Ar valodu un mūziku rada tiltus starp cilvēkiem

2015. gada 11. septembris 00:00

3190

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Liena Eglīte.
Dzimusi: 1986.gada 19.jūnijā Valkā.
Izglītība: absolvējusi Starptautisko Praktiskās psiholoģijas augstskolu, iegūstot tulka-tulkotāja specialitāti; pēc tam Rīgas Juridisko augstskolu, iegūstot jurista-lingvista specialitāti.
Amats: ārštata tulkotāja dažādos uzņēmumos; Gaujienas mūzikas un mākslas skolas skolotāja.
Ģimene: neprecējusies.
Vaļasprieki: pastaigas dabā un sēņošana, mūzika, grāmatu lasīšana, adīšana un tamborēšana, gleznošana kopā ar kolēģēm.
Moto: “Neko šajā dzīvē neuztvert par pašsaprotamu, jo viss ir savstarpēji saistīts un likumsakarīgs.”

Liena Eglīte (29 gadi) no Gaujienas ir cilvēks ar bagātīgu un piepildītu dzīvi, daudz dažādiem vaļaspriekiem un darbu, kas pašai patīk. Neko šajā dzīvē viņa neuztver kā pašsaprotamu notikumu vai sastaptu cilvēku – visu sevī izvērtē, saskatot likumsakarības, un augstu novērtē visu cilvēku rīcību, kuri viņai izdarījuši kaut ko labu, uztverot to kā lielu laipnību.
L.Eglīte ir ārštata tulkotāja un Gaujienas mūzikas un mākslas skolas pasniedzēja, kas māca dziedāšanu, solfedžo, vada jauniešu vokālo ansambli. Līdz šim ir mācījusies desmit dažādas valodas, no svešvalodām ikdienā brīvi pārvalda angļu un franču valodu, bet vēlas iemācīties vēl vairākas valodas. Liena uzskata, ka valoda un mūzika viena otru papildina un tie, kuri ir mācījušies mūziku, vieglāk uztver valodas, ātrāk integrējas svešā sabiedrībā. Viņai pašai mīļākais stils gan mūzikā, gan mākslā ir impresionisms, bet sirdī viņa ir maksimāliste, kura nav gatava samierināties ar mazumiņu, ja iespējams ir vairāk.
- Par sevi sakāt, ka esat gaujieniete caur un cauri!
- Jā! Cilvēks piedzimst tur, kur ir iespēja, tādēļ esmu dzimusi Valkā, bet visa bērnība, skolas gadi pavadīti Gaujienā, un tagad esmu šeit atgriezusies. Līdz 9. klasei mācījos Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolā un līdztekus Gaujienas mūzikas un mākslas skolā apguvu klavierspēli. Pēc tam mācījos Alfreda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā vokālajā nodaļā. Savus lēmumus vienmēr pieņemu, vadoties no tā, kādas man tobrīd ir iekšējās izjūtas. Pēc Cēsīs pavadītiem četriem gadiem nolēmu, ka Mūzikas akadēmijā tomēr nemācīšos, lai gan man bija potenciāls, jo sapratu, ka lielā skatuve nozīmē ļoti daudz stresa un negatīvas konkurences, kur savstarpējās cīņas bieži aizēno brīnišķīgo mūzikas un radošo procesu, bet man patīk harmonija un izbaudīt to, ko es daru. Tā kā man ļoti patīk ceļošana, valodas un dažādu tautu kultūras, izvēlējos otru savu mīļo nodarbi – tulkošanu un valodas, mūziku atstājot kā hobiju.
- Tā bija konkrētā mirkļa iekšējā izjūta?
- Jā. Par tulku mācījos četrus gadus – angļu un franču valodu. Studiju laikā man bija iespēja braukt arī apmaiņas programmās uz ārvalstīm – Somiju un Franciju. Man vienmēr ir paticis piedalīties konkursos, lai iegūtu jaunu pieredzi, zināšanas – man patīk starptautiskas lietas, pasaules izzināšana. Mani vilina nezināmais un ļoti gribas izpētīt, kāda ir dzīve citur. Nevaru iedomāties, ka es dzīvoju tikai vienā vietā un daru kaut ko vienu, man vajag daudzveidību un plašumu! Tajā pašā laikā man arī ir svarīgi apzināties, ka šajā pasaulē ir vieta, kur vienmēr varu atgriezties. Tās ir mājas Gaujienā...
- Tomēr uzreiz nākamajā dienā pēc Rīgas Juridiskās augstskolas absolvēšanas aizbraucāt no Latvijas. Kāpēc?
- Tam bija vairāki iemesli. Tiem, kuri vēlas būt tulki, izvēlētā valoda ir jāapgūst arī praksē, jādzird sarunvaloda, jāatrodas attiecīgajā kultūrā, jo tulks nevar valodu iemācīties tikai no grāmatas. Es gribēju arī saprast, ko īsti dzīvē vēlos darīt, tādēļ šī pauze bija ļoti nepieciešama, jo kopš 6 gadu vecuma līdz 25 gadiem biju nemitīgi mācījusies. Aizbraucu uz Lielbritāniju, kur pavadīju trīs gadus. Aizbraukšana bija vērtību pārvērtēšanas mirklis – vēl vairāk apzinājos, cik svarīgi ir tas, ka man ir, kur atgriezties, un to, cik esmu bagāta, jo mājās ir daudz labu cilvēku, kuri mani mīl un gaida. Guvu apstiprinājumu tam, ka dzīvē vēlos būt tulks un nevēlos pamest mūziku.
- Kur cilvēkam ir Laimes zeme?
- Kādā Skotijas restorānā man bija iespēja spēlēt klavieres un priecēt viesus ar savu muzicēšanu. Toreiz pie sevis domāju: “Bet es taču to iemācījos Gaujienā un Cēsīs!” Māju nozīmi cilvēks novērtē, esot svešumā. Cik labi, ka kartē ir šis mazais punktiņš “Gaujiena”, ko es varu saukt par savējo! Ja kādreiz es teicu, ka manas mājas ir tur, kur esmu es un mana mugursoma, tad tagad domāju citādāk. Gaujienā dzīvo mana mamma, te ir cilvēki, kuri mani gaida un mīl. Katrai vietai ir kaut kas savs, kas uzrunā. Nezinu, kādēļ, bet mani vienmēr ir saistījusi Francija – tā ir mana sapņu zeme, kur vēlos atgriezties vēl un vēl. Apzinos, ka mana atgriešanās Gaujienā nav uz visiem laikiem – jūtu, ka es drīz atkal došos pasaulē, bet saikne ar Gaujienu man vienmēr saglabāsies.
- Pēc atgriešanās šis ir otrais mācību gads kā skolotājai Gaujienas mūzikas un mākslas skolā. Kā nokļuvāt šajā darbā?
- Skolas direktore Ilze Dāve zināja, ka es atgriezīšos, un piedāvāja darbu. Mācu dziedāšanu, solfedžo un esmu koncertmeistare. Darbs skolā ir interesants, jo katra diena nes sev līdzi ko citādāku. Reizēm mani stundu plāni neīstenojas, jo bērniem ir pavisam cits noskaņojums, bet citreiz viņi mani pārsteidz ar to, cik labi ir sagatavojušies! Vislabāk darbā ar bērniem man patīk brīdis, kad redzu viņu panākumus. Visjaukākie ir brīži, kad panākumus gūst bērni, kuri pirms tam bija pārliecināti, ka nemāk un neiemācīsies. Šie bērnu pozitīvo pārmaiņu mirkļi ir fantastiski! Šodien ļoti daudzi bērni ir par sevi nepārliecināti – baidās no kaut kā, atrunājas, ka nevarēs. Tad es iedrošinu, lai nekad nesaka, ka nevarēs, jo nav nekā tāda, ko cilvēks nevar izdarīt, – vajag tikai gribēt un noticēt savam spēkam. Un es noteikti palīdzēšu!
- Kāpēc, jūsuprāt, bērniem šodien ir tik liela neticība savām spējām?
- Iespējams, viņi ikdienā nedzird pietiekami daudz uzslavu par to, cik viņi ir labi un talantīgi. Ja bērnu iedrošina un saka, ka viņš ir mīļš un viņam sanāks, viņš tam notic un viņam izdodas, jo bērna dvēselīte ir atvērta – kādu sēklu tur ieliksim, tāda arī uzdīgs. Vecākiem un skolotājiem vajadzētu bērnus vairāk slavēt! Es ļoti cenšos savus audzēkņus uzslavēt – protams, pamatoti. Diemžēl mums visiem apkārt ir daudz negatīvā, tādēļ cilvēki bieži vien aizmirst citiem pateikt labus vārdus vai baidās, ka, labu darot, tiks pārprasti. Jūtu, ka mans uzdevums ir sēt cilvēkos labestību un atgādināt, cik patiesībā forši mēs visi esam un ka mēs varam daudz! Ticība saviem spēkiem ir ļoti svarīga – par to esmu pārliecinājusies arī savā dzīvē. Strādāju tā, lai bērni maksimāli izmantotu visu savu potenciālu. Daudzi audzēkņi ir perspektīvi, bet svarīga ir arī paša interese. Katram bērnam ir kāds talants – tas tikai ir jāattīsta.
- Kā ir strādāt kopā ar skolotājiem, kas jūs savulaik mācīja un tagad ir kolēģi?
- Mums ir brīnišķīgs darba kolektīvs – vienots, draudzīgs, mēs cits citam neliedzam padomu un palīdzību. Es šajā kolektīvā jūtos ļoti labi, arī kopā ar savām bijušajām skolotājām, kas nu kļuvušas par manām kolēģēm. Cits citu atbalstām bez zemūdens akmeņiem. Mēs šeit dzīvojam savā pasaulē, tādā kā radošā šūniņā, un tas man ļoti patīk! Pērn izdomājām, ka arī mēs pašas varētu gleznot – ceturtdienu vakaros tiekamies nodarbībās un gleznojam!
- Līdztekus tam visam veicat arī tulkošanas darbu.
- Tulkošanas priekšrocības ir tās, ka varu to darīt jebkurā vietā un sev vēlamā laikā – vajag tikai datoru un internetu. Tulkošanas darbam ir ļoti liela un pozitīva pievienotā vērtība manai dzīvei – man ir svarīgi, ka varu savu darbu iepakot somā un jebkurā mirklī aizbraukt kaut vai uz Antarktīdu, lai tikai tur ir internets! Tā kā esmu ārštata tulkotāja, man nav jāveic noteikts darba apjoms – sadarbojos ar tulkošanas firmām un strādāju tik, cik konkrētajā brīdī varu paspēt. Parasti visiem visu vajag ātri, vienā laikā un jau vakar. Pārsvarā strādāju ar juridiskajiem tekstiem – tulkoju līgumus un dažāda veida dokumentāciju. Man ļoti patīk tulkot radošus tekstus mārketinga un reklāmas jomā, jo tur varu izpausties radoši un spēlēties ar vārdiem. Esmu tulkojusi daudzu uzņēmumu interneta mājaslapas, rokasgrāmatas, korespondenci ar ārzemju sadarbības partneriem un daudz ko citu.
Tulkošana ir ļoti radošs process – tu vari kaut ko vienu pārnest citā, nodrošināt saikni starp cilvēkiem, uzcelt tiltu starp tautām un kultūrām. Strādājot ar tekstiem, es redzu, cik viegli cilvēki viens otru var pārprast, ja tekstā nav pareizi lietotas pieturzīmes vai ir neskaidri pausta doma – dažkārt tas var būtiski mainīt teksta nozīmi un pat radīt nopietnas juridiskas sekas. Tulkotājs ir tas, kurš saprot kā vienu, tā otru pusi, līdz ar to viņa rokās ir ne tikai liela atbildība, bet arī zināma vara pār cilvēkiem, tāpēc ir svarīgi, lai tulkotājs būtu godprātīgs. Visbiežāk tulkoju tekstus valodu kombinācijās latviešu-angļu, angļu-latviešu un franču-latviešu. Vēlos iemācīties vēl arī citas valodas – vācu, itāļu, spāņu, portugāļu.
- Jums ir daudz dažādu vaļasprieku – pastāstiet par tiem!
- Tie laikam ir sezonāli (smaida). Ziemas mēnešos man ir izteikta nepieciešamība adīt un tamborēt, tāpat kā nepieciešamība pēc svecēm! Man ļoti patīk adīt zeķes, agrāk patika šalles. Vasarās lasu grāmatas – agrāk mani ļoti interesēja grāmatas par psiholoģiju, sevis izzināšanu, tagad esmu saturā izvēlīgāka, pārsvarā izvēlos klasiku. Pastaigas dabā – tas ir visu gadalaiku vaļasprieks. Ceļošana – bez tās nevaru dzīvot. Ja reizi gadā neesmu kaut kur aizbraukusi, tad ir liels nemiers.
- Kādi šobrīd ir jūsu sapņi?
- Tulkošana būs mana profesija arī turpmākajos gados un mūzika – hobijs. Šobrīd man ir dilemma, kā to visu veiksmīgi apvienot, lai viens otram netraucē un nevienu no tiem nepazaudēju. No oktobra trīs mēnešus darbošos Eiropas Parlamentā Luksemburgā, jo piedalījos tulkotāju konkursā un ieguvu iespēju doties uz turieni tulkošanas praksē. Redzēšu, kā notiek darbs Parlamentā, kā tiek pieņemti lēmumi, kā strādā tulki un tulkotāji, kā arī pati tajā visā iesaistīšos, strādājot rakstveida tulkošanas grupā. No Latvijas šoreiz brauksim trīs tulkotāji. Tā man būs jauna pieredze un iespēja iepazīt vēl neapmeklētu valsti. Ļoti vēlos iekļūt arī grāmatu tulkošanas tirgū – tas ir viens no maniem sapņiem. Pašlaik šajā jomā varu lepoties jau ar vienu tulkojumu, ko veicu no franču valodas latviešu valodā - tā ir rakstnieka Tomija Ungerera pasaka bērniem „Trīs laupītāji”. Patiesībā esmu ļoti ambicioza, man gribas maksimāli piepildīt savu potenciālu – nespēju apmierināties ar mazumiņu, ja zinu, ka varu vēl daudz vairāk! Dzīve ir jāizbauda un sevi jārealizē – to mācu arī audzēkņiem. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar valodu un mūziku rada tiltus starp cilvēkiem

Kategorijas