Ar datoru kopā jau kopš bērnības

2015. gada 4. septembris 00:00

Salvis Poišs ir 23 gadus vecs jaunietis no Alūksnes, kurš mācās Vidzemes augstskolā par programmēšanas inženieri. Viņš šajā universitātē arī pasniedz mehatronikas kursam datorsistēmu administrēšanas pamatus.

Labāk pie sirds ir datoru tehniskā puse
Ar informācijas tehnoloģijām
S.Poišs aizrāvies jau bērnībā. Viņš atceras, ka mājās bijis dators, kuru gan viņš mēdzis palaikam salauzt savas nezināšanas dēļ. “Reizi divās nedēļās vai mēnesī datoru vajadzēja vest uz servisu, un vecāki bija dusmīgi. Vienā brīdī pats sāku mēģināt kaut ko labot, kamēr vecāku nav mājās, jo gribējās dabūt visu atpakaļ, kā bija. Tādā veidā tā interese arī radās – salabojot to, ko pats salauzu,” viņš stāsta.
Pēc pamatskolas beigšanas S.Poišs devies mācīties uz Priekuļu arodvidusskolu, kur izmācījies par tehniķi, apgūstot datoru instalēšanu, apkalpošanu un labošanu. Pašreiz Vidzemes augstskolā viņš mācās programmatūru izstrādi, taču atzīst, ka viņam labāk pie sirds ir datoru tehniskā puse, kurā jāstrādā ar dažādu aparatūru, taču sanācis tā, ka pašreiz universitātē viņš apgūst pavisam ko citu. S.Poišam padodas programmēšana, taču kā vienu no patīkamākajiem laikiem viņš atceras prakses laiku, kad vēl mācījies Priekuļos. Praksē viņš bija Alūksnē SIA “EET Vidzeme”, kur nostrādājis gadu. Viņam paticis braukāt ar kolēģiem uz dažādām vietām un telpās vilkt vadus. “Man vairāk patīk darīt kaut ko ar rokām un fiziski. Biju gan nokārtojis arī sertifikāciju vienai konkrētai aparatūtai – “MikroTik”. Šogad universitātē bija jāizvēlas novirziens – datubāzes un tīkli vai arī programmēšana. Aizgāju uz programmēšanu, bet tiem, kuri izvēlējās datubāzes un tīklus, man vajadzēja lasīt lekciju tieši par “MikroTik” konfigurāciju un tīklu lietām. Tādā veidā sanāk, ka pasniedzu arī kaut ko kursabiedriem,” stāsta S.Poišs.

Vairāk baksta telefonu, nekā izbauda koncertu
Lai turpinātu pasniegt, S.Poišs plāno pēc profesionālā bakalaura iegūšanas turpināt mācības arī maģistrantūrā. Viņam pašam visvairāk patīk programmēt datoru lietotnes. “Kādā no kursiem veidojām sistēmu GPS izsekošanai, kura seko līdzi automašīnai. Ielikām telefonu mašīnā un pieslēdzāmies caur internetu serverim, kas ļāva redzēt, kur atrodas un kā pārvietojas automašīna. Šogad universitātē apguvu arī kursu par spēlēm. Agrāk šķita, ka spēļu veidošana ir kaut kas grūts, taču pastāv arī gatavi rīki, kuros var saprogrammēt kustības, lai objekti pārvietotos uz priekšu, un tas ir daudz vieglāk. Pāris mēnešos pie tā var pierast, un ir ļoti interesanti izveidot kaut ko, kas pārvietojas,” teic S.Poišs.
Šajā laikā reti kas ir iedomājams bez datora vai interneta pieslēguma, taču, lai arī S.Poišs strādā tiešā veidā ar šīm lietām, viņš arī pamana mūsdienu lielāko problēmu – pārāk lielo atkarību no datora un interneta pieslēguma. “Arī koncertos var redzēt, ka daudziem cilvēkiem ir telefoni, kas principā ir tas pats dators, tikai mazāks. Daži cilvēki vairāk baksta telefonu, nekā izbauda koncertu. Arī bērni nereti tagad spēlē spēlītes, nevis iet ārā. Manā laikā nebija tādu datoru un spēlīšu. Mēs speciāli cēlāmies no rītiem agrāk, lai tikai noskatītos no rīta “multenes” un tad no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā laiku pavadītu ārā,” stāsta S.Poišs un atzīst, ka arī tagad ir bērni, kas tā dara, bet nu šādu bērnu nav vairs tik daudz.

Piedalījies arī prestižajos profesionālo iemaņu
konkursos
S.Poišs ir piedalījies arī prestižajos profesionālo iemaņu konkursos – “EuroSkills” un “WorldSkills”. “EuroSkills” konkursā viņš piedalījās 2012.gadā. Sacensības notika Beļģijā, un komandu konkurencē dalībniekiem bija jāveido oganizācijas tīkls ar telefoniem. “Gāja pašvaki, jo tādu tehniku, ar kādu mums bija jāstrādā, mēs dabūjām tikai divus mēnešus pirms sacensībām - skolā mums neko tādu nemācīja. Kad dabūjām tehniku, izrādījās, ka iemācījāmies uz tās, bet konkursā bija jau jaunākas šīs tehnikas versijas. Pēdējie mēs nebijām - par to prieks, bet pirmie arī nebijām,” stāsta S.Poišs. Jau nākamajā gadā viņš devās uz “WorldSkills” sacensībām Vācijā. Tur bija jādara tas pats, kas Beļģijā, tikai vienam cilvēkam. “Visas konkursa dienas bija jāstrādā vienam pašam. No 34 konkursantiem ierindojos 17.vietā. Man pietrūka tikai pāris punktu līdz ekselences medaļai, kuru var iegūt pat tad, ja neesi trijniekā. Man pietrūka tikai 20 punktu, un par to bija mazliet bēdīgi,” teic S.Poišs. Līdz ar šo pieredzi viņa gaitas šajos konkursos ir beigušās, jo “EuroSkills” un “WorldSkills” konkursos piedalīties var tikai vienu reizi.
Visiem tiem, kuri arī vēlētos apgūt informācijas tehnoloģijas, S.Poišs iesaka izvērtēt, vai tā ir lieta, kura patiešām interesē. “Būs arī jāskrūvē un jālodē, ja nu pēkšņi pārplīst vadi. Ja tās lietas nepatīk vai negribas neko praktisku darīt, tad es nemaz neieteiktu izvēlēties šo nozari. Ja ir interese arī par praktiskām lietām – uz priekšu!” iedrošina S.Poišs. Viņš pašreiz vēl nezina, kurp viņu aizvedīs dzīves ceļi, taču uzsver, ka programmēšana ir parocīga tāpēc, ka to var darīt no jebkuras pasaules vietas. S.Poišs neizslēdz arī iespēju kādreiz atgriezties uz dzīvi Alūksnē. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar datoru kopā jau kopš bērnības

Kategorijas