fonda finansējums, 1799,89 – Alūksnes novada pašvaldības līdzfinansējums.
◆ Projektā zandarta mazuļu iegādei paredzēti 7200 eiro, 6000 eiro – Zivju fonda finansējums, 1200 eiro – Alūksnes novada pašvaldības līdzfinansējums.
Pētījumiem
◆ Projektā pētījumam par zušu resursu pieaugumu tiek izlietoti 3900,83 eiro, 3776 eiro ir Zivju fonda finansējums, 944 eiro – Alūksnes novada pašvaldības līdzfinansējums.

Pētī iekšezera dūņu apjomu un sastāvu
Alūksnes ezers ir liels un skaists. Tiesa, iekšezerā aina ir mazliet citāda. Kopumā VA „Vides ģeometeoroloģijas aģentūra” to ir novērtējusi kā vidējas ekoloģiskas kvalitātes. Tas nozīmē, ka ir iespējas uzlabot vai arī pasliktināt tā kvalitāti atkarībā no apsaimniekošanas. Nenoliedzami iekšezers rada ekoloģisku problēmu, ko izraisa padomju laika mantojums. Pirmie pētījuma rezultāti rāda, ka dūņu nogulumu slānī ir gan naftas produkti, gan cita veida piesārņojums. Turklāt dūņu slānis ir potenciāli indīgs. Ir jādomā, ko ar to iesākt. Nevar vienkārši kā ar karoti paņemt dūņu kārtu, jo kaut kas no tās iejauksies ūdenī. Tāpēc nevajadzētu riskēt, pirms nav skaidrs, kā no piesārņojuma atbrīvoties. Šobrīd ir jāizvērtē un jānovērš iespējamais risks vēl palielināt piesārņojumu. Pētījumā tiks noskaidrots, cik daudz dūņu ir iekšezerā un kāds ir to ķīmiskais sastāvs. Tad kopā ar pašvaldību tiks meklēti risinājumi, piesaistot speciālistus. Dūņu izsūknēšana ir megaprojekts ar lielām izmaksām, tāpēc nepieciešams piesaistīt finansējumu. Jāzina arī, kur likt šīs dūņas. Tās ir krājušās straujāk, nekā tas būtu dabiskā procesā, turklāt tajās ir potenciāli kaitīgi savienojumi gan cilvēku, gan dzīvnieku veselībai.
Vienlaikus jāatzīst, ka no ekoloģiskā viedokļa Alūksnes ezeram, kurš ir tik dziļš un dzidrs, iekšezera teritorijai nav tikai negatīva ietekme. Tā noder zivīm kā nārsta vieta. Pētījuma dati apliecina, ka tur ir daudz mazuļu un nārstojošo zivju. Lielā ezera un iekšezera krasās atšķirības nenāk par sliktu zivīm, jo tām dažādos attīstības posmos ir vajadzīga atšķirīga vide. Zivju mazuļiem ir vajadzīgas ūdenszāles, kur paslēpties. Savukārt lielajām zivīm zāles noder ikru piestiprināšanai nārsta laikā.
Uzskatu, ka zilaļģu vairošanās nav aktuāla problēma. Tā varētu tāda kļūt, ja turpināsies klimata sasilšana un ūdenskrātuvju piesārņošana. Pagaidām zilaļģu ziedēšana ir normas robežās vai nedaudz tās pārsniedz. Latvijā ir tikai 3 – 4 ezeri, kuri atrodas purvu vidū un ir tīri no kaitīga piesārņojuma, taču citur no tā izvairīties nav iespējams. Lai noskaidrotu klimata pārmaiņu izraisītās sekas un to ietekmi uz iedzīvotāju veselību, tiek veikti pētījumi Alūksnes un Burtnieku ezerā. Var secināt, ka Burtnieku ezerā ir sliktāka ekoloģiskā situācija nekā Alūksnes ezerā, tur zilaļģu vasarā ir daudz vairāk. Burtnieku ezers ir sekls, tam apkārt ir daudz lauksaimniecībā izmantojamas zemes, no kurām sevišķi padomju gados ar lietusūdeni ir nonākuši minerālmēsli un ķimikālijas. Turpretim Alūksnes ezers ir izolēts no intensīvas lauksaimnieciskās ražošanas. Tajā ietek tikai strauti un iztek Alūksnes upe. Burtniekā ietek vairākas upes un iztek lielā Salaca, tāpēc ezers sevī uzņem daudz no šī lielā sateces baseina – gan barības vielas, gan piesārņojumu. Burtnieka ezerā ir arī ļoti aktīvi makšķernieki, kuri izķer plēsīgās zivis. Tāpēc var teikt, ka tas ir vairāk cietis no cilvēku darbības nekā Alūksnes ezers. Ar pētniecības rezultātiem un klimata pārmaiņu izraisītajām sekām abos ezeros tiks iepazīstināti apkārtējie iedzīvotāji, pašvaldības un citas sabiedrības grupas.
Matīss Žagars,
Vides risinājumu institūta vadošais pētnieks

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Alūksnes ezers – starp tīrākajiem un zivīm bagātākajiem

Kategorijas